Parasti, kad man jautā, kas mani interesē, es saku: "Cilvēks, jo cilvēks ir ļoti interesants dzīvnieks." Negatavojos sākt apspriest to, vai cilvēks ir dzīvnieks un, ja ir, tad cik ļoti līdzīgs citiem vai atšķirīgs. Ne par to ir šis stāsts.
Cilvēks ir aizspriedumains dzīvnieks.
Apmēram pirms nedēļas sākām sarunu ar manu kolēģi par to, kādi ir apkārtējie cilvēki, un kāpēc mēs esam dažādi. Viņa teica, ka pamanījusi daudzos apkārtējos "kastīti" jeb "rāmi", kas traucē skatīties tālāk. Bieži esot jādzird domas, ka kaut ko darīt ir pareizi un atšķirīga rīcība būtu nepareiza. Mana kolēģe, kurai ir divdesmit ar mazu astīti gadus veca, teica, ka viņai apkārt ir pārāk daudz šādu cilvēku, kas dzīvo "kastītēs" un nevēlas tās pamest. Un man bija viņai jāpiekrīt. Arī man apkārt tādu ir daudz, ļoti daudz.. un tāpēc provocējoši vispārinot, es uzdrošinos minēt, ka tāda ir liela daļa sabiedrības.
Kā mana kolēģe to bija secinājusi? Tikko cilvēks sāk runāt par pareizu rīcību un runā kategoriskos apgalvojumos, ir skaidrs, ka cilvēks ir uzbūvējis sev apkārt "pareizas darbības" sienu, aiz kuras sākas briesmīgais nepazīstamais. Tāpēc nedrīkstot mēģināt darīt atšķirīgi.
Vārds "pareizi" mani vienmēr ir mulsinājis, tāpēc es vienmēr izvairos no šī vārda lietošanas. Manuprāt, dzīvē nekas nav un nenotiek pareizi. Katrai darbībai un rīcībai ir sekas, kas ir pozitīvas vai negatīvas, mērķis tiek sasniegts vai netiek. Tikai šīs mērauklas man ir saprotamas. Ja kāds uzskata, ka zina, vai rīkoties konkrētā situācijā izvēlētā veidā, ir pareizi, jācer, ka viņš ir gaišreģis, jo spēj paredzēt rīcības sekas.
Pastāstīšu kādu pasaku, kurai ir tiešs sakars ar realitāti. Dzīvoja meitene un puisis, kuri zināja, kāda rīcība ir pareiza. Bija skaidrs, ka kopdzīve pirms kāzām ir nepareiza. Bija skaidrs, ka laulība ir pareiza. Bija skaidrs, ka pareiza rīcība noteikti nes pozitīvas sekas. Viņi pareizi apprecējās. Viņi pareizi sāka dzīvot kopā pēc kāzām. Un... pēkšņi saprata, ka viens otru nepazīst, ir pēkšņi atģidušies kopā ar pilnīgi svešu cilvēku. Pēc gada kopdzīves viņi vēl joprojām ir sveši. Bet viss tika darīts tā, kā viņi uzskatīja par pareizu.. kāpēc tā? Pieredzes trūkums abiem jauniešiem? Tā varētu domāt, ja kastītēs nedzīvotu arī cilvēki cienījamos gados..
Neanalizējot situāciju, kas radusies iepriekšējā rindkopā, man rodas aizdomas, ka "pareizuma kastīte" ir ierobežojusi cilvēku spēju izvērtēt situāciju un novērtēt riskus. Kastīte neļauj meklēt dažādus risinājumus, lai salīdzinātu iespējamās sekas un riskus. Neslēpšu, ka šī pāra uzskatu kastītes pamatā ir reliģija- viens no lielākajiem kastīšu iemesliem. Bet par to citreiz..
Skatoties caur kastītes prizmu, mēs neredzam risinājumus, nemeklējam iespējas, nedomājam, kādas ir citas rīcības iespējas, jo, kā mums šķiet, mēs zinām pareizo atbildi. Bet vai tā ir? Es esmu par to, lai izvērtētu alternatīvas un domātu..
