Tiesībsargs pārbaudes lietā konstatēja vairākas sistēmiskas problēmas adopcijas procesā. Viena no tām – atbildīgās institūcijas pieļāva, ka bērns nokļūst ģimenē, kurā ikdienas saziņas valoda neatbilst bērna dzimtajai valodai, jo valstī esošā kārtība to pieļauj.
“Jebkurš bērns ir saudzīgi un pakāpeniski jāsagatavo pārejai uz jaunu ģimeni. Tas var notikt tikai tad, ja pirmsadopcijas procesu vada un uzrauga iespējami labākajā veidā, visiem iesaistītajiem cieši sadarbojoties. Piemēram, būtiski, lai tikšanās ar jauno ģimeni nenotiek formāli. Ar dažām tikšanās reizēm var būt stipri par maz, lai nodrošinātu bērna individuālās vajadzības,” uzsver Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere.
Ko tiesībsargs secina?
Viena no sistēmiskām problēmām ir tā, ka Latvijā adopcijas kārtību regulējošās tiesību normās nav noteikts, ka Adopcijas reģistrā ir jāiekļauj ziņas par adoptētāja un adoptējamā bērna valodu un tautību. “Tas nepārprotami norāda, ka adopcijas procesā nav pievērsta pietiekama vērība adoptējamā bērna tautībai kā vienam no identitātes elementiem,” norāda L. Grāvere. Praksē tas nozīmē to, ka Labklājības ministrijai, uzsākot adopcijas procesu un informējot iespējamos adoptētājus par konkrēto bērnu, jau pašos pamatos nav iespējams labākajā veidā nodrošināt bērna tiesības uz identitātes saglabāšanu.
Ļoti liela, pat izšķiroša, loma adopcijas procesā ir bāriņtiesām. Ja tās nerīkojas, lai iepazīšanos ar adoptētājiem un attiecību veidošanu jau sākotnēji organizētu bērnam saudzīgā veidā, tad tā ir tikai un vienīgi formalitāte. Bāriņtiesai ir jāvada adoptētāju un bērna iepazīšanās pirmsadopcijas procesā, vajadzības gadījumā savlaicīgi jāpieaicina psihologs. Nav pieļaujamas situācijas, kurās bāriņtiesa nenodrošina visu iesaistīto, īpaši bērna, uzklausīšanu.
Ko tiesībsargs iesaka?
Tiesībsarga ieskatā Labklājības ministrijai ir jāpilnveido adopcijas procesa tiesiskais regulējums. Piemēram, precizējot, kādos gadījumos adoptējamā vārdu ir atļauts mainīt, izslēdzot nosacījumu, ka vārdu var mainīt, ja tas neatbilst adoptētāja tautībai. Tāpat izvērtēt vajadzību adopcijas procesā iesaistīt divas vai pat trīs bāriņtiesas (kura lēmusi par bērna ārpusģimenes aprūpi, adoptētāja dzīvesvietas un bērna dzīvesvietas bāriņtiesas), lai pēc iespējas mazinātu administratīvo slogu un labākajā veidā nodrošinātu bērna individuālās vajadzības.
Bērnu aizsardzības centram tiesībsargs ieteica pilnveidot Bāriņtiesu rokasgrāmatā iekļautos metodiskos ieteikumus bāriņtiesām par adopciju. Piemēram, sniegt bāriņtiesām metodisku atbalstu attiecībā uz viedokļu un citas informācijas noskaidrošanu no bērniem, arī tad, ja viņi ir mazā vecumā vai ir ierobežota viņu saziņas iespēja veselības vai attīstības stāvokļa dēļ.
Savukārt iesaistītajām bāriņtiesām – nepieļaut situācijas, ka informāciju lēmuma pieņemšanai noskaidro tikai telefonsarunā, bet paša bērna viedokli nevaicā vispār. Nepieļaut situācijas, ka bērna pirmsadopcijas process netiek vadīts un arī uzraudzīts, īpaši, ja bērns iepriekš ir dzīvojis audžuģimenē. Jāpiebilst, ka viedokļa noskaidrošana nenozīmē atbildi uz kādu atsevišķu jautājumu, bet gan bērna attieksmi pret konkrēto situāciju, attiecībām, izjūtām un citiem bērnam nozīmīgiem aspektiem.
Tiesībsargs līdz šī gada 30. aprīlim gaida atbildīgo iestāžu informāciju par rekomendāciju izpildi.
“Nupat esam saņēmuši informāciju no Bērnu aizsardzības centra, ka iestāde ņēmusi vērā atzinumā izteiktos aicinājumus un rīkosies situācijas uzlabošanai. Šādu aktīvu rīcību sagaidām arī no citām adopcijas procesā iesaistītajām iestādēm,” piebilst L. Grāvere.
