Digitālā satura izplatīšanas platformas, sociālie mediji un tehnoloģiju pieejamība ir devušas iespējas cilvēkiem veidot saturu un sasniegt auditoriju, neizmantojot tradicionālos medijus, tādejādi ietekmējot cilvēku zināšanas, iepirkšanos, sabiedrisko aktivitāti un politisko līdzdalību. Šis fenomens ir radījis daudz jautājumu, to skaitā, ar ko digitālā satura veidotāji atšķiras no žurnālistiem un medijiem, kādus profesionālos darbības standartus viņi ievēro, kā raudzīties uz viņu darbību un vai uz viņiem var attiecināt žurnālistu tiesības. Komunikācijas zinātņu doktore, RTU Rēzeknes akadēmijas docente un vadošā pētniece Sandra Sprudzāne un Linda Bīriņa, mediju tiesību eksperte, zvērināta advokāte un partnere birojā “Šķiņķis Pētersons Bīriņa” biedrības “Latvijas Mediju ētikas padome” iniciētajā pētījumā meklēja atbildes uz šiem un citiem ar digitālā satura veidotājiem saistītiem jautājumiem.
Influenceri, ietekmētāji, jūtūberi, ņūsfluenceri vai digitālā satura veidotāji?
Viens no pirmajiem secinājumiem – digitālā satura veidotāji var būt ļoti atšķirīgi viens no otra savos darbības formātos un satura tematikā, līdz ar to uz viņiem tiek attiecināti dažādi apzīmējumi. Izplatītākais vārds “ietekmētāji” (influenceri) tipiski tiek attiecināts uz komerciāla satura veidotājiem, kas reklamē vai pārdod savus vai trešo pušu produktus un pakalpojumus. Tomēr līdztekus ar vārdu “ietekmētāji” tiek apzīmēti arī cilvēki, kas veido saturu sociāliem vai kultūras mērķiem. Piemēram, mākslinieki vai izklaidētāji publicē saturu sociālo mediju platformās – viņi reklamē un pārdod savu darbu vai uzstāšanos, taču pašam saturam ir kultūras vai sociāls raksturs.
Papildu komerciālajiem ietekmētājiem pastāv arī satura veidotāji, kuriem nav komerciālu interešu. Daži šādi nekomerciāli ietekmētāji izmanto sociālos medijus tikai sociāliem, izglītojošiem vai politiskiem mērķiem. Viņiem primāri nav biznesa interešu sociālo mediju ekosistēmā, taču viņu veidotais saturs joprojām var būt plaši izplatīts un ietekmīgs. Līdztekus šie nekomerciālie satura veidotāji var piedāvāt saturu ar komerciālu ievirzi, piemēram, produktu un pakalpojumu apskatus, taču, atšķirībā no komerciālajiem ietekmētājiem, nesaņemot atlīdzību no šo produktu vai pakalpojumu pārdevējiem. Tos satura veidotājus, kuras regulāri publicē saturu par aktuālajiem notikumiem un pilsoniskajiem jautājumiem sociālajos medijos un kuriem ir nozīmīga auditorija, citviet pasaulē dēvē par ziņu ietekmētājiem (newsfluencers). Ziņu influenceri var būt gan pašnodarbināti žurnālisti, gan ar medijiem nesaistīti žurnālistiskā satura YouTube veidotāji, TikTok autori un Twitch straumētāji un citi.
Kādas ir populārākās podkāstu tēmas Latvijā?
Aplūkojot 40 populārus raidierakstus Latvijā, novērotas vairākas tendences. Populārākā satura tēma ir cilvēka personīgā izaugsme, psiholoģija, produktivitāte. Nākamā bieži sastopamā tēma raidierakstos ir cilvēka mentālā un fiziskā veselība. Spilgti pamanāms ir arī veselības tematikai tuvais temats – fitness. Apjomīgs saturs tiek veidots arī par biznesa un uzņēmējdarbības tematiku. Tikai nelielu raidierakstu daļu Latvijā veido saturs par sociālpolitiskām tēmām – intervijas ar sabiedrībā zināmām personām – konkrētu jomu ekspertiem un apskati par notikumiem Latvijā un pasaulē. Podkāstu tēmas nereti saistās arī ar dažādām nodarbēm un hobijiem – makšķerēšanu, auto, bērnu audzināšanu utt.
Vai digitālā satura veidotājiem ir priekšrocības salīdzinājumā ar žurnālistiem?
Pētījumā tika aptaujāti arī mediju un akadēmiskās vides eksperti un digitālā satura veidotāji, gūstot ieskatu par mediju satura veidotāju izvēlētā darbības modeļa priekšrocībām, gan profesionālās darbības riskiem. Piemēram, kā būtiska mediju satura veidotāju priekšrocība salīdzinājumā ar žurnālistiem tika norādīta ātrāka publicēšana, mazāki institucionālie ierobežojumi, potenciāli lielāki ienākumi, iespēja veidot saturu bez žurnālista izglītības, kā arī iespēja sazināties ar auditoriju un veidot personīgo zīmolu. Tas kopumā parāda, ka satura veidotāju galvenais ieguvums ir ātrums, neatkarība un ciešāka saikne ar auditoriju, nevis tradicionālā profesionālā struktūra, secina Sandra Sprudzāne.
Riski un profesionālās ētikas standartu trūkums
Pētniece skaidro, ka pie būtiskākajiem riskiem eksperti norādījuši juridiskās atbildības un regulējuma trūkumu, finansējuma slēptu ietekmi uz saturu un interešu konfliktus, informācijas kvalitāti un uzticamību, ētikas un profesionālo standartu neesamību, kā arī sabiedriskās un politiskās ietekmes riskus. Analizējot Latvijā pieejamos raidierakstus, novērots, ka informācija par profesionālo ētiku vai citiem aspektiem, kas būtu attiecināmi un savas darbības skaidrošanu, galvenokārt sniegta tikai kā finansētāja ietekmes apraksts (ja satura veidotājs ir vēlējies to atklāt), taču veids, kā tas tiek darīts, starp dažādiem satura veidotājiem mēdz atšķirties. Pētījumā secināts, ka lielākā daļa (75%) no aptaujātajiem mediju un akadēmiskās vides ekspertiem atbalsta vienotu ētikas standartu piemērošanu, kas norāda uz skaidru tendenci – sabiedrībā pastāv gaidas, ka arī mediju satura veidotājiem būtu jāievēro līdzīgi profesionālie principi kā tradicionālajiem žurnālistiem. Tajā pašā laikā daļa (25%) saglabā neitrālu nostāju, kas var liecināt par neskaidrību vai atšķirīgu izpratni par šo divu grupu lomām un atbildību mediju vidē. Tāpat arī vienprātīgi tiek atbalstīta doma par vienotas pašregulācijas sistēmas ieviešanu.
Konkurence vai sadarbība ar žurnālistiem?
Pētījumā aplūkotas arī konkurences un sadarbības formas starp profesionālajiem žurnālistiem un digitālā satura veidotājiem. Secināts, ka robežas starp abu grupu pārstāvjiem kļūst neskaidrākas, – ne vien tādēļ, ka digitālā satura veidotāju radītais saturs ieņem arvien lielāku redzamību dažādās sociālo mediju un citās informācijas izplatīšanas platformās (jaunākai auditorijai digitālā satura veidotāji bieži ir primārais zināšanu avots), bet arī tāpēc, ka daļa mediju un žurnālistu pārņem digitālā satura veidotāju taktikas auditorijas sasniegšanai un piesaistei – stāstījums pirmajā personā, emocionālā stāstniecība, personiskā zīmola attīstīšana, vēršanās pie auditorijas un attiecību veidošana ar to.
Vai digitālā satura veidotāji juridiski uzskatāmi par žurnālistiem?
Pētījumā minēts, ka pieeja saglabāt stingru juridisku nošķīrumu starp tradicionālajiem medijiem un digitālā satura veidotājiem arvien vairāk šķiet atrauta no mūsdienu komunikācijas realitātes. Vienlaikus pārlieku cieša abu kategoriju pielīdzināšana apdraudētu demokrātikai svarīgos žurnālistu profesionālos, ētiskos un institucionālos aizsardzības mehānismus. Tapēc pētījumā, vadoties no nacionālajiem un Eiropas Savienības tiesību aktiem, rekomendācijām un tiesu prakses, analizēta arī žurnālista statusa nozīme un privilēģijas, žurnālista un mediju pakalpojumu sniedzēja, kā arī raidierakstu veidotāju, influenceru, blogeru tiesiskais statuss, tiesības un pienākumi. Mediju tiesību eksperte Linda Bīriņa akcentē, ka žurnālista statusam ir nozīme, jo žurnālisti bauda tādas tiesības kā avotu aizsardzība un konfidencialitāte, piekļuve ierobežotas pieejamības informācijai, personas datu apstrāde, pastiprināta aizsardzība pret uzraudzību un iejaukšanos, redakcionālā neatkarība, aizsardzība satura ierobežošanas un dzēšanas gadījumos, aizsardzība pret acīmredzami nepamatotām prasībām un tiesvedībām. Šis apsvērums ir pamatā, kāpēc žurnālisti ir jāatšķir no pārējām personām, kurām ir tiesības uz vārda brīvību. Ņemot vērā, ka mediju satura veidotāji digitālajās platformās pārņem jomu un funkcijas, kas iepriekš galvenokārt bija profesionālu žurnālistu uzdevums, aktualizējas jautājums, kādos gadījumos un kam var tikt piešķirts žurnālista statuss. Pētījumā Linda Bīriņa iezīmē šobrīd notiekošo pāreju žurnālistu definēšanas teorijās – no institucionālās un funkcionālo, kura izplatīta Eiropas Savienības un Eiropas Cilvēktiesību tiesu praksē un atsevišķos aspektos nostiprināta arī Latvijā Augstākās tiesas judikatūrā. Secināts, ka saskaņā ar šo pieeju arī ārpus tradicionālajiem medijiem strādājošie satura veidotāji, kas atbilst žurnālista funkcionālajai definīcijai un ievēro profesionālos un ētikas standartus, var tikt uzskatīti par žurnālistiem un attiecīgi iegūt žurnālistu tiesības un privilēģijas. Tāpat arī žurnālisti, influenceri, blogeri, podkasteri un jebkādi citi līdzīgas darbības veicēji var tikt uzskatīti par mediju pakalpojumu sniedzējiem ar visām no šī statusa izrietošajām tiesībām un pienākumiem, ja tie veic regulāru, strukturētu profesionālu darbību ar nolūku informēt, izklaidēt vai izglītot, patur faktisku kontroli par satura izvēli, nosaka, kādā veidā tas tiek organizēts, taču vienlaikus savā darbībā ievēro arī nozares profesionālos un ētikas standartus.
Pētījums veikts ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu un ir pieejams biedrības “Latvijas Mediju ētikas padome” mājaslapā.
Par “Latvijas Mediju ētikas padomi”
Biedrība “Latvijas Mediju ētikas padome” dibināta 2018. gadā pēc vairāku mediju nozares asociāciju un mediju iniciatīvas. Biedrības mērķis ir veicināt ētiskas mediju prakses attīstību un sekmēt mediju pašregulāciju Latvijā; aizsargāt vārda brīvību un sabiedrības tiesības uz drošu un uzticamu mediju vidi. Biedrība izskata sūdzības un iesniegumus par mediju darba iespējamo neatbilstību ētikas principiem. Tā tiecas noregulēt strīdus, sniedzot savu vērtējumu vai atzinumu par situāciju, kā arī izglītot medijus un sabiedrību, skaidrojot ētikas kodeksu, mediju tiesības un pienākumus un sniedzot medijiem rekomendācijas.
Šobrīd biedrībā ir vairāk par 100 biedriem; tie pārstāv visu formu un veidu medijus, mediju asociācijas un organizācijas. Informācija par biedrību atrodama www.lmepadome.lv.
