Runājot par grieķu filosofu devumu un Šekspīra lomu, “gleznojot” savās lugās cilvēku raksturus, E. Levits sacīja, ka arī mūsdienu pasaules politikā iespējams atrast “Makbetus” – autoritārus vadītājus un tirānus. “Mums katram līdzi nāk savas dzīves gaitas, pieredze, iespaids no tās vides un kultūras, kur esam dzīvojuši, un tas nosaka mūsu personību. Tomēr varam izsekot vēsturei un noteikt, ka cilvēka psiholoģiskā daba cauri gadsimtiem nemainās. Mainās apstākļi, kuros cilvēkā atraisās ļaunā vai labā izpausmes.” Atsaucoties uz Hannas Ārentes darbiem, Valsts prezidents pieminēja viņas tēzi par “ļaunuma banalitāti”, kas katram cilvēkam liek aizdomāties, ka ir grūti paredzēt, uz kādu rīcību ekstrēmos apstākļos cilvēks būs spējīgs. “Politiķiem ir nepieciešama literatūra, lai labāk izprastu cilvēku dabu un lai veidotu politiku tā, ka tā atraisa cilvēkos labo un ierobežo ļauno,” sacīja E. Levits.
Abi runātāji norādīja uz nepieciešamību cilvēkiem vairot apzinātību, kritisko domāšanu un medijpratību. “Ņemot vērā tehnoloģiju ātro attīstību, ko šodien mēdz izmantot, ļaunprātīgā nolūkā izplatot viltus ziņas, manipulētu informāciju, medijpratība pasaulei ir ārkārtīgi būtiska, un Latvija to ievieš skolās kā obligātu mācību sastāvdaļu,” uzsvēra E. Levits. S. Grīnblats savukārt pieminēja, ka Šekspīrs ir veicinājis sava laikmeta medijpratību caur teātri kā tā laika mediju, pēc iespējas atklāti portretējot tirānus un varas izpausmes.
Pēc Valsts prezidenta sacītā, tāpēc ir tik būtiski, ka valstu demokrātiskās sistēmas rada sistēmiskus piesardzības mehānismus, kas sargā demokrātiskās vērtības un neļauj autoritāriem cilvēkiem izvērst savu postošo darbību.
Valsts prezidents aicināja aizdomāties, vai ir iespējams karš starp divām demokrātiskām valstīm: “Demokrātiskā sistēmā cilvēku dzīves, mierā plaukstoša ekonomika u. c. aspekti prevalē, kamēr autoritāri režīmi bieži izvēlas karu kā instrumentu savai darbībai.” Tādēļ, pēc viņa sacītā, ir svarīgs darbs pie demokrātijas stiprināšanas: “Viens no demokrātijas sargiem ir stipras valsts institūcijas, otrs – konstitūcija, kas sniedz ietvaru demokrātiskas valsts iekārtas darbībai. Vairākas valstis pēc autoritāro režīmu krišanas kā piemēru izmantoja Vācijas konstitūciju, kurā, ņemot vērā valsts vēsturisko pieredzi, šādi piesardzības mehānismi ir iestrādāti,” skaidroja E. Levits. Liela demokrātijas priekšrocība ir tā, ka cilvēki netiek nolikti tādu morāles dilemmu priekšā kā autoritāru režīmu ietvaros.
Šī diskusija bija svarīga arī, domājot par Latviju kā iespējamo Frankfurtes Grāmatu meses partnervalsti 2025. vai 2026. gadā.
