| Dānijas Valsts mājokļa likums ir vērsts uz to, lai samazinātu valsts ģimenes mājokļu īpatsvaru “transformācijas rajonos”. Šiem rajoniem raksturīgs tostarp tas, ka “imigrantu no valstīm, kas nav Rietumu valstis, un viņu pēcnācēju” īpatsvars pēdējo piecu gadu laikā ir pārsniedzis 50 %. Piemērojot šo likumu, daļa no valsts ģimenes mājokļu, kas atrodas divos dzīvojamajos rajonos Slāgelses [Slagelse] un Kopenhāgenas pašvaldībās, īres līgumiem tika izbeigti vai tos ir paredzēts izbeigt. Dānijas tiesa, kurā tika ierosinātas tiesvedības par šiem līgumu izbeigšanas gadījumiem, vēlas noskaidrot, vai attiecīgais regulējums rada tiešu vai netiešu diskrimināciju etniskās piederības dēļ. Tiesa uzsver, ka etniskā piederība ir balstīta uz vairākiem faktoriem. Viens kritērijs, aplūkojot to atsevišķi, piemēram, valstspiederība vai dzimšanas valsts, nav pietiekams, lai noteiktu piederību etniskai grupai. Lai izvērtētu, vai, iespējams, ir tiešā diskriminācija, valsts tiesai būs jāpārbauda, vai kritērijs, kas saistīts ar imigrantu un viņu pēcnācēju īpatsvaru, patiešām ir balstīts uz “transformācijas rajonu” iedzīvotāju lielākās daļas etnisko piederību un vai šī iemesla dēļ attieksme pret viņiem ir sliktāka, piemēram, tāpēc, ka pastāv paaugstināts īres līgumu priekšlaicīgas izbeigšanas risks. Ja valsts tiesa konstatē iespējamu netiešu diskrimināciju, tai būs jāpārbauda, vai tā tomēr ir attaisnota. Šajā ziņā tai būtu tostarp jāpārliecinās, ka ar attiecīgo likumu tiek samērīgi sasniegts vispārējo interešu mērķis un it īpaši tiek ievērotas pamattiesības uz mājokļa neaizskaramību. |
Īstenojot attīstības plānus attiecībā uz “transformācijas rajoniem” Ringparken Slāgelsē un Mjølnerparken Kopenhāgenā, daļa no šajos rajonos esošo valsts ģimenes mājokļu īres līgumiem tika izbeigti vai arī tos ir paredzēts izbeigt. Daži īrnieki, kurus tas skar, apstrīd šos pasākumus valsts tiesā, tostarp uzskatīdami, ka kritērijs, kas saistīts ar “imigrantu no valstīm, kas nav Rietumu valstis, un viņu pēcnācēju” īpatsvaru, esot tieša vai netieša diskriminācija etniskās piederības dēļ, kas ir aizliegta ar Savienības tiesībām [2].
Dānijas tiesa, kas izskata šos strīdus, vērsās Tiesā ar šo jautājumu.
Saistībā ar to, vai Dānijas likums rada tiešu diskrimināciju [3], Tiesa norāda, ka attiecīgais kritērijs, šķiet, ir izšķirošs, lai identificētu “transformācijas rajonus”, kurus skar valsts ģimenes mājokļu skaita samazināšana. Tomēr valsts tiesas uzdevums ir pārbaudīt, vai šis kritērijs rada atšķirīgu attieksmi, pamatojoties uz šo rajonu iedzīvotāju lielākās daļas etnisko piederību, tādējādi pret šo zonu iedzīvotājiem radot sliktāku attieksmi nekā tā, kas tiek izrādīta pret salīdzināmu dzīvojamo rajonu iedzīvotājiem, kuros imigrantu īpatsvars nav pārsniedzis 50 %.
Tiesa paskaidro, ka jēdziens “etniskā piederība” Savienības tiesību izpratnē ir balstīts uz vairākiem elementiem, tādiem kā valstspiederība, reliģija, valoda, kultūras un tradicionālā izcelsme un dzīves vide. Tas tiek noteikts, pamatojoties uz vairākiem faktoriem. Ne valstspiederība, ne arī attiecīgās personas vai tās vecāku dzimšanas valsts kritērijs pats par sevi nav pietiekams, lai konstatētu personas piederību kādai etniskai grupai. Turpretim tas vien, ka tiesību aktos noteikts vispārīgs kritērijs attiecas uz vairākām etniskām grupām, pats par sevi neizslēdz, ka šis kritērijs ir tieši vai nesaraujami saistīts ar attiecīgo personu etnisko piederību. Turklāt konteksta elementi, piemēram, šādu tiesību aktu sagatavošanas darbi, var palīdzēt konstatēt, ka izskatītais kritērijs rada tiešu diskrimināciju etniskās piederības dēļ.
Attiecībā uz iespējamas sliktākas attieksmes esību Tiesa uzskata, ka tā var izpausties kā paaugstināts risks “transformācijas rajonu” iedzīvotājiem, ka viņu īres līgumi tiks priekšlaicīgi izbeigti un līdz ar to viņi zaudēs savu mājokli. Šķiet, ka šis risks ir lielāks nekā tādos citos dzīvojamos rajonos pastāvošais risks, kurus raksturo līdzīga sociālekonomiskā situācija, bet kuros imigrantu īpatsvars nepārsniedz attiecīgajā likumā noteikto slieksni. Tiesa uzsver, ka dažos tiesību aktos vai to sagatavošanas darbos izmantoto apzīmējumu aizskarošais vai stigmatizējošais raksturs var liecināt arī par sliktāku attieksmi pret personām, kurām ir konkrēta etniskā piederība.
Ja valsts tiesa secinātu, ka šis likums nerada tiešu diskrimināciju, tai vēl būs jāpārbauda, vai tas rada netiešu diskrimināciju [4]. Tas tā būtu gadījumā, ja likums, lai gan tas ir formulēts vai piemērots acīmredzami neitrāli, praksē radītu īpašu nelabvēlīgu situāciju personām, kas pieder pie noteiktām etniskām grupām. Šajā kontekstā Tiesa atgādina, ka šādai nelabvēlīgai situācijai ne obligāti jāskar tikai viena etniskā piederība.
Ja valsts tiesa secinās, ka attiecīgais likums rada šādu īpašu nelabvēlīgu situāciju, tai būs arī jāizvērtē, vai ar minēto likumu – nodrošinot samērīguma principa ievērošanu – tiek sasniegts Dānijas valdības minētais vispārējo interešu mērķis, proti, mērķis risināt ar sociālo kohēziju un integrāciju Dānijas valsts mājokļu sistēmā saistītās problēmas. Tas tostarp nozīmētu, ka ir jānosaka, vai šis likums, tajā paredzot pienākumu pieņemt attīstības plānus, ir vērsts uz mērķi saskaņoti un sistemātiski veicināt sociālo kohēziju, lai gan šis pienākums neattiecas uz dzīvojamiem rajoniem, kuri no “transformācijas rajoniem” atšķiras tikai ar apstākli, ka lielākā daļa to iedzīvotāju nav “imigranti no valstīm, kas nav Rietumu valstis, un viņu pēcnācēji”. Pārbaudot attaisnojumu, būtu jāņem vērā arī pamattiesības uz mājokļa neaizskaramību.
| PIEZĪME. Ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu dalībvalstu tiesas lietas iztiesāšanas gaitā var uzdot Tiesai jautājumus par Savienības tiesību interpretāciju vai Savienības akta spēkā esību. Pašu pamatlietu Tiesa neiztiesā, taču valsts tiesai tā ir jāatrisina atbilstīgi Tiesas nolēmumam. Šis nolēmums ir vienlīdz saistošs arī citām dalībvalstu tiesām, ja tām jāatrisina līdzīga problēma. |
[1] Jēdziens “imigrants” Dānijas Valsts mājokļu likuma izpratnē apzīmē ārvalstī dzimušu personu, ja neviens no tās vecākiem nav dzimis Dānijā un nav Dānijas pilsonis. “Pēcnācējs” ir definēts kā Dānijā dzimusi persona, ja neviens no tās vecākiem nav dzimis Dānijā un nav Dānijas pilsonis, vai kuras vecāki, pat ja viņi ir dzimuši Dānijā un ir ieguvuši Dānijas pilsonību, abi saglabājuši arī citas valsts pilsonību. Jēdziens “Rietumu valstis” ietver Savienības dalībvalstis, Andoru, Islandi, Lihtenšteinu, Monako, Norvēģiju, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, Sanmarīno, Šveici, Vatikāna pilsētvalsti, Kanādu, Amerikas Savienotās Valstis, Austrāliju un Jaunzēlandi. Tādējādi visas valstis, kas nav minētas iepriekš, tiek uzskatītas par “valstīm, kas nav Rietumu valstis”.
[2] Padomes Direktīva 2000/43/EK (2000. gada 29. jūnijs), ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības.
[3] Iepriekš Tiesa norāda, ka, neskarot Dānijas tiesas veicamās pārbaudes, jāuzskata, ka Direktīva 2000/43 attiecas uz Dānijas valsts mājokļu sistēmu. Proti, mājokļu piešķiršana par atlīdzību saskaņā ar šo sistēmu attiecas uz piekļuvi pakalpojumiem un pakalpojumu sniegšanu mājokļu jomā šīs direktīvas 3. panta 1. punkta h) apakšpunkta izpratnē.
[4] Saskaņā ar Direktīvu 2000/43 netieša diskriminācija rodas tad, ja acīmredzami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse nostāda personu grupu īpaši nelabvēlīgā situācijā to rases vai etniskās piederības dēļ, ja vien šāds noteikums, kritērijs vai prakse nav vērsta uz leģitīmu mērķi un, lai to sasniegtu, tiek izmantoti samērīgi un vajadzīgi līdzekļi.
