Lai būtu iespējams identificēt potenciālo atbildētāju civillietā, pieteicēja bija PMLP iesniegusi tai pieejamo informāciju par viņa bankas konta numuru, bijušo darba vietu un Valsts policijas atteikumu ierosināt krimināllietu pret viņu. PMLP atteicās sniegt pieteicējai pieprasītās ziņas, paskaidrojot, ka lūgumā ietvertā informācija nav pietiekama fiziskās personas viennozīmīgai identificēšanai. Administratīvā rajona tiesa bija atzinusi, ka PMLP nav ievērojusi Administratīvā procesa likumā paredzēto iestāžu sadarbības principu, jo nebija rakstveidā lūgusi Valsts policijai sniegt ziņas par personu, bet sazinājusies un saņēmusi tikai telefonisku atteikumu, tādēļ šo saziņu starp iestādēm nebija iespējams pārbaudīt tiesā.
Kā norāda senatoru kolēģija, kasācijas sūdzībā ietvertās norādes uz fizisko personu datu aizsardzības normām un Satversmē garantētajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību neatspēko pieteicējas leģitīmo interesi saņemt pieprasīto informāciju konkrētam mērķim, jo personas datu apstrāde šādā situācijā neaizskar nedz pieteicējas meklētās personas, nedz citu personu ar tādu pašu vārdu un uzvārdu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Rīcības sēdes lēmumā arī uzsvērts, ka šādu informācijas pieprasījumu nevar izvērtēt formāli – PMLP bija pašai jāpārliecinās, vai ar pieteicējas sniegto informāciju pietiek konkrētas personas identificēšanai, un nepieciešamības gadījumā jāsniedz pieteicējai atbalsts šīs personas identitātes noskaidrošanā. Izskatāmajā lietā pieteicēja bija norādījusi pietiekamu tai zināmās informācijas apjomu, ko pierāda arī tas, ka Administratīvā rajona tiesa uz šīs informācijas pamata bija no Valsts policijas saņēmusi ziņas, kas viennozīmīgi identificē pieteicējas meklēto personu. Tādēļ senatoru kolēģija atzina, ka kasācijas tiesvedības ierosināšanai lietā nav pamata, jo iestādes pienākuma neizpilde ir konstatēta pamatoti un kasācijas sūdzībā norādītie argumenti nerada šaubas par pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu.
Lieta SKA-178/2026 (A420146824).
