Domāju, ka nevienu nepārsteidz fakts, ka paralimpiskajām spēlēm pietrūkst olimpisko spēļu spožuma. Tomēr par to vērts runāt, jo šajā gadījumā tas, cik ļoti mēs spriedumus par cilvēkiem būvējam viņu fiziskajās īpašībās, ir pietuvojies oficiālās politikas līmenim. Proti, tas, ko politiķi domā, ir pietuvojies tam, ko viņi dara.
Integrācijas kūrētājs Oskars Kastēns savulaik viltus draudzenei Helēnai bija izpļāpājies, ka zeķubikses nevalkājot un tāpēc Praidā neiešot. Taču, kā toreiz tika norādīts, lai pārstāvētu kādas grupas intereses, nav jākļūst par šīs grupas locekli. Cilvēkam atšķirībā no citiem dzīvniekiem piemīt empātija jeb spēja just līdzi otram cilvēkam.
Koncentrēšanās uz izskatu ieved mūs vēl vienā galējībā. Vienudien, braucot automašīnā, klausījos radio ziņas par ASV prezidenta kandidātu no republikāņiem. Makeins par viceprezidenta kandidātu ir izvēlējies sievieti – Aļaskas gubernatori Sāru Palinu. Sievietes izvirzīt tagad ir kļuvis ārkārtīgi moderni un politkorekti. Sabiedrība tagad pieprasa līdztiesību. Otrā persona valstī ir pietiekami svarīgs postenis, lai noprastu ASV valdošo politisko konjuktūru.
Savā ziņā jaunumi ir patīkami, jo paplašina sieviešu iekļūšanu tur, kur viņu izskats līdz šim ir kalpojis par šķērsli. Tomēr kandidātes raksturojums mani sākotnēji pamatīgi samulsināja. Palina savulaik ir piedalījusies Miss Aļaska konkursā. Viņa iestājas pret abortiem un atbalsta dzīvību. Viņas piektajam bērnam jau grūtniecības laikā diagnostēja Dauna sindromu, bet viņa pati izšķīrās par bērna dzemdēšanu. Viņa ir pārstāvējusi naftas biznesa intereses dabas rezervāta teritorijā. Viņa ir kustības par ieroču nēsāšanu biedre un nodarbojas ar medībām.
Tēls ir atbilstošs politiskajai situācijai. Sāra Palina veiksmīgi iemieso lielās politikas maskulīnās vērtības un ir vienlaicīgi skaista sieviete, laba māte un karjeras sieviete vīriešu dominētā sektorā. Ja atceramies Ala Gora filmu par globālo sasilšanu, tad tajā viņš, salīdzinot ar Palinu, vairāk pozicionējās kā “sieviete”, atbalstot vides aizsardzību un emocionāli stāstot par to, kā viņš gandrīz zaudējis savu dēlu.
Līdzīgi kā ASV neatrisinās dzimumu līdztiesības problēmas ar vice-premjeri sievieti, arī Latvija neatrisinās cilvēku ar īpašām vajadzībām diskriminācijas problēmu ar vienas prēmijas piešķiršanu. Būtu jauki, ja interneta komentētāju sašutums par invalīdu diskrimināciju Latvijā pārvērstos arī empātiskā rīcībā. Piemēram, kādā TV sižetā rādītā tiesnese ratiņkrēslā kļūtu tikpat vērta, iegūstot iespēju pārvietoties, kā cita tiesnese, kas iet savām kājām. Paredzētā piecas reizes mazākā prēmija paralimpisko spēļu uzvarētājam ir drīzāk slimības simptoms. To apslāpējot, slimība nekur nepazūd.
Savulaik manu domubiedru grupai bija ideja uzrīkot Rīgas domes deputātiem sacensības pilsētas centrā, noskaidrojot uzvarētāju divās disciplīnās - skrējienā ar bērnu ratiņiem un braucienā ratiņkrēslos -, iekļaujot abās disciplīnās arī pārvietošanos sabiedriskajā transportā un šādi veicinot izpratni par vides sakārtošanu publiskajā telpā. Protams, problēmas būtība nav ratiņkrēslā un dzimumpazīmēs, bet galvā. Tas ir labi, jo domu saturu pretēji cilvēku fiziskajai atšķirībai var mainīt. Tāpat labi, ka paralimpiskās spēles savā ziņā aizvieto nenotikušo skrējienu, jo acu priekšā noliek to, ko ikdienā cenšamies neredzēt.
