Šodien vilku populācijas dažās Eiropas valstīs arvien paplašina savu areālu, atgriežoties vietās, kur vilki pagājušajā gadsimta periodā tikuši vajāti un iznīcināti, kamēr citās Eiropas daļās nolūkā kavēt to dabisko izplatību, vilku populācijas tiek uzturētas nepieņemami zemā līmenī. Aizvien pieaugošā izpratne par ekoloģiskajiem procesiem un esošais aizsardzību veicinošais normatīvais regulējums gan nacionālā, gan Eiropas mērogā, neapšaubāmi ir veicinājis to atgriešanos. Tomēr vilka atgriešanās process Eiropas mežos un ainavās ne tuvu nav pabeigts. Saskaņā ar Eiropas Lielo plēsēju iniciatīvas platformu, pašreizējā pozitīvā tendence var viegli tikt izmainīta pretējā virzienā, tā kā galvenie aizsardzības problēmjautājumi vēl nav atrisināti un daudziem no tiem pat vēl nav rastas pieejas.1 Tāpēc ir nožēlojami, ka Eiropas Komisjas prezidente devusi šādu signālu - pretēji zinātnieku kopienas rekomendācijām – ka vilka aizsardzības statuss ir aizsargāts un noteiktu sugas indivīdu atšaušanu var pielietot brīvāk potenciālo konfliktu risināšanai.
Nav šaubu, ka vilku populācijas atgūšanās procesā ir ļoti daudz izaicinājumu. Daudzu dalībvalstu valdību ieviestās iniciatīvas kaitējuma novēršanai lopkopības sektoram un līdzāspastāvēšanas veicināšanai ne tuvu nav pietiekamas, īpaši tajās vasltīs, kur vilku populācijas iztrūkušas gadu desmitiem. Turklāt populācijas monitoringa sistēmas dažādās valstīs nav vienotas vai ir atpalikušas, sniedzot nepatiesu faktiskā aizsardzības stāvokļa novērtējumu. Piedevām daudzās valstīs joprojām trūkst vilku aizsardzības un pārvaldības plānu, kas politisku iemeslu dēļ nav apstiprināti vai netiek īstenoti praksē. Vēl viens nopietns drauds vilka populācijas atgūšanās procesam ir malumedības.
Vienlaikus jāuzsver, ka dažās valstīs, piemēram, Zviedrijā un Somija, dāsnā Dzīvotņu direktīvas16.panta atkāpju izmantošana tiek pamatota ar sociālekonomiskām interesēm, kamēr atkāpju izmantošanas patiesais mērķis ir rekreācijas medības. Savukārt citas ES dalībvalstis izmanto atkāpes postījumu mājlopiem mazināšanai. Tomēr šo atkāpju radītā ietekme ir dažāda, un bieži vien kaitējums, tieši pretēji, ir palielinājies. Atkāpju izmantošanas prakse raisa nopietnas bažas. Tādēļ pretēji centieniem aicināt vietējās iestādes vairāk izmantot subjektīvā “pieredzē” balstītas atkāpes, pareizi būtu izņēmumus no stingrās vilku aizsardzības sistēmas attiecināt tikai uz situācijām, kurās zinātniskas izpētes rezultāti nepārprotami apstiprina secinājumu, ka noteiktu indivīdu atšaušana ir vienīgais efektīvais risinājums konkrētajā situācijā. Šī ierobežotā prakse arī vairāk atbalstītu vilku kā pieņemamu sugu lauku apvidos un veicinātu līdzāspastāvēšanu, jo, kamēr vilks būs daļa no Eiropas ekosistēmas un ainavas, sugas indivīdu atšaušana nekad nederēs kā pastāvīgs risinājums.
EAWC aicina saglabāt vilka aizsardzības statusu tādu, kāds tas ir šobrīd, vienlaikus aicinot spert izšķirošus soļus, lai mainītu darba tempu tām aktivitātēm, kas veicina un sekmē līdzāspastāvēšanu ar lielajiem plēsējiem. Veicinot dažādas aktivitātes, tādas kā Eiropas mēroga sugas monitoringa protokolus – ņemot vērā faktu, ka dzīvnieki neievēro robežas -, palielinot neletālu preventīvo pasākumu izmantošanu, un nodrošinot to pareizu īstenošanu un pielāgošanu konkrētajam kontekstam, vienlaikus ar informatīvo un izglītojošo pasākumu kopumu atbalstot pieņemšanu un toleranci pret vilku, iespējams nodrošināt šo svarīgo atslēgas sugu ilgtermiņa dzīvotspēju. Tas, savukārt, ir izšķiroši svarīgi, lai palielinātu ekosistēmu noturību pret klimata pārmaiņām un dabas krīzēm.
Rezumējot, mēs vēlamies atzīmēt Eiropas Parlamenta nesen apstiprināto “Dabas atjaunošanas likumu”, kas uzliek par pienākumu visām Eiropas Savienības dalībvalstīm līdz 2030.gadam atjaunot 20% no savām sauszemes un jūras teritorijām, lai apturētu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un cīnītos pret klimata krīzi. Tādejādi, ņemot vērā šīs saistības, būtu neproduktīvi atbalstīt vilka aizsardzības līmeņa pazemināšanu. Tā vietā valstīm vajadzētu fokusēties kopīgam darbam neletālu risinājumu izstrādei, lai panāktu veiksmīgu līdzāspastāvēšanu ar vilku kā mūsu Eiropas ekosistēmu svarīgo atslēgas sugu.
1 Boitani, L., Kaczensky, P., Alvares, F., Andrén, H., Balys, V., Blanco, J. C., ... & Patkó, L. (Novembris, 2022). Aizsardzības stāvokļa vērtējums vilkam (Canis lupus) Eiropā. Sagatavots Bernes konvencijai par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību un Eiropas Padomei. Pieejams: (https://rm.coe.int/inf45e-2022-wolf-assessment-bern-convention-2791-5979-4182-1-2/1680a7fa47)
