Savā 2023.gada 17.februāra sūdzībā Tiesai iesniedzēja apgalvoja, ka Latvija pretēji Konvencijas 4.pantam nav ieviesusi atbilstošu normatīvo regulējumu, kas aizliedz un soda par piespiedu nodarbināšanu, piespiešanu būt kalpībā un paverdzināšanu. Tāpat iesniedzēja uzskatīja, ka valsts institūcijas nav pildījušas savu procesuālo pienākumu veikt efektīvu izmeklēšanu saistībā ar iesniedzējas apgalvojumiem par viņas iespējamu piespiedu nodarbināšanu. Konkrētāk – iesniedzēja uzskatīja, ka nacionālās tiesas, attaisnojot viņas darba devēju D.G., demonstrēja nespēju atpazīt cilvēku tirdzniecību kā noziedzīgu nodarījumu. Turklāt, iesniedzēja sūdzējās par to, ka viņai netika izmaksāta darba alga.
Pievēršoties iesniedzējas sūdzības pieņemamībai, Tiesa vispirms noraidīja valdības argumentu, ka iesniedzēja nav izsmēlusi nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, jo viņa nav vērsusies ar civilprasību pret D.G. par neizmaksāto darba algu. Tiesa uzskatīja, ka jautājums par neizmaksāto darba algu neveido atsevišķu sūdzību, bet gan ir viens no apstākļiem, uz kuriem iesniedzēja atsaucās, pamatojot iespējamu ekspluatāciju. Proti, Tiesa norādīja, ka šis iesniedzējas sūdzības elements veido daļu no vairāku saistītu apsvērumu kopuma, kas ir Konvencijas 4.panta iespējamā pārkāpuma pamatā. Tādejādi šāda tiesību aizsardzības līdzekļa esība neizslēdz sūdzību par Konvencijas 4.panta iespējamu pārkāpumu. Savukārt attiecībā uz Latvijas valdības argumentu, ka iesniedzējas situācijas faktiskie apstākļi neietilpst Konvencijas 4.panta tvērumā, Tiesa norādīja, ka šis jautājums ir cieši saistīts ar iesniegtās sūdzības būtību, tādēļ šo aspektu apvienoja ar sūdzību vērtējumu pēc būtības.
Skatot iesniedzējas sūdzību pēc būtības, Tiesa vispirms atzina, ka Konvencijas 4.pants ir piemērojams, jo iesniedzēja bija izvirzījusi pirmšķietami pamatotu sūdzību (arguable claim), ko apstiprināja prima facie pierādījumi, par iespējamu piespiedu darbu vai kalpību. Šajā saistībā Tiesa ņēma vērā, ka iesniedzējai piesolīta atlīdzība, kas vēlāk nav samaksāta, un ka viņa dzīvojusi sava darba devēja īpašumā, paļaujoties, ka D.G. viņu nodrošinās ar pārtiku, medikamentiem un citām pirmās nepieciešamības lietām.
Pārbaudot, vai Latvija ir ieviesusi atbilstošu normatīvo regulējumu, kas aizliedz un soda par piespiedu nodarbināšanu, piespiešanu būt kalpībā un paverdzināšanu, Tiesa ņēma vērā, ka Latvijā piespiedu darba aizliegums ir noteikts konstitucionālā līmenī – Satversmes 106.pantā –, savukārt Krimināllikuma 154.1pantā un 154.2pantā ir kriminalizēta cilvēku tirdzniecība. Tiesas vērtējumā, šis regulējums pirmšķietami aptvēra arī tādu rīcību, par kādu sūdzējās iesniedzēja. Tāpat Tiesa pievērsa uzmanību tam, ka konkrētajā gadījumā kriminālprocess uzsākts pēc valsts institūciju iniciatīvas; iesniedzēju šajā kriminālprocesā atzina par cietušo un viņa saņēma valsts apmaksātus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus un kompensāciju. Tiesa arī atgādināja, ka Konvencijas 4.panta pārkāpums šajā aspektā nevar tikt konstatēts tikai tāpēc, ka personas atbilstoši pastāvošajam regulējumam tiek notiesātas statistiski reti. Ievērojot minēto, Tiesa secināja, ka Latvijas normatīvais regulējums nodrošina efektīvu aizsardzību pret Konvencijas 4.pantā aizliegtajiem ekspluatācijas veidiem.
Visbeidzot, vērtējot, vai iesniedzējas gadījumā nodrošināta efektīva viņas nodarbinātības apstākļu izmeklēšana, Tiesa atzina, ka Valsts darba inspekcijas rīcība, informējot par iesniedzējas situāciju Valsts policiju, liecina, ka kompetentās iestādes apzinājās iespējamību, ka skartas iesniedzējai Konvencijas 4.pantā garantētās tiesības, un netraktēja to kā ikdienišķu darba tiesisko attiecību strīdu. Tiesa ņēma vērā, ka nacionālās iestādes un tiesas vairākkārt rūpīgi vērtēja, vai D.G. rīcībā saskatāmas kalpības vai ekspluatācijas piespiedu darba veikšanai pazīmes. Turklāt, Tiesa secināja, ka izmeklēšana notika savlaicīgi un korekti un ka tās ietvaros bija iespējams pienācīgi noskaidrot iesniedzējas dzīves un nodarbinātības apstākļus. Turklāt Tiesa uzsvēra, ka tas, ka apsūdzētā persona kriminālprocesā attaisnota, nenozīmē, ka valsts pārkāpusi Konvencijas 4.pantu. Tāpat Tiesa pievērsa uzmanību tam, ka nacionālās tiesas pienācīgi vērtēja gan iesniedzējas iespējamo atrašanos ievainojamības apstākļos, gan to, ka konkrētajā gadījumā iesniedzējai bija iespēja brīvi atstāt fermu un atgriezties tajā, sazināties ar māsu pa mobilo telefonu, kā arī pieprasīt un saņemt no D.G. naudu. Ievērojot minēto, Tiesa nekonstatēja tādus trūkumus, kas liecinātu par nespēju kriminālprocesa ietvaros noskaidrot būtiskos faktus.
Tādējādi Tiesa nekonstatēja Konvencijas 4.panta pārkāpumu.
Atbilstoši Konvencijas 43.pantam Tiesas 2026.gada 3.septembra spriedums stāsies spēkā trīs mēnešu laikā, ja neviena no pusēm nelūgs to izskatīt Tiesas Lielajā palātā. Pilns Tiesas sprieduma teksts angļu valodā pieejams Tiesas tiešsaistes datubāzē https://hudoc.echr.coe.int/#{%22itemid%22:[%22001-244004%22]}. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datubāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (9327/23) un sprieduma pasludināšanas datums (03/09/2026).
Fakti lietā “A.S. pret Latviju”
Atsaucoties uz darba sludinājumu, 2016.gada decembrī A.S. pieteicās darbam fermā, kur viņa bez rakstveida darba līguma tika nodarbināta kā slaucēja. Par veicamo darbu apjomu un samaksas apmēru – 15 euro dienā – fermas vadītājs D.G. ar A.S. vienojās mutvārdos. Ierodoties fermā darba uzsākšanai, A.S. atveda savas personiskās mantas un uzstājīgi lūdza D.G. ļaut viņai dzīvot fermas teritorijā palīgstrādniekiem dzīvošanai ierīkotajās telpās. D.G. aicināja A.S. īrēt dzīvesvietu netālu esošā ciematā, taču piekrita viņas lūgumam.
Kamēr A.S. strādāja un dzīvoja fermas teritorijā, D.G. vairākkārt viņai pirka un veda pārtikas produktus, cigaretes, mobilā telefona priekšapmaksas kartes un citus priekšmetus. Līdztekus, kā norādīja A.S., D.G. viņai neizmaksāja nolīgto darba algu, skaidrojot, ka nav no piena pārstrādes uzņēmuma saņēmis samaksu par fermā iegūto pienu.
2017.gada aprīlī D.G. pārtrauca fermas darbību. A.S. vērsās Valsts darba inspekcijā saistībā ar viņai, iespējams, neizmaksāto algu par darbu fermā. Valsts darba inspekcija par šo situāciju informēja Valsts policiju, kura 2017.gada maijā uzsāka kriminālprocesu pēc Krimināllikuma 154.1panta pirmās daļas (cilvēku tirdzniecība) pazīmēm. Šajā kriminālprocesā A.S. tika atzīta par cietušo, bet apsūdzība izvirzīta fermas vadītājam D.G., kurš ar galīgo tiesas spriedumu 2022.gada oktobrī attaisnots.
2023.gada 17.februārī A.S. vērsās Tiesā.
