Forumā potencālie sadarbības partneri vardarbības novēršanai lielas pūles veltīja savu iespēju robežu novilkšanai. Valsts bērnu tiesību aizsardzības centrs, piemēram, nodarbojas ar bērnu tiesībām. Centrs ir izstrādājis institūciju rīcības shēmas, kas sākas ar faktu – informāciju par iespējamu nodarījumu. Bērna paša gan shēmā nav. Nav arī ģimenes, jo centrs nodarbojas ar bērnu tiesībām un nav ģimenes tiesību centrs. Starp citu, mums arī nav ģimenes tiesiskas definīcijas vardarbības kontekstā. Ja bijušo sievu un bērnus, piemēram, nāk piekaut šķirtais vīrs, tad viņi Kriminālprocesa likuma izpratnē var arī nebūt ģimene. Toties, ja precēta sieviete nāktu valstij prasīt juridisko palīdzību, lai šķirtos no vīra vardarbības dēļ, valsts, nosakot viņas trūcīguma statusu, ņemtu vērā arī vardarbīgā vīra ienākumus. Proti, ja reiz viņi valsts acīs ir pietiekami turīga ģimene, tad lai arī risina savas problēmas un varmāka apmaksā sava upura advokātu. Ministrs Baštika kungs, piemēram, nevar nostāvēt klāt katram bērnam. Viņaprāt, citu ģimenes locekļu rehabilitācija no valsts budžeta sagrautu visu valsts pārvaldes sistēmas loģiku, atņemot pašvaldībām autonomiju. Turklāt ministrija ģimenēm nodrošina mediācijas pakalpojumus, kurus var izmantot, kad ģimenē problēmas rodas. Pašvaldībām, piemēram, nav līdzekļu, lai rīkotos pēc bērnu tiesību centra metodoloģiskiem norādījumiem. Vienas kuplas un vardarbības ziņā problemātiskas ģimenes rehabilitācija maksā tikpat, cik pabalsti, teiksim, pārdesmit pensionāriem. Pat pirmklasnieks mācēs sarēķināt, ka pašvaldību vēlēšanās pārdesmit balsis ir vairāk par divām, kuras, visticamāk, vispār netiks nodotas. Tā kā pašvaldība apmaksā arī sociālo darbinieku un viņa instrumentu klāstu, problemātiskā ģimene turpinās radīt nervozitāti, kamēr tajā notiks kas liktenīgs.
Ar vienu vārdu sakot, valsts politikas īstenošana ir ārkārtīgi sarežģīta lieta, un kārtības uzturēšanai šajā jautājumā ir svarīga. Tāpēc pilnīgi loģiski, ja no darbības shēmas izkrīt kā bērns, tā viņa ģimene. Rehabilitācijas pakalpojumu finansējumu bērniem valsts plāno celt, un, ja bērnam krīzes centrā būs nepieciešama kāds no vecākiem, valsts segs arī viņa izdevumus. Shēma ir ārkārtīgi skaidra un ģimenes iekļaušana tajā visu sarežģītu. Tāpēc tiek pieņemts, ka bērns, kas saņems valsts paredzētās 10 psihologa konsultācijas, ir pats par sevi, nāk no nekurienes un pēc krīzes centra iet uz nekurieni. Ja mēs iedomātos, ka bērns ir kādas ģimenes loceklis un iemieso šīs ģimenes attiecības, tas sniegtos pāri resoriskajai atbildībai. Bērns, tāpat kā, piemēram, mūsu plaušas, nevar funkcionēt bez pārējā organisma vai tā darbību imitējošas mašīnas atbalsta. Darbības shēma nosaka, ka par caurumiem sistēmā (sociālo darbu ar ģimeni) ir atbildīga pašvaldība. Piemēram, tā pati, kura laipo starp vēlētāju un sociālā darbinieka profesionālajām interesēm.
Nupat publiskotā pētījumā par valsts atbalstu ģimenēm Bērnu un ģimenes lietu ministrija rod atbalstu idejai izcīnītās “māmiņu algas” pastiept divu vai triju gadu garumā, izmaksājamo summu samazinot. No vienas puses vairums sieviešu, kas pabalstu saņēma minimālā apjomā vai nedaudz virs minimālā, ir naudas ieguvējas, jo minimālo pabalstu summu viņām diezin vai samazinās. No otras puses viņas ir zaudētājas, jo vairākumam maksātā pabalsta summa rāda, ka šīs sievietes agrāk nav strādājušas vai viņām bijis zemi atalgots darbs. Viņu un bērnu nākotnes izredzes pēc vēl ilgākas sēdēšanas mājā būs vājas, un arī šo caurumu lāpīs pašvaldības ar pabalstiem. Tiesa, patlaban vecāku pabalstu sistēma neļauj redzēt reālo ainu ģimenēs, jo, valstij atceļot jebkādus nodarbinātības aizliegumus, pabalstu noformē tēvs, bet bērnu kopj māte, kura šajā laikā zaudē visas sociālās garantijas. Viņa un bērns vienkārši no sistēmas izkrīt, un nabadzība, kā zināms, nav attiecībām un bērna personības attīstībai labvēlīgi apstākļi.
Nav noslēpums, ka ekonomiskā krīze vissmagāk skar ģimenes ar bērniem un pensionārus, aizvien vairāk ģimeņu atsviežot pašvaldību rokās ar maznodrošināto un trūcīgo ģimeņu statusu. Nauda šo problēmu risināšanai pašvaldībās nevairosies, vardarbīgie vecāki uz mediācijas pakalpojumiem brīvprātīgi neies, sociālajam darbniekam vēl viens roku un acu pāris nepieaugs, tāpēc paredzams, ka ziņas par nonāvētiem un sakropļotiem bērniem būs lasāmas biežāk, un Latvija varēs turpināt ieņemt kaunpilno pirmo vietu ES bērnu mirstības rādītāju ziņā.
Sistēmisku problēmu var mainīt tikai ar sistēmas maiņu. Līdzšinējie mēģinājumi ir bijuši nesekmīgi jau minētās atrakstīšanās un šaurās resoriskās atbildības dēļ. Shēmās ir ielikti formāli fakti, kas ir tālu atrauti no cilvēku ikdienas dzīves. Cilvēku pielāgošanās shēmām ir vienkāršs, taču utopisks risinājums. Lūkojoties augstāk, var saskatīt nogurušu premjerministu, kurš piedzīvo budžeta radības mokas. Tāpēc vardarbības novēršanas politikas uzvelšana Ministru kabinetam kā glābiņš šajā situācijā nav reālāka kā sistēmā paredzētā varmāku labošanās pašvaldību apmaksātā sociālā darba rezultātā, un mēs turpināsim dzīvot utopijas radītā murgā.
