No likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” noteiktā izriet, ka senlietas ir cilvēka apzinātas darbības rezultātā radīti priekšmeti – artefakti (piemēram, rotaslietas, ieroči, darbarīki, iedzīves priekšmeti, keramikas izstrādājumi, monētas veselā vai fragmentārā veidā), kas atrasti zemē, virs zemes vai ūdenī.
Apsūdzētā dzīvesvietā tika atrasti un izņemti dažādi priekšmeti, tostarp monētas, aproces, gredzeni, zvārguļi, saktas, piekariņi, platasmens cirvji, kā arī ausu tīrāmā karotīte. Apgabaltiesas vērtējumā lietā iegūtie pierādījumi apstiprina, ka pie apsūdzētā izņemtie priekšmeti ir senlietas, kas pieder Latvijas valstij, un apsūdzētais tās nelikumīgi glabāja. Apgabaltiesa secinājusi, ka ne pirmstiesas procesā, ne tiesas izmeklēšanas laikā apsūdzētais nav iesniedzis pierādījumus par senlietu legālu izcelsmi. Izvērtējusi apsūdzētā liecības par senlietu iegādāšanās apstākļiem, apgabaltiesa tās atzinusi par pretrunīgām un konstatējusi, ka apsūdzētais ne tikai nav sniedzis informāciju par konkrētiem senlietu pārdevējiem, bet ir norādījis pretrunīgu informāciju par senlietu izcelsmi un to iegādes vietām.
Atsakot ierosināt kasācijas tiesvedību, Senāts atzina, ka apsūdzētā kasācijas sūdzībā norādītie argumenti pamatoti ar viņa atšķirīgo viedokli par inkriminētā noziedzīgā nodarījuma faktiskajiem apstākļiem un lietā iegūto pierādījumu vērtēšanu, un vērsti uz to, lai panāktu apgabaltiesas sprieduma atcelšanu nevis juridisku, bet faktisku iemeslu dēļ, kas ir pretrunā likumā noteiktajam.
Senāta lēmums. Lieta Nr.SKK-173/2024 (11817003318)
