Izskatāmajā lietā pieteicēja vērsās Rīgas domes Mājokļu un vides departamentā (turpmāk – iestāde), lūdzot viņu kā repatrianti reģistrēt palīdzības saņemšanai dzīvojamās telpas izīrēšanai pirmām kārtām. Pieteicējas lūgums tika noraidīts. Iestāde konstatēja, ka pieteicēja ir izceļojusi no Latvijas pēc 1990.gada 4.maija, būdama pilngadīga un attiecībā uz pieteicēju neizpildās priekšnoteikumi palīdzības dzīvokļa jautājuma risināšanai saņemšanai. Turklāt pieteicējas iesniegtie dokumenti apstiprināja, ka viņa 1990.gada 23.augustā ir izceļojusi no Latvijas ar mērķi pavadīt radinieci uz Amerikas Savienotajām Valstīm ārstēšanās mērķiem. Nepiekrītot lēmumam, pieteicēja vērsās tiesā ar pieteikumu.
Senāts konstatēja, ka lietā nav strīda, ka pieteicēja ir repatriante, jo ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes 2014.gada 17.februāra lēmumu pieteicēja ir atzīta par repatrianti. Tomēr Senāts norāda, ka likuma „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 14.pantā uzskaitītas tās personas, kuras ar dzīvojamo telpu nodrošināmas pirmām kārtām, tostarp minētā panta pirmās daļas 4.punkts paredz, ka ar dzīvojamo telpu pirmām kārtām nodrošināmi repatrianti, kuri izceļojuši no Latvijas laikā līdz 1990.gada 4.maijam un kuriem nav iespējams likumā noteiktā kārtībā iemitināties pirms izceļošanas no Latvijas aizņemtajā dzīvojamā telpā.
Lietā nav strīda, ka pieteicēja izceļojusi no Latvijas 1990.gada 23.augustā, tas ir, pēc likumā noteiktā termiņa. Līdz ar to Senāts secina, ka tiesa pamatoti ir noraidījusi pieteikumu, jo uz pieteicēju nav attiecināma likuma „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 14.panta pirmās daļas 4.punkta tiesību norma, kas dod tiesības reģistrēties palīdzības saņemšanai dzīvojamās telpas izīrēšanai pirmām kārtām kā repatriantei.
Repatriācijas likuma mērķis ir radīt pamatnosacījumus un garantijas tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri okupācijas varu īstenotā terora dēļ bija spiesti pamest savu dzimteni, un veicināt viņu pārcelšanos uz pastāvīgu dzīvi Latvijā.
Noteikt to, cik plašu personu loku konkrētā tiesību norma aizsargā, ir likumdevēja brīva griba, kura var balstīties uz politiskiem, ekonomiskiem un finansiāliem apsvērumiem. Tiesas kompetencē nav tiesību paplašināt to personu loku, kas ar likumdevēja gribu ir noteikta kā aizsargājama, vai grozīt konkrētā likuma nosacījumus.
Lieta Nr.SKA-55/2021 (A420226117).
