Ar šīm amatpersonas darīšanām saskāros, kad 2008. gadā, izturot konkursu Īpašo uzdevumu minsitrijas sabiedrības integrācijas lietās sekretariātā, kurā mani intervēja vismaz seši valsts pārstāvji, veiksmīgā kārtā kļuvu par Sabiedrības intgerācijas fonda (SIF) padomes locekli. Kļūt par Padomes locekli nebija pašmērķis, tas bija un ir pienākums - pārstāvēt nevalstisko organizāciju intereses institūcijās, kurās tiek pieņemti būtiski lēmumi nevalstiskajām organizācijām, un SIF viennozīmīgi ir viena no šīm institūcijām.
Toreiz saņēmu mīlīgu zvanu no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja ar atgādinājumu, ka deklarācija aizpildāma, stājoties amatā. Bija tik pretimnākoša attieksme - dodam divas dienas laika, lai šo deklarāciju aizpildītu. Jā, nekādu iebildumu, sava jaunā pienākuma apzināšanās apzinīgumā to aizpildu.
Šogad pēc neveiksmīga deklarācijas iesniegšanas mēģinājuma (nezināju, nenosapņoju utt. to, ka deklarāciju, kas sniegta iepriekšējā gadā, var vienkārši nokopēt). Bez šīm zināšanām, liekas, ka esi viens neprātis, kas no viena faila otrā failā, kuros ir informācija, kas valstij tāpat ir pieejama, pārkopē datus par saviem ienākumiem.
Šī informācija deklerācijā nekādā veidā ne apliecina, ka saki patiesību, ne noliedz to. Kur nu vēl jautājums, vai sniedz informāciju par taviem interešu konfliktiem? Tuvojos lamatām un atstāju šo deklarācijas iesniegšanu pašplūsmā - nolēmu, ka jāpārbauda, kādā veidā un kas notiks, ja šo deklarāciju neiesniegšu.
Pēc pieciem mēnešiem saņēmu laipnu zvanu par to, ka nebiju ieradusies uz tikšanos, kurā izskatītu manu lietu un piespriestu administratīvo sodu – tas šajā jautājumā ir mazsvarīgi pēc būtības, jo sodu piespriestu jebkurā gadījumā. Vienojāmies par man pieņemamu laiku, kurā nokārtot nenokārtotās saistības. Un šodien Katrīnas ielā 5 tikos ar fenomenāli laipnām un atsaucīgām Valsts ieņēmuma dienesta darbiniecēm – Ingu Poti, galveno speciālisti, un Anitu Locāni, pārbaužu nodaļas vadītāju.
Atkāpei minēšu, ka viņu profesionālitāte un darbs ar klientu ir izcils piemērs iedzīvotāja un valsts saskarei. Pēc viņu attieksmes varētu rakstīt ierēdņu rokasgrāmatas un labās prakses piemērus, un to saku bez liekuļošanas.
Ierados noteiktajā laikā un ar VID darbinieces atbalstu izveidoju kopētu dokumentu no iepriekšējā gada deklarācijas. Valstij par maniem ienākumiem ir zināma visa informācija, tajā skaitā ienākumu apjoms no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras iemaksām. Ģimenes pabalsts 2010. gadā sastādīja 96 LVL. Es patiesi vienā mirklī domāju, žēl, ka mani ienākumi neveidojas tikai no šī pabalsta, jo tad varētu saskatīt šīs sistēmas ārprātu pilnā tā spožumā - ja neesi pelēkās ekonomikas atbalstītājs, valsts par taviem ienākumiem zina visu. (Dziļi sirdī, protams, tā nedomāju, jo neuzskatu, ka cilvēkam jādzīvo no valsts pabalsta darbspējīgā vecumā).
No otras puses, bija iespējas pārbaudīt savu atmiņu, lai atminētos, ar kādiem cilvēkiem un organizācijām esmu sadarbojusies, kur esmu sniegusi savu ieguldījumu kā autore, lasījusi lekcijas, palīdzējusi izstrādāt stratēģiju, veikusi organizācijas saturisko auditu un citus darbus. Tomēr traģiski ir tas, ka šos ciparus pārrakstīju no viena informācijas faila, kas pieejams valstij uz baltas A4 lapas, lai no tās pašas lapas šo informāciju ievadītu citā failā, kas iesniedzama valstij deklarācijas formātā.
Un jautājums – kur šajā brīdī valsts var saprast manu kā amatpersonas interešu konfliktu? Kur šajā brīdī ir efektīva valsts pārvalde un tās piedāvātie pakalpojumi? VID darbinieces ir laipnas; tiek piedāvāts nākt un jautāt, tiek piedāvāts un uz vietas aizpildīt deklarāciju.
Tiktāl par tehnisko pusi, bet pēc būtības - kur rodas mans protests? Mana protesta sakne ir arī šajā lietā pēc būtības. Toreiz, izturot konkursu, pieteicos uz Sabiedrības integrācijas fonda padomes locekļa amatu, jo organizācija, kuru pārstāvu – biedrība „Latvijas Pilsoniskā alianse” (eLPA), ir viens no lielākajiem nevalstisko organizāciju sadarbības tīkliem Latvijā, kuras mērķis ir aizstāvēt nevalstisko organizāciju intereses. Tāpēc tika nolemts, ka eLPA ir svarīgi ar savu klātbūtni un zināšanām par NVO sektoru būt šajā padomē.
Pirmkārt, lai nodrošinātu, ka lēmumi nav politizēti, bet ir NVO interesēs. Otrkārt, lai brīdī, kad SIF tiek pieņemti lēmumi, tie būtu informēti no NVO sektora puses. Treškārt, lai brīžos, kad SIF plāno administrēt kādus finanšu instrumentus, šie finanšu instrumenti tiktu administrēti pēc iespējas vienkāršāk, jo nereti ir tā, ka organizācija, kura saņem finansējumu, kļūst par profesionālu administratīvo prasību izpildītāju kantori, nevis saglabā savu NVO darbības sūtību pēc būtības un vienkārši nevar pildīt savus mērķus, jo lielāko dzīves daļu pavada atskaitoties.
Nekaunoties varu teikt, ka esmu aktīva un kompetenta padomes locekle un neliedzu savas zināšanas arī padomes darbības starplaikos, kā arī tajos brīžos, kad organizācija, kuru pārstāvu, ir iesniegusi projektus Sabiedrības integrācijas fondā, kur interešu konflikta novēršanai tiek darīts viss, kas nepieciešams. Līdzīgi kā visi šādās situācijās, balsojumā nepiedalos. Šis ir veids, kā izskaust interešu konfliktu, un pirmais aprīlis ar deklarācijas iesniegšanu to nespētu novērst, ja būtu interese būt negodīgam.
Principiāli situācija ir tāda, ka cilvēki, kuri, aktīvi iesaistoties, vēlas sniegt savas zināšanas valsts pārvaldei vai tās pārraudzībā esošām iestādēm, apņemoties to darīt, tiek ielikti „lamatās”. Tieši tāpēc atsevišķos gadījumos nozaru minisitrijām radušās problēmas iekļaut savās uzraudzības un vadības komitejās nevalstisko organizāciju pārstāvjus, jo nozares lietpratēji tiek nostādīti situācijā, kur viņiem kā profesionāļiem tiek sasietas rokas visos veidos – viņu pārstāvētā organizācija nevar iesniegt projektus, viņu pārstāvji kļūst par amatpersonām utt., utt.
Ārvalstīs šie cilvēki, kuri līdzdarbojas, tiek kategorizēti atbilstoši ietekmes pakāpei, un atbilstošas arī ir prasības pret šo cilvēku – informācija var tikt iesniegta tikai tai iestādei, kura šī cilvēka padomus izmanto, un citi risinājumi. Padomu sniedzējs netiek nostādīts tādā pašā situācijā kā valsts amatpersona, kura pieņem lēmumu, un tāds ir viņa darba uzdevums. Ja vien sods nav tas, kādā veidā pildīt valsts budžetu un segt tā deficītu. Ak, jā, soda variācija ir no 1 LVL līdz 200 LVL, tomēr 1LVL soda uzlikšanu nav iespējams piemērot, jo to neļauj vadlīnijas.
Mans aicinājums ir – patiesi apjaust, kas ir tas, kam kalpo šī sistēma? Vai tā ir attiecināma uz NVO pārstāvjiem, kuri sniedz savu kompetenci, un vai sistēmas darbināšana un uzturēšana nav dārgāka par informācijas tehnoloģiju risinājumu ieviešanu, lai nepazemotu cilvēkus līdz tādai pakāpei, ka informācija, kura valstij jau ir pieejama, ir tikai jāpārkopē citā failā. Un ar šo uzdevumu lieliski galā var tikt pati valsts, ekonomiskais efekts būtu daudz ietekmīgāks par sodu sakasīšanu no NVO pārstāvjiem.
