LBAS uzsver, ka šis strīds nav par to, lai noteiktu darbiniekiem lielāku algu, pabalstus vai citus labumus, pat ja arodbiedrība tādus būtu ierosinājusi. Darba devējam nav pienākuma piekrist arodbiedrības priekšlikumiem. Strīds ir par to, vai LVM DNA – arodbiedrībai, kuru darbinieki ir izvēlējušies savu interešu pārstāvībai, – ir reāla iespēja kopā ar LVM kā darba devēju apsēsties pie sarunu galda, izskaidrot savu biedru priekšlikumus un par tiem diskutēt.
Pēc LBAS rīcībā esošās informācijas, LVM DNA jau šā gada aprīlī ierosināja kārtējās sarunas par LVM spēkā esošā koplīguma grozījumiem, virzīja vēl citus darbiniekiem būtiskus jautājumus. Maijā tika iesniegti jau konkrēti priekšlikumi darba koplīguma uzlabošanai. LVM pirmo tikšanās par koplīguma jautājumiem noteica 5. augustā – 125 dienas pēc sarunu ierosināšanas un 75 dienas pēc konkrētu priekšlikumu iesniegšanas, lai gan likumā noteikti stingri un būtiski īsāki termiņi koplīguma sarunu norisei. Šajā laikā un vēl pēc tam, arī pēc kolektīva tiesību strīda uzsākšanas, notika plaša sarakste par sarunu organizēšanu un sociālā dialoga nosacījumiem, par arodbiedrības iesaisti. Diemžēl reālas sarunas par koplīguma grozījumiem pēc būtības tā arī netika sāktas. Tagad strīds par sarunu procesu ir nonācis tiesā.
Pēc LMNA iesnieguma koplīguma slēgšanas procesu LVM vērtējusi arī tiesībsardze, savā atzinumā uzsverot, ka darba devējs nedrīkst atteikties no sarunām par koplīguma slēgšanu un arodbiedrībai ir tiesības tikt uzklausītai kolektīvo sarunu ceļā.
LBAS ieskatā tas liek uzdot ne tikai juridisku, bet arī ļoti praktisku jautājumu – vai tiešām valsts kapitālsabiedrības vadības, juridiskie un administratīvie resursi šādā situācijā tiek izmantoti vislabākajā veidā? Laiks un enerģija, kas tiek patērēta mēnešiem ilgai sarakstei un strīdiem par to, kā arodbiedrībai īstenot savas pārstāvības tiesības, daudz vairāk būtu vajadzīga auglīgām diskusijām par darbiniekiem būtiskiem jautājumiem – par darba vidi, sociālajām garantijām, pārkvalifikāciju, digitalizācijas ietekmi, darba iespējām Latvijas reģionos utt. Īpaši kontekstā ar LVM īstenotajām strukturālajām reformām, uz kuru norisi un lietderību uzmanību vērsusi arī Valsts kontrole.
Valsts uzņēmuma spēks nav tajā, ka tam ir vairāk juristu, administratīvo resursu vai institucionālas varas nekā darbinieku organizācijai. Spēcīga valsts uzņēmuma pazīme ir spēja uzklausīt, godprātīgi argumentēt un kopīgi meklēt labākos risinājumus pie sarunu galda. Ja par pašu sociālā dialoga iespēju LVM DNA jāvēršas tiesā, jautājums vairs nav tikai par arodbiedrību vai uzņēmumu, bet par attieksmi pret darbinieku tiesībām un, starp citu, arī pret Latvijas Republikas Satversmi (108. pants). Šobrīd tas ir jautājums par sociālā dialoga kvalitāti mūsu valsts uzņēmumā!
LBAS atkārtoti vērš uzmanību un aicina LVM padomi un Zemkopības ministriju kā valsts kapitāla daļu turētāju beidzot pārtraukt klusēt un steidzami izvērtēt izveidojušos situāciju, tās tiesiskos, finanšu un reputācijas riskus, kā arī veikt nepieciešamās darbības, lai nodrošinātu normatīvajiem aktiem atbilstošu sociālo dialogu un arodbiedrību tiesību ievērošanu. Risināt problēmu ir ne tikai Zemkopības ministrijas un LVM Padomes kompetence, bet arī pienākums.
LBAS aicina arī Ministru prezidentu kā valdības vadītāju pievērst uzmanību situācijai vienā no valstij nozīmīgākajām kapitālsabiedrībām, jo ilgstoši neatrisinātas darba tiesību un sociālā dialoga problēmas valsts uzņēmumā nav uzskatāmas tikai par LVM iekšēju jautājumu.
