Lielpilsētu problēma ir tā, ka tās nespēj cilvēkam dot mājas, bet tikai dzīvokļa sajūtu. Daudzskaitlī lietotais jēdziens "mājas” ietver tādu kopumu, ko ar mums zināmo mēru sistēmu izmērīt nav iespējams. Ceļš uz mājām vien ir ko vērts, tas var būt vairākus kilometrus garš un aptvert visu, kas atrodas gar ceļa malām un vēl tālāk. Māju lielumu mēs īstenībā mērām ar acīm. Viss, ko var ietvert skatienā, piederas pie mājām. Redz, kā sabojājuši skatu, mēs sakām, kad apkārtni skar kādas izmaiņas. Pie mājām piederas arī vieta. No vienas puses, mūsu daba ir konservatīva un izmaiņas negrib pieļaut, no otras – tajā ieliktais radošais spēks nemitīgi meklē iespējas kaut ko mainīt. Nelaimīgā kārtā mums bieži pietrūkst izjūtas un zināšanu. Un tad uzvaru svin bezgaumība un banalitāte. Liela nauda bieži iet roku rokā ar lepnību un izrādīšanās tieksmi. Kaut gan šodien ir pieejams plašs padomu klāsts, Latvijā ir uzcelts krietni daudz māju, kuras izskatās kā cietokšņi, tomēr drošības sajūtu nerada un ainavā neiekļaujas. Mēdz teikt, ka saimnieki līdzinoties saviem suņiem un otrādi. Līdzīgi ir arī ar mājām.
"Tēva mājas” ir īpaši stiprs vārdu salikums. Mājai ir pavisam cita vērtība, ja, to ceļot, mēs pieliekam savu roku, kā to vismaz Latvijas laukos cilvēki ir darījuši līdz šim. Jaunākajos laikos paša darbu aizstāj firmas. Paša darinātais sniedz pusi no dzīvošanas prieka. Ne velti par mājām saka daudzskaitlī – mūsmājas. Līdzīgi ir ar citām lietām. Paša stādītā dārza augļiem ir pavisam cita garša. Patērētājsabiedrību, manuprāt, veido nevis ar kalnu piekrāmēti iepirkuma ratiņi, bet gan tas, ka nekas no tā nav radīts ar pašu rokām. Paša darinātajam piemīt virsvērtība, tas tik ātri nenolietojas un nav tik viegli izmetams kā veikalā pirktais. Cilvēci neapdraud tas, ka patērēt kāro kāda sabiedrības daļa (tā ir bijis visos laikos), bet gan tas, ka tagad patērēt grib visi.
Tēva mājām piemīt kāds neizskaidrojams magnētisms. Tas spēj vilkt sev klāt no liela attāluma arī pēc ilgas prombūtnes, kā tas ir noticis un notiek ar daudziem trimdas latviešiem. Man nav nācies lasīt represēto atmiņas, kurās nebūtu stāstīts par naktīs sapņos redzētām tēva mājām. Izrādās, ekstrēmos apstākļos uz cilvēku sāk darboties kādi agrāk neapjausti, ar viņu pašu it kā nesaistīti spēki. Pēc visa tā, kas ar Latviju ir noticis pagājušajā gadsimtā, daudzi tēva mājas ir zaudējuši neatgriezeniski. Bet zaudēt nenozīmē beigt ilgoties un radīt. Kad zaudējums ir izsāpējis, cilvēks lūkojas pēc vietas, kur atkal varētu celt vai arī ar godīgiem līdzekļiem par savu darīt kādu citu uzcelto.
Tu ienāc kādu, sen mūžībā aizgājušu cilvēku celtā mājā un sāc to apdzīvot, piedzīvot ar sevi gan no iekšpuses, gan ārpuses. Mājas aug un mainās kopā ar cilvēku, līdz ar to nav divu pilnīgi vienādu māju. Vieta tevi pieradina, tu dzen tajā neredzamas saknes, un gluži nemanot vietā ieaudz. Koku, krūmu, puķu, reljefa, ar vārdu sakot, dabas doto tu mazliet paturpini uz visām četrām debesu pusēm. Bez cirvja, zāģa un lāpstas, protams, neiztikt. Tu vēro, kas ar šo vietu notiek visos gada laikos, kaut ko pieliec vai paņem nost. Tā kā dabā viss dzīvo savu dzīvi, enerģiju lauki saskaras, pārklājas, summējas, un vieta iegūst savu neatkārtojamo starojumu. Un, ja tur aug koki, kas redzējuši rosāmies iepriekšējās audzes, tad jau var runāt ne vien par vietas skaistumu, bet par svētīgumu. Arī mājām, līdzīgi kā cilvēkiem, ir savi dzīves stāsti. Ja mājas spētu runāt, uzzinot visu, vienā otrā cilvēki nespētu naktī mierīgi gulēt. Ne velti mājas iesvēta. Lauku sētā visu savā starpā saista cilvēku iemīti celiņi, veidojot vietas asinsriti. Kad sakām – skaista vieta, runa nav tikai par tās ģeogrāfiskajiem dotumiem. Vietu skaistu, diemžēl bieži arī neglītu, dara neviens cits kā cilvēki.
