Izvērtējis biedrības kasācijas sūdzībā minētos argumentus, Senāts nekonstatēja pamatu uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums būtu nepareizs.
Apgabaltiesa bija atzinusi, ka biedrība pārkāpj likumā noteiktos aizliegumus – vēršas pret Latvijas Republikas neatkarību, izplata priekšlikumus par Latvijas valsts iekārtas vardarbīgu grozīšanu, sludina klaju komunisma ideoloģiju, veic darbības, kas vērstas uz nesaticības izraisīšanu, tādējādi apdraud valsts un sabiedrības drošību, kas ir pamats tās darbības izbeigšanai.
Atbilstoši apgabaltiesas norādītajam tiesības uz vārda brīvību nenozīmē visatļautību. Vārda brīvību valsts drīkst ierobežot ar likumu, ja ierobežojumam ir viens vai vairāki leģitīmi mērķi un ierobežojums ir samērīgs. Konkrētajā gadījumā leģitīmie mērķi biedrības darbības izbeigšanai ir valsts iekārtas saglabāšana un sabiedrības drošība. Tā kā biedrība rada draudus valsts demokrātiskai iekārtai, tad labums, izbeidzot tās darbību, ir ievērojami lielāks, jo sabiedrību vairs nesasniegs tāda informācija, kas apdraud gan Latvijas, gan arī Eiropas Savienības drošību kopumā.
Saskaņā ar apgabaltiesas skaidroto, atzīstot biedrības ieplānotos darbības mērķus par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmei, valstij nav jāgaida līdz to realizācijai un sabiedrības interešu aizskārumam, tā drīkst jau agrīni iejaukties un liegt juridiskas personas statusu.
Senāta lēmums lietā Nr.SKC-466/2024 (C771046922)