Vēlējos precizēt jautājumu par invaliditātes noteikšanas brīdi bērnam - pusaudzim, kuram pirmās sūdzības par veselību (invaliditātes iestāšanās iemesls - reimatoloģiska rakstura kaulu deformācija) radās pirms 18 gadu vecuma, bet sakarā ar ģimenes ārsta nepietiekoši aktīvo rīcību, bet sāpju u.c. diskomfortisko faktoru dēļ diagnoze tika meklēta 2 gadus, līdz noteikta nopietna saslimšana (no 5 pakāpēm – 3. smaguma kaulu bojājumu pakāpe, kur 1. ir sākuma stadija) un kur ārsts speciālists ir sniedzis slēdzienu, ka konkrētā slimība ir juvenils idiopātisks artrīts, kas ir radies bērnībā, t.i., viennozīmīgi pirms 18 gadu vecuma. Šobrīd invalīdiem no bērnības pienākas lielāki pabalsti un garantētās minimālās pensijas, tādēļ jautājums, ja tikai 20 gadu vecumā tika sagatavoti visi nepieciešamie dokumenti un VDEĀK ekspertīze noteica 3. grupas invaliditāti, vai nav iespējams secināt, ka invaliditāte ir iestājusies pirms 18 gadiem (tātad bērns-invalīds kopš bērnības), nevis 20 gados pēkšņi kļuvis par invalīdu? Jautāju tādēļ, ka šobrīd, šķiet, ir sociāla nevienlīdzība un bērna tiesības netiek nodrošinātas pēc būtības - it īpaši ņemot vērā faktu, ka citi normatīvie akti nosaka, ka par bērnu ir uzskatāms arī apgādībā esošs jaunietis līdz 24 gadu vecumam, ja tas studē.
Ja invaliditāte vai darbspēju zaudējums ir noteikts cilvēkam pēc 18 gadu vecuma, lēmumā tiek norādīts invaliditātes cēlonis – "slimība" (Ministru kabineta 2014. gada 23. decembra noteikumu Nr. 805 „Noteikumi par prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas kritērijiem, termiņiem un kārtību” 19. punkts). Izņēmums var būt, ja par cēloni tiek noteikts "slimība no bērnības" – pamatojoties uz medicīniskiem vai citiem dokumentiem, kuri bija vai varēja būt par pamatu invaliditātes noteikšanai bērnam līdz 18 gadu vecumam saskaņā ar kritērijiem, kādi attiecīgajā laika periodā normatīvajos aktos bija paredzēti invaliditātes noteikšanai.
Attiecīgi, ja pilngadīgs cilvēks, iesniedzot iesniegumu Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā (VDEĀVK) par invaliditātes ekspertīzes veikšanu, uzskata, ka par invaliditātes cēloni ir nosakāma slimība no bērnības, viņam kopā ar visu nepieciešamo dokumentāciju invaliditātes ekspertīzes veikšanai jāiesniedz medicīniskie dokumenti, kas apliecina vēsturisko faktu par slimību līdz pilngadībai, piemēram, pacienta ambulatorās kartes kopija, izraksti no slimnīcas, analīžu rezultāti, izmeklējumi u.c. dokumenti, ko iesniedzējs uzskata par nepieciešamiem.
Ja invaliditātes cēlonis tiks noteikts „slimība no bērnības”, tad cilvēkam būs tiesības pretendēt uz pabalstu vai invaliditātes pensiju paaugstinātā apmērā. Piemēram, cilvēkam, kuram noteikta III invaliditātes grupa ar cēloni „slimība no bērnības” valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs ir 106,72 eiro.
Atbilstoši Invaliditātes likuma 5. pantam invaliditāte ir ilgstošs vai nepārejošs ļoti smagas, smagas vai mērenas pakāpes funkcionēšanas ierobežojums, kas ietekmē personas garīgās vai fiziskās spējas, darbspējas, pašaprūpi un iekļaušanos sabiedrībā.
Pamatojoties uz personas funkcionēšanas ierobežojuma izvērtējumu, VDEĀVK nosaka:
1) invaliditāti, ja personas funkcionēšanas ierobežojuma pakāpe atbilst invaliditātes noteikšanas kritērijiem, – uz noteiktu termiņu (no sešiem mēnešiem līdz pieciem gadiem, bet personai, kura līdz invaliditātes ekspertīzes veikšanas dienai nav sasniegusi 18 gadu vecumu, arī līdz dienai, kad tā sasniedz 18 gadu vecumu) vai bez atkārtota ekspertīzes termiņa (uz mūžu);
2) kā arī invaliditātes cēloni.
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 250 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!