Apstrīdētās normas
- Autoceļu lietošanas nodevas likuma 9.1panta otrā daļa redakcijā, kas bija spēkā līdz 2020. gada 30. jūnijam:
“Par pārkāpumu, kas fiksēts ar tehniskajiem līdzekļiem, neapturot transportlīdzekli, šā panta pirmajā daļā minētajai personai uzliek minimālo naudas sodu, kāds par attiecīgo pārkāpumu pārvadātājam paredzēts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā.”
- Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – Kodekss) 149.40panta otrā daļa redakcijā, kas bija spēkā no 2017. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 30. jūnijam:
“Par likumā noteiktā valsts autoceļa posma lietošanu, ja autoceļu lietošanas nodeva nav samaksāta, uzliek naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no simt astoņdesmit līdz trīssimt sešdesmit euro, bet pārvadātājam – no piecsimt līdz tūkstoš euro.”
Augstāka juridiska spēka normas
- Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 1. pants:
“Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.”
- Satversmes 92. panta pirmais teikums:
“Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.”
Lietas fakti
Pieteikuma iesniedzējas – Rēzeknes tiesas – izskatīšanā ir administratīvā pārkāpuma lieta, kurā tiek vērtēti Valsts policijas lēmumi, ar kuriem juridiskajai personai piemēroti administratīvie sodi par Kodeksa 149.40 panta otrajā daļā paredzēto administratīvo pārkāpumu. Saskaņā ar Autoceļu lietošanas nodevas likuma 9.1 panta otro daļu Valsts policija juridiskajai personai piemērojusi minimālo naudas sodu, kāds par attiecīgo pārkāpumu paredzēts pārvadātājam, tas ir, 500 euro. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, personai piemērojamā naudas soda apmērs – 500 euro – esot nesamērīgs, bet apstrīdētās normas neparedzot tiesai iespēju šo soda apmēru samazināt un tāpēc tiesa saskaņā ar šīm normām nevarot taisīt taisnīgu spriedumu.
Tiesas secinājumi
Par tiesvedības izbeigšanu
Visupirms Satversmes tiesa vērtēja Saeimas lūgumu izbeigt tiesvedību lietā daļā par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. [11.]
Satversmes tiesa secināja, ka Pieteikuma iesniedzēja citstarp lūdz izvērtēt, vai apstrīdētās normas nepārkāpj Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteikto par tiesas pilnvaru apjomu. Lai to izvērtētu, tiesvedību lietā bija nepieciešams turpināt. [11.3.]
Par to, kā vērtējama apstrīdētās normas satversmība
Konkrētās lietas ietvaros apstrīdētās normas ir vērtējamas kā vienots tiesiskais regulējums, un Satversmes tiesai bija jāizvērtē, vai gadījumos, kad pārkāpums fiksēts ar tehniskajiem līdzekļiem, neapturot transportlīdzekli, normatīvajā aktā noteiktais konkrētais naudas soda apmērs ir samērīgs un vai tiesai administratīvā pārkāpuma procesā ir Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošas pilnvaras īstenot kontroli pār iestādes pieņemto lēmumu par personai nosakāmo administratīvo sodu par autoceļu lietošanas nodevas maksāšanas noteikumu pārkāpumu. [12.1., 12.2.]
Par likumdevēja rīcības brīvību sodu politikas jomā
Satversmes tiesa norādīja, ka likumdevēja īstenotā sodu politika ietver arī rīcības brīvību noteikt administratīvo atbildību par kādu konkrētu rīcību un attiecīgajam pārkāpumam atbilstošu soda veidu, kā arī apmēru. Līdz ar to Satversmes tiesa, izskatot lietas, kas attiecas uz likumdevēja noteiktajiem konkrētajiem pārkāpumiem un par tiem paredzētajiem administratīvajiem sodiem, vērtē, vai likumdevējs rīkojies savas rīcības brīvības robežās, tostarp to, ar kādu nolūku likumdevējs ir noteicis administratīvo atbildību par konkrētu pārkāpumu un vai šī rīcība ir vērsta uz leģitīmu mērķu sasniegšanu. [14]
Par apstrīdēto normu atbilstību samērīguma principam
Pieteikuma iesniedzēja uzskatīja, ka apstrīdētās normas neatbilst Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai. Tomēr Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētās normas neparedz to, ka naudas sods par autoceļu lietošanas nodevas maksāšanas noteikumu pārkāpumiem būtu piemērojams, neņemot vērā pārkāpēja uzvedību, izdarītā pārkāpuma veidu un smagumu, kā tas bija Eiropas Savienības Tiesas lietās, uz kurām atsaucās Pieteikuma iesniedzēja. [15.3.1.]
Tāpat Satversmes tiesa norādīja, ka, ņemot vērā būtiskās atšķirības autoceļu lietošanas nodevas apmēra noteikšanas sistēmās, Eiropas Savienības Tiesas vērtējums par soda apmēru jeb bardzību salīdzinājumā ar maksājamās nodevas apmēru nav tieši attiecināms uz Latvijas tiesisko regulējumu. Līdz ar to par vienīgo argumentu tam, ka naudas sods neatbilst samērīguma principam, nevar uzskatīt šā soda apmēra un vienas dienas nodevas likmes salīdzinājumu. [15.3.2.]
Satversmes tiesa secināja, ka likumdevējs ir pieņēmis apstrīdētās normas sabiedrības labklājības aizsardzības interesēs un ka likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti tā mērķa sasniegšanai, kuru likumdevējs ar šiem līdzekļiem gribējis sasniegt. [16., 18.]
Analizējot apstrīdēto normu pieņemšanas materiālus, Satversmes tiesa secināja, ka tika vērtēts gan soda apmērs, salīdzinot to ar līdzīgiem pārkāpumiem, gan tā efektivitāte labprātīgas autoceļu lietošanas nodevas nomaksas veicināšanā. Tāpat tika secināts, ka pēc grozījumiem, ar kuriem tika palielināts administratīvā soda apmērs un ieviesta iespēja pārkāpumu fiksēt ar tehniskajiem līdzekļiem, bija novērojams pārkāpumu skaita būtisks samazinājums. [19.1.-19.2.]
Ja likumdevējs ir izvērtējis soda apmēra atbilstību pārkāpuma raksturam, tostarp attiecībā uz soda apmēra minimālo un maksimālo robežu, tad tikai tas vien, ka pastāv iespēja par kādu konkrētu pārkāpumu noteikt vēl mazāku naudas sodu, nenozīmē, ka likumdevējs būtu pārkāpis savas rīcības brīvības robežas. Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka nepastāv citi, alternatīvi līdzekļi, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē. [19.3.]
Tāpat Satversmes tiesa atzina, ka likumdevēja noteiktais soda apmērs gadījumos, kad pārkāpums fiksēts ar tehniskajiem līdzekļiem, nav uzskatāms par nesamērīgu ar pārkāpuma raksturu un likumdevēja soda politikas mērķi, kuru tas iecerējis sasniegt. Nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas, ir mazākas nekā labums, ko no apstrīdētajām normām gūst sabiedrība kopumā. Līdz ar to apstrīdētās normas tika atzītas par atbilstošām Satversmes 1. pantam. [20.]
Par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam
Lai tiesa, īstenojot kontroli pār lēmumiem, ar kuriem personām piemērots sods par administratīvo pārkāpumu, varētu nonākt pie taisnīga tiesvedības procesa rezultāta, tai citstarp jābūt atbilstošām pilnvarām izvērtēt lietā būtiskos apstākļus un pārbaudīt iestādes pieņemtā lēmuma tiesiskumu un pamatotību gan no faktu, gan tiesību viedokļa. Ja iestādes pieņemtais lēmums par administratīvā soda piemērošanu neatbilst tiesību normām, tiesai jābūt pilnvarām novērst šāda lēmuma sekas attiecībā uz konkrēto personu. [21.]
Tomēr Satversmes tiesa arī norādīja likumdevējs, jau nosakot konkrētu administratīvā pārkāpuma sastāvu un atbilstoši piemērojamo soda veidu un tā apmēra robežas, izvērtē, vai sods ir atbilstošs pārkāpuma raksturam, tostarp attiecībā uz soda apmēra minimālo un maksimālo robežu. Tiesa nevar stāties likumdevēja vietā un pārvērtēt to līdzekļu efektivitāti, ar kuriem paredzēts sasniegt administratīvo sodu politikas mērķi. [22.]
Lai gan Autoceļu lietošanas nodevas likuma 9.1 pants nosaka īpatnības administratīvā pārkāpuma procesā gadījumos, kad pārkāpums fiksēts ar tehniskajiem līdzekļiem, tomēr tiesai ir atbilstošas pilnvaras vērtēt arī attiecīgā iestādes lēmuma tiesiskumu un pamatotību. Tiesa, konstatējot neatbilstību, var novērst tiesību normām neatbilstoša iestādes lēmuma par administratīvā soda piemērošanu sekas attiecībā uz konkrēto personu. Tiesa vērtē gan to, vai konkrētajos faktiskajos apstākļos personai ir piemērojams administratīvais sods, gan to, vai iestādes rīcība administratīvā pārkāpuma procesā atbilst normatīvajos aktos noteiktajam. [22.]
Satversmes tiesa atzina, ka, ja likumdevējs, nosakot konkrētu par attiecīgu administratīvo pārkāpumu uzliekamā soda apmēru, jau ir izvērtējis tā atbilstību konkrētā pārkāpuma raksturam un šāds naudas soda apmērs pats par sevi ir samērīgs, tad visaptveroša tiesas kontrole pār lēmumu par personai piemērojamo administratīvo sodu pati par sevi neietver tiesas pilnvaras pārskatīt un pēc sava ieskata noteikt tādu soda apmēru, kas ir mazāks par to, kuru likumdevējs paredzējis par konkrēto pārkāpumu. [24.]
Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, jau ir līdzsvarojis konkrēto administratīvo pārkāpumu raksturojošās iezīmes, kā arī to apstākli, ka pārkāpums tiek fiksēts ar tehniskajiem līdzekļiem, līdzsvarojis ar piemērojamā naudas soda apmēru. Tādējādi administratīvo pārkāpumu lietās par autoceļu lietošanas nodevas maksāšanas noteikumu pārkāpumu, kas fiksēts ar tehniskajiem līdzekļiem, tiek īstenota visaptveroša tiesas kontrole pār lēmumiem par administratīvā soda piemērošanu, un apstrīdētās normas atbilst arī Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. [24.]
Satversmes tiesa nosprieda:
atzīt Autoceļu lietošanas nodevas likuma 9.1 panta otro daļu redakcijā, kas bija spēkā līdz 2020. gada 30. jūnijam, un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.40 panta otro daļu redakcijā, kas bija spēkā no 2017. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 30. jūnijam, par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un 92. panta pirmajam teikumam.
Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā publicēšanas dienā.
Sprieduma teksts ir pieejams Satversmes tiesas mājaslapā.
Saistītā lieta: 2021-09-01
