Nerakstītu, ja neizskanētu viedoklis no politikas veidotāju puses, kas Latvijas literātiem apgalvo, ka Kultūrkapitāla fondā kultūras jomas atbalstam ir dabūti 800 000 LVL. Tas tiek pasniegts tā, ka literātiem jāpriecājas, jābūt laimīgiem un nav jāiet uz Saeimu izklāstīt reālo situāciju rakstniecībā. Nebūtu korekti arī teikt, ka tā ir kultūras ministres problēma, ka šādi tiek pasniegts "Latvijas valsts mežu" ziedojums.
Laikam jau tomēr skaidri iezīmējas iepriekšējo kultūras ministru izteiktās vēlmes, nostājas un izpratne: sadalīsim naudu draudzīgi – sportam, kultūrai un labdarībai, tad mums tie iebildumi pret kapitālsabiedrību ziedojumiem nebūs tik lieli.
Piedāvātā shēma īstenojās, un kāds nokopj sekas. Tomēr, ja tas ir arguments, tad nevaru atturēties aprakstīt problēmu pēc būtības.
Ir prieks, ka biedrība "Latvijas Pilsoniskā alianse" nav vientuļa savā izpratnē par sistēmas kroplumu. Finanšu ministrijas darba grupā, kuras uzdevums ir sakārtot NVO finansēšanas sistēmu no valsts budžeta līdzekļiem, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja pārstāve I.Jurča mierīgā tonī un ar pārliecību apgalvoja, ka valsts kapitālsabiedrības tiek veidotas, ja valsts saskata konkrētu darbības jomu, kurā tā vēlas saglabāt savu ietekmi, un ka kapitālsabiedrības tiek veidotas ar vienu vienīgu mērķi – pēc iespējas labāk apsaimniekot valsts resursus, bet pārējās darbības, ko tās veic, ir sekundāras.
Var piekrist, ka valstij ar biznesu nav jānodarbojas, bet tas tiek darīts, ja noteiktā jomā tirgus nevar konkrēto jautājumu risināt. Un notiek paradokss – pēkšņi valsts resursu apsaimniekotāji vēlas būt līdzīgi citiem, biznesā aktīviem spēlētājiem ar tiem piemītošiem biznesa principiem, bet aizmirst, ka ar savu dibināšanas pamatuzdevumu tie tomēr nav tādi paši "biznesi". Problemātika visai labi saskatāma tieši ziedošanas jautājumā.
Korporatīvā sociālā atbildība
Bez šaubām, valsts kapitālsabiedrībai nepieciešams izskatīties labi, tāpēc tiek izmantoti dažādi publisko attiecību palīginstrumenti, lai uzņēmums tāds arī izskatītos. To nodrošina tas, ka kā pēc grāmatas uzņēmumam "Latvijas valsts meži" ir izstrādāti ziedošanas pamatprincipi ar skaidri noteiktām jomām, kuras uzņēmums atbalsta ar saviem ziedojumiem.
Finanšu ministrijas pārstāve I.Lukšo, atsaucoties uz sarunu ar valsts kapitālsabiedrību pārstāvjiem, gandrīz ar asarām acīs apgalvoja, ka vidējā līmeņa vadībai šajās kapitālsabiedrībās ir svarīgi, ka uzņēmums labi izskatās un ka sabiedrības acīs tiek uztverts kā sociāli atbildīgs uzņēmums. Protams, kuram negribas, ka uzņēmums vai organizācija izskatās atbildīgs, rūpīgs un sabiedrības problēmas izprotošs. Bet problēma ir citur. Rūpīgā un atbildīgā uzņēmuma tēls tiek veidots, izmantojot mūsu visu sabiedrībai un valstij piederošus līdzekļus, kas radušies mežu apsaimniekošanas kārtā.
Kas tad tas?
Finanšu ministrijā uzzināju, ka šie uzņēmumi aktīvi izmanto sabiedriskā labuma likumā atrunātās un uzņēmumiem, kas ziedo sabiedriskā labuma organizācijām, pienākošās atlaides, kas ir 85% apmērā no uzņēmumu ienākuma nodokļa. Neesmu finansists, bet man šķiet, ka kāds šajā "darījumā" iegūst divas reizes. Pirmā reize – uzņēmums veido savu tēlu profesionāli organizētos publicitātes pasākumos, kuros māmiņa, kurai ir divi bērni ar īpašām vajadzībām, stāsta par savu sūro ikdienu, kas savukārt tikai lieliem ciniķiem liks nodomāt, ka šim cilvēkam nav nepieciešams atbalsts.
Otrā reize ir brīdī, kad uzņēmumam tiek samazināts nomaksājamo nodokļu apjoms. Kultūras ministrijas finanšu speciāliste apgalvoja, ka naudas veidā uzņēmums neko neiegūst, bet tomēr – neizmaksāti līdzekļi tomēr ir un paliek uzņēmumā. Un pieņemot, ka šodien nauda vispār ir lielā mērā virtuāla vērtība, uzņēmums ir ieguvējs, ja arī kasē nauda neienāk vai nepaliek.
Kurš to izdomāja?
Problēma vairākus gadus bijusi visai sakāpināta attiecībā pret Latvijas Olimpisko komiteju. Visi zina, ka vairākus gadus dažādas institūcijas ir uzsvērušas, ka neizprot dāsnos ziedojumus LOK. Nekādi nav bijis iespējams valstij pārliecināties, cik caurskatāmi šis finansējums tiek izmantots un kādu efektu tas nodrošina. Uz trūkumiem norādījusi gan Valsts kontrole, gan KNAB. Līdz pagājušā gada beigām bija viens grēkāzis - LOK un pārējās organizācijas, kas bez jebkādas sistēmas stāvēja garā rindā pie "Latvijas valsts mežu" durvīm un cerēja, ka pietiks finansējums visiem projektiem.
Vaina nav organizācijās, kas stāvēja rindā, jo ikvienas organizācijas pārstāvis varēs skaidri izstāstīt to, kā ir būt organizācijas vadītājam vai darbiniekam, kad organizācijas mērķu īstenošanas vārdā ir jākļūst par "profesionālu ubagu".
Un liekas, ka apmēram šajā laikā, kad visi vēl lielās šausmās brīnījās par Latvijas Olimpisko komiteju, kura pagājušā gada nogalē saņēma dāsnu atbalstu olimpiešu sagatavošanai Londonas Olimpiskajām spēlēm, 12.12.2011. Zemkopības ministrija noslēdz nodomu protokolu[1] ar trīs nevalstiskām organizācijām – "Ziedot.lv", Latvijas Samariešu apvienību un Latvijas Bērnu fondu – par finansējuma sadalīšanu labdarības projektiem.
Saprašanās memorands atvēlēja organizācijām "smago naudas lāstu" – 400 000 LVL apmērā, kuru sadalīt visām tām organizācijām, kuras līdz šim bija stāvējušas garajā rindā pie "Latvijas valsts mežiem". Iegūtais finansējums ir pārdalīts organizācijām, kuras bija iesniegušas pieteikumus. Organizācijas, kuras bija stāvējušas rindā un dabūjušas savam projektam kādus 700 LVL, ir apmierinātas. Ir arī tādas, kuras bija prasījušas 30 000 LVL, bet saņēma 15 000 LVL. Nav zināms, kas naudas sadalītājiem bija pamatojumā, lai izšķirtos, kur novilkt strīpu, kādā apjomā atbalstīt projektus.
Kā jau norādīts no amatpersonu puses, 800 000 LVL tika "dabūti" kultūrai Kultūrkapitāla fondā. Kultūras jomas organizāciju pārstāvji nav priecīgi par šo faktu, jo tas apvieno iepriekš bijušos divus avotus vienā. Tajā pašā laikā šis fakts tiek izmantots ne visai korektā veidā, proti, ņemot vērā, ka finansējums kultūras jomai kopumā un visām apakšjomām, par kurām atbild Kultūras ministrija, tajā skaitā pilsoniskā sabiedrība un integrācija, ir tik, cik ir, bet nez kāpēc šo "ziedojumu" politikas veidotāji nosauc par "kultūras jomai piesaistīto naudu".
Atkāpei svarīgi minēt, ka tie, kuri bijuši piesaistīti kā finansējuma "pārmijēji", uzsver, ka "Latvijas valsts mežu" gadījumā būtiski ir atminēties to, ka gadījumā, ja valsts kapitālsabiedrībām tiks skaidri norādīts, kur izmantojami iegūtie līdzekļi, tikšot pazaudēts ziedošanas aspekts un "gars", kas ir tīras un labas gribas žests.
Stipri šaubos, ka šajā sistēmā ir kaut piliens kristāldzidras žēlsirdības. Ja tas tā būtu, netiktu izmantotas nodokļu atlaides un "Latvijas valsts meži" neiegūtu tādu bezmaksas pozitīvo publicitāti.
Šoreiz nerunāšu par tādiem sīkumiem kā "skaidri izvēles principi naudas sadalītāju atlasē", kas, manuprāt, ir visai būtiski, vai arī par to, vai valsts kapitālsabiedrībām jāļauj ziedot vai ne, jo tas nav atbildāms viennozīmīgi un vienkārši. Diemžēl arī Valsts kontrole nevar dot savu atzinumu par šo sistēmu - tās vajadzību, caurspīdīgumu un citiem ar to saistītiem jautājumiem, jo 2012. gada darba plāns, kas nosaka veicamo revīziju skaitu, ir izstrādāts un apstiprināts un neietver pārbaužu veikšanu šajā jautājumā.
Tieši tad, kad ir maz resursu, to izmantošana ir pēc iespējas precīzāk jāplāno, bet, ko darām mēs, – ātri uzšvirkstam, konstatējot, ka sistēma ir nepareiza. Gadiem ejot, nepareizā sistēma iesaista un aptver vēl vairākus it kā "ieguvējus". Bet tā pa īstam neviens nepieķeras un šo sistēmu nesakārto.
Ko nu?
Biedrības "Latvijas Pilsoniskā alianse" priekšlikums atbildīgajām institūcijām ir bijis visai skaidrs jau septiņus gadus. Proti, pasakot, ja Latvijas valsts atbalsta sistēma sabiedrības integrācijai, pilsoniskās līdzdalības un demokrātijas veicināšanai līdz šim iztikusi ar ārvalstu atbalstītāju finansiālu atbalstu, tad, ja vien ir kripatiņas izpratnes par to, ka visu sabiedrības līdzdalību nevar nosegt, izmantojot nevalstisko organizāciju entuziasmu finansējuma piesaistē, šim finansējumam no kapitālsabiedrībām jānonāk vienotā NVO fondā.
No NVO fonda tiktu atbalstītas dažādu jomu organizācijas (veidojot atbilstošas atbalsta programmas mazām, lielām, jaunām, senām organizācijām) ikvienā nozarē. Tādējādi neveidotos priekšstats un sajūta, ka pārējie, kas nav Zemkopības ministrijas acīs izskatījušies visatpazīstamākie, uzticamākie utt. pārstāvji, arī var pretendēt caurskatāmā, visiem zināmā veidā uz atbalstu. Atgādināšu – tas iegūts, apsaimniekojot mums visiem nodokļu maksātājiem piederošo īpašumu.
