Lieta ierosināta pēc Senāta pieteikuma, kura izskatīšanā ir administratīvā lieta par personas atvaļināšanu no Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta, jo tā ir bijusi sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Senāts uzskatīja, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežoja personas tiesības pildīt valsts dienestu un tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu.
Satversmes tiesa secināja, ka, nosakot apstrīdētajā normā ietverto aizliegumu, likumdevējs ir pieņēmis, ka ikviena persona, kas sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, pat ja sodāmība ir dzēsta vai noņemta, sabiedrībā var radīt objektīvas šaubas par tās uzticamību un mazināt uzticēšanos Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam.
Tomēr likumdevējs nav pietiekami ņēmis vērā atšķirības starp dažādu valsts dienestu uzdevumiem un to, ka tīši noziedzīgi nodarījumi ir atšķirīgi pēc to kaitīguma pakāpes. Fakts, ka persona sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, pats par sevi ne vienmēr objektīvi apliecina, ka viņas iepriekšējā rīcība nav savienojama ar darbu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā. Lai noteiktu personai aizliegumu strādāt kādā profesijā, būtiski ir arī individuālie faktori – personas attieksme pret izdarīto nodarījumu, dzīvesveids pēc tā, kā arī laiks, kas pagājis kopš pārkāpuma. Personas attieksme pret izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī vērtību sistēma var mainīties. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka noziedzīga nodarījuma izdarīšanas fakts pats par sevi nedrīkst automātiski un neatgriezeniski ietekmēt personas turpmāko dzīvi. Tādēļ individuāls izvērtējums, kurā tiktu ņemts vērā gan nodarījuma kaitīgums, gan personas attieksme un uzvedība pēc tā, gan arī laiks, kas pagājis kopš tā izdarīšanas, var būt viens no līdzekļiem, ar kuriem personas pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk.
Satversmes tiesa uzsvēra, ka gadījumā, ja tiek konstatēts, ka pastāv kaut viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir pamats secināt, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežoja personas pamattiesības. Attiecīgi apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē var sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kas turklāt neprasītu nesamērīgu ieguldījumu no valsts un sabiedrības. Tādējādi Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam.
Līdz ar to Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 4. panta 4. punkts, ciktāl tas liedza atrasties Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā personai, kura sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, līdz šā likuma 4. panta otrās daļas un 7. panta 2.2 daļas spēkā stāšanās dienai – 2024. gada 18. decembrim – nebija atbilstošs Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam.
Savukārt attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju administratīvajā lietā, gan arī nolūkā aizsargāt visu to personu pamattiesības, kuras šā sprieduma spēkā stāšanās dienā varētu būt uzsākušas vai turpina savu pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, Satversmes tiesa atzina apstrīdēto normu par spēkā neesošu no šo personu pamattiesību aizskāruma brīža.
Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stāsies spēkā tā publicēšanas dienā oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”.
Saistītā lieta: 2024-28-01.
