Ar apelācijas instances tiesas spriedumu apsūdzētais tika atzīts par vainīgu slepkavības mēģinājumā, konstatējot, ka 2023.gada 13.janvāra vakarā vīrietis, personīgu motīvu vadīts, ieradās cietušās dzīvesvietā nolūkā viņu noslepkavot. Brīdī, kad sieviete iznāca no dzīvokļa, apsūdzētais viņai nežēlīgi uzbruka – sita, žņaudza un dūra. Notikuma vietu viņš pameta, būdams pārliecināts, ka cietusī ir mirusi.
Vērtējot sodu ietekmējošos apstākļus, apelācijas instances tiesa secināja, ka apsūdzētais nozieguma izdarīšanai bija mērķtiecīgi gatavojies, lasot literatūru un skatoties filmas par slepkavību izdarīšanu, kā arī apzināti izvēlējies nozieguma izdarīšanai piemērotu priekšmetu – āmuru. Noziedzīgais nodarījums izdarīts diennakts tumšajā laikā cietušās dzīvesvietā, zinot, ka viņas apgādībā ir mazgadīgs bērns, kurš nozieguma laikā atradās dzīvoklī. Apsūdzētais savas prettiesiskās darbības pārtrauca tikai tad, kad bija pilnībā pārliecināts par cietušās nāvi, tādēļ noziegums netika līdz galam izdarīts tādu apstākļu dēļ, kas nebija atkarīgi no viņa gribas.
Atsakot ierosināt kasācijas tiesvedību, Senāts konstatēja, ka pretēji aizstāves norādītajam apelācijas instances tiesa ir izvērtējusi izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu, radīto kaitējumu, vainīgā personību un atbildību mīkstinošos apstākļus. Senāts atzina, ka aizstāves šai sakarā izteiktie argumenti pauž sūdzības iesniedzējas atšķirīgo viedokli par tiem secinājumiem, kādus izdarījusi apelācijas instances tiesa, izvērtējot pierādījumus lietā saistībā ar sodu ietekmējošiem apstākļiem, un tie ir vērsti uz to, lai panāktu notiesājošā sprieduma atcelšanu faktisku, nevis juridisku iemeslu dēļ. Līdz ar to kasācijas sūdzība attiecīgajā daļā neatbilst Kriminālprocesa likumā noteiktajām prasībām.
Senāta lēmums. Lieta Nr.SKK-261/2024 (12500003723)
