Publicēts pirms 9 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Normatīvie akti neparedz terminētu dzīvesvietas deklarēšanu. Mainot dzīvesvietu, jaunā dzīvesvieta ir jādeklarē personai pašai, bet, ja tā to nedara, tad iepriekšējās dzīvesvietas īpašnieks var lūgt anulēt ziņas par personas deklarēto dzīvesvietu.
Ikvienam ir pienākums deklarēt dzīvesvietu
Dzīvesvietas deklarēšanas jēga ir nodrošināt, lai persona būtu sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti. Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 6.pants noteic, ka pienākums deklarēt dzīvesvietu ir:
Pilsoņi un nepilsoņi dzīvesvietu var deklarēt divos veidos – tās pašvaldības dzīvesvietas deklarēšanas iestādē, kurā atrodas jaunā dzīvesvieta, vai elektroniski portālā Latvija.lv.
Dzīvesvietas deklarēšanas likumā dzīvesvieta skaidrota kā jebkura personas brīvi izraudzīta ar nekustamo īpašumu saistīta vieta (ar adresi), kurā persona labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu nodomu tur dzīvot, kurā dzīvot tai ir tiesisks pamats un kuru šī persona atzīst par vietu, kur tā sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību.
Dzīvesvietas deklarēšanas sistēma kalpo visai valsts varai saziņā ar iedzīvotājiem, jo nodrošina iespēju sasniegt konkrētu personu ikvienam publisko tiesību subjektam ikvienas veicamās funkcijas ietvaros, norādīts Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta prakses apkopojumā par dzīvesvietas deklarēšanu 2004.–2015.gadā.
Jāņem vērā, ka par dzīvesvietas nedeklarēšana paredzēts naudas sods. Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 186.pantu par dzīvesvietas nedeklarēšanu izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu līdz 350 eiro.
Deklarētajā dzīvesvietā nesasniedzami 6% iedzīvotāju
Lai arī Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 4.pants noteic, ka dzīvesvietas maiņas gadījumā attiecīgās personas pienākums ir mēneša laikā, kopš tā pastāvīgi dzīvo jaunajā dzīvesvietā, deklarēt to dzīvesvietas deklarēšanas iestādē, ne vienmēr tas dzīvē īstenojas. Nedzīvojot deklarētajā dzīvesvietā, var rasties situācijas, kas nākotnē var sagādāt liekas galvassāpes. Piemēram, persona var nesaņemt aicinājumu ierasties uz tiesu.
"Deklarētajā adresē nedzīvo aptuveni 17–18% iedzīvotāju."
Deklarētajā adresē nedzīvo aptuveni 17–18% iedzīvotāju. Daļa faktiski nespēj iesniegt dzīvesvietas deklarāciju, jo to ir aizliedzis dzīvokļa īpašnieks, daļa ir sasniedzama deklarētajā adresē, neskatoties uz to, ka pamata dzīvesvieta ir citur, daļa rīkojas bezatbildīgi un nedeklarē savu reālo dzīvesvietu un vēl daļa sniegusi nepatiesas ziņas, deklarējot dzīvesvietu, norādīts Informatīvajā ziņojumā par situāciju dzīvesvietas deklarēšanas jomā. Aprēķini rāda, ka nesasniedzami deklarētajā dzīvesvietā varētu būt 6% iedzīvotāju.
Dzīvesvieta jādeklarē pašam
Personai pašai ir jādeklarē sava dzīvesvieta, un dzīvesvietas deklarēšanas iestāde iesaistās tikai tad, ja netiek pildīti likumā noteiktie pienākumi.
Par tiesisku pamatu personai apmesties uz dzīvi noteiktā nekustamā īpašumā saskaņā ar Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 3.pantu uzskata gadījumus, ja personai pieder šis nekustamais īpašums, attiecībā uz to ir noslēgts īres vai nomas līgums vai šā īpašuma lietošanas tiesības tā ieguvusi uz laulības, radniecības, svainības vai cita likumiska vai līgumiska pamata. Kā tiesiskais pamats, deklarējot dzīvesvietu, norādāma arī mutiska vienošanās (ja tāda tikusi noslēgta) ar dzīvesvietas īpašnieku, ja neīstenojas neviens no iepriekšminētajiem gadījumiem, apstiprina Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP).
Gadījumā ja personai nav deklarētās dzīvesvietas, piemēram, tā ir tikusi izdeklarēta no iepriekšējās reģistrētās dzīvesvietas, pašvaldība var veikt šīs personas dzīvesvietas reģistrāciju. Jāņem vērā, ka tas nav tas pats, kas dzīvesvietas deklarēšana, un personai joprojām ir spēkā prasība deklarēt savu dzīvesvietu. Uz dzīvesvietas reģistrācijas adresi persona saņems valsts, pašvaldību un citu iestāžu sūtīto informāciju. PMLP Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājas vietniece Undīne Priekule atzīmē, ka Paziņošanas likums to neparedz, bet faktiski dzīvē tā notiek, jo šī adrese ir ierakstīta Iedzīvotāju reģistrā tāpat kā deklarētā adrese.
Pārceļoties uz dzīvi citā valstī, jāziņo par jauno dzīvesvietu
Par savu dzīvesvietu izvēloties citu valsti un tajā uzturoties ilgāk par pusgadu, PMLP ir jāinformē par jauno dzīvesvietas adresi ārvalstīs. Šādu pienākumu nosaka Iedzīvotāju reģistra likuma 15.pants. Šīs ziņas jāsniedz arī par saviem bērniem, kas jaunāki par 18 gadiem.
Saskaņā ar Dzīvesvietas deklarēšanas likumu, ja personas dzīvesvieta ir ārvalstī, dzīvesvietas deklarēšanas pienākums ir izpildīts, ja dzīvesvietas deklarētājs sniedzis ziņas par dzīvesvietu Iedzīvotāju reģistra likumā noteiktajā kārtībā. Iedzīvotāju reģistrā deklarēto adresi aizstās ar norādīto adresi ārvalstīs.
Var deklarēties īpašumā bez ēkas
Dzīvesvieta deklarējama nekustamajā īpašumā, kuram piešķirta adrese. Tās piešķir zemes vienībām, līdz ar to adrese ir arī īpašumam, kurā dabā nav ēku vai arī ir dzīvošanai nepiemērotas ēkas. Šobrīd ir iespējams savu dzīvesvietu deklarēt arī dzīvošanai nepiemērotā īpašumā, būtiski, lai tam ir adrese. Tomēr fiziskām personām jāņem vērā, ka uz šo adresi, ja vien nebūs norādīta papildu adrese, gan valsts, gan pašvaldību iestādes sūtīs informāciju, kā to paredz Paziņošanas likuma 4.pants.
PMLP pārstāve U.Priekule norāda, ka, vēršoties konkrētā iestādē, persona var norādīt arī citu adresi saskaņā ar Iesniegumu likumu, bet šī adrese būs komunikācijai tikai noteiktajā procesā. Iedzīvotāju reģistrā šādu papildu komunikācijas adresi nav paredzēts uzkrāt. Tas nozīmē, ka, piemēram, persona vēršas Lauku atbalsta dienestā (LAD) un norāda citu, nevis deklarēto adresi, tad konkrētā jautājuma risināšanā persona paziņojumus no LAD saņems uz norādīto adresi. Savukārt citas iestādes paredzēto informāciju sūtīs uz deklarēto adresi, ja vien persona tās nebūs informējusi par papildu adresi.
"Par pamatu dzīvesvietas deklarēšanai var norādīt mutisku vienošanos."
Valsts sekretāru sanāksmē ir izsludināti grozījumi Dzīvesvietas deklarēšanas likumā, kuru pieņemšanas gadījumā nākotnē būtu ierobežojumi dzīvesvietas deklarēšanā īpašumā, kurā nav dzīvošanai piemērotas ēkas.
Likumprojekta iecere paredz, ka turpmāk persona elektroniski varēs deklarēt dzīvesvietu tikai Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā reģistrētās dzīvojamās ēkās un dzīvojamās telpu grupās. Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā reģistrētās nedzīvojamās ēkās un nedzīvojamās telpu grupās vai nereģistrētās dzīvojamās un nedzīvojamās ēkās un dzīvojamās un nedzīvojamās telpu grupās persona varēs deklarēt dzīvesvietu, ja pašvaldības dzīvesvietas deklarēšanas iestādē pierādīs, ka šajā īpašumā ir iespējams dzīvot un persona tajā dzīvo. Ja personas dzīvesvieta būs reģistrēta šādā adresē, tad pēc dzīvesvietas reģistrācijas pašvaldības dzīvesvietas deklarēšanas iestāde veiks pasākumus attiecīgās ēkas vai telpu grupas izmantošanas veida aktualizēšanai atbilstoši faktiskajam izmantošanas veidam, norādīts likumprojekta anotācijā. Iesniegtie grozījumi Dzīvesvietas deklarēšanas likumā paredz arī vairākas izmaiņas saistībā ar ziņu par deklarēto dzīvesvietu anulēšanu. Plānotie grozījumi likumā vispirms jāakceptē valdībai, pēc tam jāskata Saeimai.
Īrniekam deklarēties nevar aizliegt
Mēdz būs situācijas, ka dzīvokļa īpašnieks īrniekam liedz deklarēties īrētajā dzīvoklī, nereti šādu aizliegumu iekļauj pat īres līgumā, tomēr tas ir prettiesiski. Neatkarīgi no dzīvokļa īpašnieka vēlmes, kas izteikta mutiski vai rakstiski, persona dzīvesvietu attiecīgā adresē drīkst deklarēt, ja attiecībā uz nekustamo īpašumu ir noslēgts īres līgums, kā to paredz Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 3.pants.
Noslēdzot, piemēram, dzīvokļa īres līgumu uz diviem gadiem, personai deklarējoties tajā un mainot dzīvesvietu pēc diviem gadiem, ziņas par personas deklarēto dzīvesvietu automātiski netiks anulētas. Normatīvie akti neparedz terminētu dzīvesvietas deklarēšanu. Jaunā dzīvesvieta ir jādeklarē personai pašai, bet, ja tā to nedara, tad iepriekšējā dzīvokļa īpašnieks var lūgt anulēt ziņas par deklarēto dzīvesvietu saskaņā ar MK noteikumiem Nr.72 "Kārtība, kādā anulējamas ziņas par deklarēto dzīvesvietu".
"Dzīvokļa īpašnieks nevar liegt īrniekam deklarēties."
Dzīvesvietas deklarēšanas fakts pats par sevi nerada civiltiesiskas saistības, tāpēc nav pamata uzskatīt, ka nākotnē īrniekam tas dotu tiesības izteikt pretenzijas attiecībā uz īrējamo platību. Fakts, ka persona ir deklarējusies īpašumā, tai nedod, piemēram, tiesības mantot dzīvokli.
Plāno jaunu kārtību jaundzimušā dzīvesvietas deklarēšanā
Saeimā iesniegtie grozījumi Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likumā paredz veikt izmaiņas jaundzimušā dzīvesvietas deklarēšanas kārtībā.
Bērna vecākiem, reģistrējot bērna dzimšanas faktu dzimtsarakstu reģistrācijas nodaļā, jāveic arī bērna dzīvesvietas deklarēšana. Šobrīd vecākiem tas ir papildu administratīvais slogs, jo vairumā gadījumu abas darbības neveic viens un tas pats darbinieks. Līdzšinējā kārtība negatīvi ietekmē arī jaundzimuša bērna vecāku iespējas pēc iespējas ātrāk pieteikties pašvaldību nodrošinātiem pakalpojumiem, piemēram, pabalstu piešķiršanai, bērna pieteikšanai pirmsskolas izglītības iestādē, norādīts likumprojekta anotācijā. Praksē vērojams, ka daļa vecāku pēc bērna dzimšanas fakta reģistrācijas neveic bērna dzīvesvietas deklarēšanu, jo uzskata, ka, reģistrējot bērna dzimšanu un parakstot dzimšanas reģistra ierakstu, kur ir norādīta bērna adrese, tie ir deklarējuši bērnam dzīvesvietu.
Veicot grozījumus Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likumā, pašvaldību darbiniekiem būs tiesības vienas valsts informācijas sistēmas ietvaros veikt jaundzimuša bērna dzimšanas fakta reģistrāciju un dzīvesvietas adreses deklarēšanu.
