“Jūsu darbs, ikdienā atgādinot par mūsu tautas un mūsu valsts traģiskajām vēstures lapaspusēm, esot vēl dzīviem lieciniekiem tām zvērībām, ko var pastrādāt un ko ir pastrādājis Staļina režīms, kas diemžēl šobrīd ir iemiesojies Krievijas Federācijas pašreizējā politikā, tas ir atgādinājums mums – tiem, kas šobrīd vada valsti, un tiem, kas ir atbildīgi par mūsu tautas un valsts likteni, – ir lietas, kuras nekādā gadījumā nedrīkst atkārtot.
Viena no mana darba prioritātēm, ko esmu skaidri definējis, stājoties Valsts prezidenta amatā, ir mūsu valsts drošības stiprināšana. Mūsu valsts aizsardzība ir uzlikta uz labiem pamatiem, tā tiek pienācīgi finansēta. Mūsu sabiedrotie atrodas šeit jau vairākus gadus. Pavisam nesen, pirms NATO samita Viļņā, tika paziņots par to, ka vēl vairāk mūsu sabiedroto ieradīsies šeit, Latvijā. Mēs esam atjaunojuši un sekmīgi ieviešam valsts aizsardzības dienestu. Priekšā ir vēl daudz darba, bet es domāju, ka nevienam nav šaubu par mūsu valsts aizsardzības spējām.
Diemžēl ir citāda situācija mūsu valsts iekšējās drošības stiprināšanā. Joprojām ir daudz lietu, kas ir jādara, kuras ir nepiedodami kavējušās – valsts austrumu robežas izbūve, mūsu valsts iekšlietu sistēmas finansēšana. Pēdējā laikā lielu neizpratni ir radījuši maigie sodi un rīcība gan naida noziegumu, gan valsts drošības noziegumu jomā. Tie ir jautājumi, pie kuriem gan es, gan mūsu valsts Nacionālā drošības padome strādās, jo mums visiem ir jāsaprot, ka mūsu valsts drošība ir nedalāma. Nevar būt situācija, kurā mūsu karavīri aizstāvēs mūsu valsti, bet mums būs ļoti, ļoti nopietnas problēmas valsts iekšienē.
Otra lieta, ko pilnīgi noteikti vēlos uzsvērt – mūsu starptautiskais stāvoklis ir sarežģīts, bet mūsu sabiedrotie un mūsu draugi būs mums vienmēr līdzās un mums palīdzēs. Bet arī mums ir sava atbildība iepretim mūsu ukraiņu draugiem un sabiedrotajiem. Ukraiņi turpina cīnīties un mums ir jāturpina atbalstīt Ukrainu visos veidos. Dažubrīd ir sajūta, ka sāk iestāties neliels pagurums un pieradums par ziņām no frontes. Tas ir tas, ko ikdienā mums vajadzētu atcerēties – šobrīd viss atbalsts, pat labās domas, dažāda veida palīdzība, ne tikai militāra, palīdz aizsargāt mūsu valsti un palīdz Ukrainai noturēties. Tādēļ aicinu visus turpināt sniegt atbalstu Ukrainai!
Starptautiski mūsu valsts un mūsu tautas rūgtā vēsturiskā pieredze šobrīd palīdz un palīdzēja arī iepriekšējā darbā man skaidrot, kāpēc Latvija un citas Baltijas valstis, kāpēc citas Austrumu un Centrālās Eiropas valstis tik ļoti atbalsta Ukrainu. Es atgādinu šiem cilvēkiem par 1941. un 1949. gada deportācijām. Tas, kas notiek Ukrainā ar ukraiņu bērniem, tas savulaik notika ar daudziem no jums, kad jūs vēl bijāt mazi bērni, ar jūsu vecākiem un vecvecākiem. Tajā brīdī gan Āzijas, gan Āfrikas, gan Latīņamerikas valstu vadītāji un ārlietu ministri aizdomājas. Mums ir vairāk jāstāsta par savu vēsturi! Mums ir vairāk jāstiprina sava nacionālā identitāte! Šajā ziņā tā ir liela kļūda, ka vēstures stundas skolās vairs nav kā atsevišķs mācību priekšmets. Ceru, ka Izglītības un zinātnes ministrija domā labot šo kļūdu. Vēstures priekšmetam ir jāatgriežas atpakaļ skolās, un mūsu skolēniem un bērniem tā ir pilnvērtīgi jāapgūst. Ceru, ka tas būs viens no uzdevumiem, kuru gan Izglītības un zinātnes ministrija, gan valdība – un es tam sekošu līdzi – tiešām paveiks. Ir lietas, kuras varbūt ir darītas ar labiem nodomiem, bet rezultāts ir slikts. Mums ir jāatgādina par mūsu tautas gan gaišajām lappusēm, gan traģiskajām lappusēm, jo bez vēstures nav nākotnes.
Nobeigumā vēlos jums teikt lielu paldies par to, ka jūs šeit esat tik kuplā skaitā, lai arī jūsu rindas rūk. Ļoti gribu cerēt uz jūsu atbalstu un ciešu sadarbību mana amata pilnvaru laikā. Esmu pārliecināts, ka mums kopīgi izdosies ne tikai stiprināt mūsu valsti, bet arī to attīstīt un padarīt par vienu no skaistākajām, krāšņākajām un arī attīstītākajām Eiropas valstīm,” savā uzrunā sacīja Valsts prezidents E. Rinkēvičs.
