DIENASKĀRTĪBĀ
>
Par aktuālo valstī un iestādēs (preses relīzes)
TĒMAS
26. februārī, 2021
Lasīšanai: 10 minūtes
RUBRIKA: Relīze
TĒMA: Vide

Iepazīsties: gada dzīvnieks – zaķis!

FOTO: LVM

Šogad gada dzīvnieka gods ticis divām zaķu sugām – baltajam (Lepus timidus) un pelēkajam (Lepus europaeus) zaķim. Ne tikai šī titula dēļ, bet arī daudzu citu tiešām interesantu faktu dēļ zaķus ir vērts iepazīt tuvāk. Lai arī abi garauši ir līdzīgi, tiem ir arī gana daudz atšķirīgu iezīmju.

No abām zaķu sugām baltais pie mums sastopams visretāk, lai gan tieši baltais zaķis Latvijas teritorijā dzīvo jau kopš ledus laikmeta. Turpretim pelēko zaķi droši var dēvēt par jaunpienācēju, jo tagadējās Latvijas teritorijā tie dzīvo kopš 17. gadsimta otrās puses, kad, attīstoties lauksaimniecībai, būtiski palielinājās arī atklātas un mežiem nesegtas teritorijas.

Kur meklēt zaķi?

Pelēkie zaķi nekad nav bijuši un arī joprojām nav īsti meža zvēri. Mūsdienās garauši ieraugāmi dažādos biotopos, bet, ja ir izvēle, tie priekšroku dod vietām, kurās aug lauksaimniecībā kultivēti augi - tīrumiem, laukiem, pļavām, augļu dārziem. Pelēkie garauši mājo arī krūmājos, birztalās, nelielos mežos un mežmalās. Rudenī un ziemā, kamēr nav izveidojusies dziļa sniega kārta, ļoti iecienīta pelēču apmešanās vieta ir ziemāju sējumi un krūmāji to tuvumā. Pelēkie zaķi nemājo purvos. Lielos skujkoku meža masīvos tie sastopami tikai atsevišķos gadījumos, bet lapu koku mežos gan biežāk, īpaši izcirtumos un retainēs. Tātad pelēkie zaķi pārsvarā apdzīvo atklātas ainavas.  

Balto zaķu paradumi sājā ziņā ir gluži pretēji -  atklātās vietās viņi uzturas nelabprāt un īslaicīgi, baltajiem zaķiem tīk apdzīvot mežu masīvus un augsto purvu malas. Vislabprātāk viņi mājo tajos mežos, kuros ir aizaugoši izcirtumi, degumi un lauces, kurās dāsni aug pamežs un lekni zeļ paauga. Baltais zaķis dod priekšroku jauktu vai lapu koku, nevis skujkoku mežiem.

Ja vien iespējams, zaķi cenšas apmesties uz dzīvi netālu no kādas ūdenstilpes. Lai arī garauši neizskatās pēc peldētājiem, kad rodas tāda vajadzība, viņi spēj peldēt itin labi.

Zibenīgs ātrums

Zaķu pakaļkājas ir  garas, ievērojami garākas par priekškājām, tāpēc garauši pārvietojas galvenokārt ļepatojot. Ātri lēkšojot, pakaļkājas tiek izsviestas tālu uz priekšu – tieši tāpēc zaķu skrējienā atstātie pakaļkāju pēdu prāvie nospiedumi izkārtojas pirms priekšķepu nelielajiem nospiedumiem. Dzīvnieku pārvietošanās ātrums atkarīgs no lēcienu garuma. Garo pakaļkāju dēļ zaķiem ir grūti ātri pārvietoties lejup pa stāvu nogāzi un, lai nekūleņotu, nākas līkumot. Turpretim pa līdzenu virsmu, un pat pret kalnu, kad strauji pārvietoties ir daudz vieglāk, īsās distancēs zaķi spēj lēkšot ar ātrumu 50 kilometri stundā. Zaķi ir pēdmiņi; viņu priekškājām ir pieci, bet pakaļkājām - četri pirksti.

Garās ausis – ne tikai dzirdei

Zaķiem nudien ir uzkrītoši garas ausis. Evolūcija zaķiem dāvājusi spēju grozīt šīs garās ausis kā lokatorus, turklāt - neatkarīgi vienu no otras. Loģiski, ka dzirde šiem kustoņiem ir svarīga un ļoti labi attīstīta maņa. Viņu ausis gan nav tikai dzirdes orgāni, jo, kad garausis skrienot pārlieku sakarst, tās palīdz atdzesēt organismu.

Pretstatā dzirdei, redze zaķiem ir samērā vāja. Nekustīgus objektus viņi pamana un atpazīst ar grūtībām. Toties redzes lauks gan ir plašs! Acu īpašais novietojums ļauj zaķiem, nepagriežot galvu, lūkoties visapkārt –uz priekšu, sāniem, aizmuguri un augšup. Zaķi diezgan labi saož, taču viņu oža pienācīgi darbojas vien nelielā attālumā. Arī zaķa tauste darbojas vien tuvumā. Galvenie taustes orgāni ir purna galā esošie vibrisi jeb taustes mati, kuru pamatuzdevums ir atrast un novērtēt ēdienu.

Zaķu ēdienkarte

Zaķi aktīvāk barojas krēslā un tumsā. Garauši ir tipiski augēdāji un savu ēdienkarti pielāgo sezonai. Tajā dominē dažādi lakstaugi, un, kad to pietrūkst, lai neciestu badu, zaķi grauž augošus krūmus, apgrauž nelielus lapu kokus, bebru nogāztu lielāku koku zarus un mizu.

Ne velti savulaik zaķi tika piepulcēti grauzējiem – viņiem ir dažas kopīgas iezīmes. Zaķiem ir graušanai labi pielāgoti, kaltveidīgi priekšzobi, kas līdzinās grauzēju zobiem un aug visu mūžu. Zaķiem, tāpat kā grauzējiem, starp priekšzobiem un dzerokļiem katrā mutes pusē ir arī pa īpašai paplašinātai spraugai – diastēmai. Tomēr ir kāda anatomiska īpatnība, kas zaķus  atšķir no grauzējiem – zaķu augšžoklī aiz abiem īstajiem priekšzobiem ir vēl slīpi novietots papildpriekšzobu pāris. Tātad zaķu augšžoklī ir četri priekšzobi!

Kažoka krāsu spēle

Divas reizes gadā, pavasarī un rudenī, abu sugu zaķi pārģērbjas - maina spalvu. Pavasarī vispirms nomainās apmatojums ķermeņa priekšgalā, pēc tam tas pakāpeniski mainās astes virzienā. Savukārt rudenī pārģērbšanās norit pretēji – no pakaļgala uz galvas galu.

Baltais zaķis ziemas laikā tik tiešām ir pavisam balts, vienīgi ausu gali ir melni. Gaišais baltiņa kažoks vēsta, ka dzīvnieks īpaši pielāgots tieši ziemeļu klimatam. Pat ja ziemā nav sniega, viņš tik un tā ir balts. Tādejādi nebaltās ziemās viņa maskēšanai paredzētais apmatojums darbojas pretēji dabas nolūkam un zaķis ir vēl pamanāmāks.

Turpretim pelēkais zaķis, pretēji nosaukumam, ziemā nemaz nav īsti pelēks. Pelēks vai, precīzāk sakot, rūsganpelēks zaķis top tikai tad, kad pavasarī nomaina savu gaišo ziemas kažoku pret vasaras tērpu. Kopumā pelēkais zaķis vasaras laikā ir nedaudz gaišāks par balto zaķi. Vasarā baltais zaķis ir rūsganpelēks.

Ir vēl pāris pazīmes, pēc kurām abus zaķus var atpazīt. Baltais zaķis ir smalkāks, mazāks un vieglāks. Viņam ir apaļāka ļipa un salīdzinoši īsākas ausis. Baltajam zaķim ir arī īsākas kājas, toties pēdas – platākas un vairāk apmatotas. Tā kā abiem zaķiem ir atšķirīgs kāju novietojums, arī viņu lēcieni ir dažādi. Baltā zaķa lēcieni ir īsāki, bet pelēkā – garāki.

Pelēko zaķi pavisam droši var atpazīt pēc ļipas - iegarenās ļipas augšpusē tam ir zīmīgs melns laukums, kas  grezno pelēča asti gan vasaras, gan ziemas tērpā. Pelēkajam zaķim ir arī tumši iezīmēta ausu mala.

Mazo zaķēnu pirmie soļi

Zaķi pamatā ir individuālisti, izņemot mātes ar bērniem. Pieaugušo zaķu tēviņu īslaicīga koncentrācija notiek vienīgi riesta periodā – laikā, kad pāroties noskaņotas mātītes raida aicinājumus un vienkop pulcē tuvējos iespējamos pielūdzējus. Par to, ka ir noskaņotas pāroties, zaķenes paziņo urinēdamas. Meklējošos mātīšu urīnam ir īpašs aromāts, ko kavalieri labi atpazīst.

Apaugļotas pelēkās zaķenes iznēsā mazuli apmēram četrdesmit piecas dienas, baltās zaķenes - vidēji piecdesmit dienas. Dažas stundas pēc piedzimšanas mazie jau cik necik spēj pārvietoties. Vien trīs četru dienu vecumā viņi jau pamet piedzimšanas vietu un izklīst. Cik daudz zaķēnu vienā metienā piedzimst – tas lielā mērā atkarīgs no viņu mātes vecuma un veselības stāvokļa. Latvijā zaķu mātītēm mazie dzimst vismaz divas reizes sezonā.

Zaķu māte var atļauties barot savas atvases tikai pāris reizes diennaktī, jo zaķeņu piens ir ļoti barojošs. Māte bērnus zīda vismaz pusi mēneša. Jau nedēļas vecumā mazuļi pirmo reizi pagaršo zāli, bet divu nedēļu vecumā zaķēni sāk pārtikt galvenokārt no augiem. Vienlaikus mazie turpina zīst mātes pienu līdz pat piektajai savas dzīves nedēļai. Pēc tam, lai arī nav vēl pieauguši, viņi dzīvo pilnīgi patstāvīgi, tāpēc tas ir arī vislielākā atbiruma periods.

Vidēji rēķinot, no trim četriem piedzimušajiem zaķēniem, tikai viens izaug par zaķi. Vairākums iet bojā jaunībā – pirmajā vai otrajā dzīves gadā. Par pieaugušu dzīvnieku var uzskatīt tad, kad viņš kļūst spējīgs vairoties - nākamā gada pavasarī vai vasaras sākumā. Ja zaķim izdevies nodzīvot trīs gadus, var teikt, ka viņš ir ne vien pieaudzis, bet arī pilnīgi izaudzis, jo augumā vairs nepieņemas.

Zaķu izdzīvošanas stratēģija

Zaķu daudzums dabā ir visnotaļ svārstīgs. Populāciju negatīvi ietekmē nelabvēlīgi laikapstākļi, cilvēku darbība, infekcijas un parazītu ierosinātas slimības. Robu garaušu daudzumā, protams, iecērt arī zaķu ēdāji – plēsīgie zvēri un putni. Lai censtos nenokļūt kāda uzbrucēja rīklē, pēc aktivitātes perioda dodoties uz atpūtas vietām, zaķi drošības nolūkos jauc pēdas – pārvietojas gariem lēcieniem, izdara tālus sānlēcienus, apmet lokus un pēc tam atgriežas uz savām iepriekš iemītajām takām, protams, metot cilpas. Baltie zaķi, salīdzinot ar pelēkajiem zaķiem, cilpas met mazākas, toties biežāk. Arī ienaidnieku aktīvi vajāti zaķi, bēgot cenšas sekotājus maldināt, mezdami cilpas. Svarīgi zaķu aizsarglīdzekļi pret apēst gribētājiem ir ne vien pēdu jaukšana un bēgšana, bet arī slēpšanās un maskēšanās. Tomēr galvenais garaušu „ierocis” un visiedarbīgākais paņēmiens cīņā par populācijas izdzīvošanu ir čakla vairošanās.

Labs saturs
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU