Pagaidām valdības deklarācijas projektā paredzēta virzība uz to, lai veselības aprūpes valsts finansējums tuvotos 12% no kopējiem valsts budžeta izdevumiem, “mazinot iedzīvotāju augstos tiešmaksājumus un finansiālās barjeras veselības aprūpes pieejamībai.”
Tik bikla nostāja nespēs nodrošināt Latvijas konkurētspēju ne tikai ES līmenī, bet pat Baltijas valstu starpā. Pirms Covid-19 pandēmijas (2019. g.) vidējais vispārējās valdības finansējums veselības aprūpei no visiem izdevumiem ES valstīs bija 15,0%, Igaunijā – 14,4%, Lietuvā – 14,6%, bet Latvijā – tikai 11,1%. Procentos no iekšzemes kopprodukta (IKP) šie rādītāji būtu attiecīgi 7,0%, 5,7%, 5,1% un 4,2% (Datu avots: Eurostat).
Svarīgi ir abi rādītāji, jo pirmais (% no visiem izdevumiem) vairāk raksturo valdības politisko attieksmi pret nozari kā prioritāti, bet otrais (% no IKP) – nozarei atvēlēto līdzekļu faktisko pirktspēju tautsaimniecības procesos. Ne jau velti Pasaules Veselības organizācija (PVO) jau pirms desmit gadiem aicināja Latviju atvēlēt valsts veselības aprūpei vismaz 12% no vispārējās valdības izdevumiem un vismaz 5% no IKP (WHO notes on the informal meeting on sustainable health financing: European experience with specific attention to opportunities and challenges for Latvia. WHO Office for Health Systems Strengthening, Barcelona, Spain, 4-5 June, 2012.).
Diemžēl Latvijas politiķi visus šos gadus PVO ieteikumus ignorēja. Sekas ir smagas. Novājinātas veselības aprūpes dēļ vēl pirms pandēmijas mūsu valstī gadā bija par gandrīz 4000 novēršamas nāves gadījumiem vairāk nekā vidēji OECD valstīs [OECD (2021). Health at a Glance 2021: OECD indicators, OECD Publishing, Paris].
Lai steidzami mazinātu Latvijas izmiršanas tempu, LVSADA rosina valdības deklarācijā skaidri noteikt, ka iespējami drīz valdības izdevumiem veselības aprūpei ir jāsasniedz vismaz 12% no vispārējās valdības izdevumiem un vismaz 5% no IKP.
