Atceros aizpagājušajā pavasarī nolēmām savākt mēslus gar ceļu, kas ved uz mūsu mājām. Dīvaini – parasts lauku ceļš, pa kuru dienā aizbrauc labi ja desmit mašīnas, septiņas mājas, kurās dzīvojošo absolūtais vairākums pārvietojas ar auto, bet dažāda kalibra plastmasas un stikla pudeles, skārdenes, folija iesaiņojumi, cigarešu paciņas pēdējo gadu laikā bija saradušies tādos daudzumos, it kā paši augtu grāvmalās. Pieņemot, ka kaimiņi, tāpat kā mēs, drazas ceļmalā nemet, nolēmām ar aicinājumu uz talku nevienam neuzbāzties (citādi vēl pārpratīs) un paši nostaigājām tos pāris kilometrus. Nostaigājām. Savācām maisus trīs vai četrus. Nesapratām, kur tik daudz atkritumu gar vienu nieka lauku ceļu. Spriedām – tas tāpēc, ka gadiem neviens tos te nav vācis. Savus maisus glīti nolikām šim nolūkam paredzētā vietā, kopējā kaudzē aiz veikala.
Togad ne tikai mūsu pusē, bet visā Latvijā, talcinieku savāktās atkritumu kaudzes un mēslu maisi vēl ilgi rēgojās tur, kur bija atstāti. Vedēji nesteidzās un ar aizvešanu neveicās. Beigās izrādījās - pie visa vainīgi tādi kā mēs – neorganizētie talcinieki, kuri savāktos mēslus atstājuši vietās, kas bija paredzētas organizēto talcinieku vāktajiem mēsliem. Līdz ar to attiecīgie transporta uzņēmumi, tos neesot spējuši savlaicīgi aizgādāt prom. It sevišķi ārpus Rīgas. Vēl vairāk – atsevišķi neapzinīgi indivīdi, kā vēlāk noskaidrojās, organizētajiem talciniekiem paredzētajās vietās bija atstājuši arī dažādus laukos grūti utilizējamus priekšmetus. Piemēram, vecus dīvānus, veļasmašīnas, ledusskapjus un pat autoriepas, kuru īstā vieta būtu tuvējā mežā.
Lai novērstu tamlīdzīgu pašdarbību, kas grāva talkas cēlo un skaisto kopus darba ideju un radīja vienīgi liekas klapatas atkritumu izvedējiem (starp citu tāpat kā pati talka), šogad tika ieviesti speciālie dzeltenie talkas maisi labajiem, organizēto talcinieku vāktajiem mēsliem, lai jau pa gabalu tos varētu atšķirt no sliktajiem – neorganizēto talcinieku mēsliem. Rezultātā, kā nupat dzird stāstām, mēslu vedēji savāc tikai labos, dzeltenos maisus, bet sliktie tā arī paliek kur stāvējuši.
Līdz ar to pavisam skaidri iezīmējas viena no galvenajām talkas pretrunām, kas draud šo pasākumu pārvēst farsā? Ko tad īsti ar savu talkošanu vēlamies panākt? Patiešām vismaz reizi gadā kopīgiem spēkiem sakopt vidi, kurā dzīvojam, vai arī tikai publiski nodemonstrēt savu labo gribu un organizētību cīņā par tīru vidi? Tagad iznāk, ja tu sakop savu sētu, savu mājas priekšu - tas neskaitās, bet ja sakop vietu, kuru pirms tam piedrazojuši citi, tad skaitās. Mēslus no savas durvju priekšas tu vari likt kur gribi. Kaut vai izbērt kaimiņa durvju priekšā! Savukārt mēsli, ko apzināti aiz sevis atstājuši vai tīšuprāt publiskajā telpā izmetuši garā nabagi svešinieki, ir gandrīz svēta lieta! Tos mums talkas vārdā aizvedīs attiecīgie dienesti.
Ne tikai pretruna, bet galīgs absurds! Netieši daļai sabiedrības tiek pavēstīts, ka par mēslošanu neviens nav atbildīgs, bet par tīru vidi ir atbildīgi talcinieki, kas ierodas reizi gadā. Lai gan patiesībā atbildīgo ir vairāk kā vajag, sākot ar tiem, kas mēslo un beidzot ar vietējām pašvaldībām, kuru pienākums ir ne tikai regulāri uzkopt savas teritorijas, bet arī sodīt mēslotājus. Un arī piegružotās ceļmalas nav nekāda bezsaimnieka manta. Ir gan konkrētas institūcijas, kas par tām atbild, gan konkrēti pienākumi, kas tām jāpilda.
Piedevām tagad mums ir arī tā sauktie simtlatnieki, kas nodarbojas ar dažādu teritoriju uzkopšanu. Tāpēc, ja atkritumu vedēji, resursus taupīdami, stigri ievēros tiem dotos norādījumus, ņemt tikai labos mēslus, bet sliktos atstāt, simts latu stipendiāti tos savāks. Iespējams pirms vēl vējš būs paspējis aizpūst atpakaļ pagalmos un ceļmalās.
Tieši simtlatnieki ir vēl viena Lielās talkas pretruna, ar kuru tās organizētāji sadūrās šogad. Vietās, kur pašvaldības, izmantojot iespējas, ko tām deva attiecīgā programma, patiešām nodarbojās ar savas teritorijas sakopšanu, talciniekiem vairs nebija ko darīt. Tas savukārt liek domāt, ka aizrāvušies ar mēsliem, mēs esam aizmirsuši talkas patieso jēgu. Jo, lai nu kas, latviešiem tā nekad nav bijusi citu atstāto drazu vākšana. Talka ir veids, kā visiem kopā iet palīgā tiem, kuri vienatnē netiek galā. Īstajā vietā un īstajā brīdī.
Jā, pirmajos gados, kad radās Lielā talka ne pašvaldības, ne citas institūcijas ar šiem mēsliem, kas bija krājušies gadiem, vienas pašas pavasaros vairs netika galā. Un sabiedrība gāja tām talkā. Tagad varbūt pietiek ieciklēties tikai uz mēsliem, kas pamazām īstas masveidības vietā ved Lielo talku pie organizatoriski imitētas masveidības, kas savukāt novedīs pie talcinieku paštīksmināšanās pašiem par sevi. Redz citi mēslo, bet mēs - savācam un sakopjam! Citi ir slikti bet mēs labi.
Ja tiešām gribam šo tradīciju saglabāt, tad talkai nepieciešami jauni mērķi, jauna motivācija un jauna filozofija, kas vairotu, nevis, kā pašlaik, slāpētu entuziasmu un vēlmi līdzdarboties. Varbūt pienācis laiks no vienkāršas ikpavasara tīrīšanas, no vides sakopšanas pāriet pie kvalitatīvi jaunas vides radīšanas. Tādas vides, kurā neceltos roka mēslot. Mežmala vai grāvis ir un paliek mežmala vai grāvis. Tāpat kā aizaudzis smilšains klajums ap guļamrajoniem, ir un paliek aizaudzis smilšains klajums, kur vieni mēslos, bet otri mēslus vāks līdz pastardienai. Nepieciešama cita vide. Ja līdz šim talkas laikā izzāģējām nokaltušos kokus, tad varbūt tagad vajag stādīt. Stādīt kokus, košumkrūmus, puķes. Un tas būtu pirmais solis tādas jaunas vides virzienā.
