Vieglāk, protams, ir nelasīt. Vieglāk ir rakstīt prastus, infantilus vai vienkārši pretīgus komentārus sliktā latviešu valodā. Pēc principa - es neko nezinu, bet man ir viedoklis par visu. Un respektējiet to! Pat ja tas ir stulbs, nejēdzīgs, ārpus veselā saprāta vai vispārpieņemtās morāles. Nekādi nespēju un laikam nekad arī nespēšu saprast, kāpēc vajadzētu respektēt muļķību. Tikai tāpēc, ka mūsdienu tehnoloģijas ļauj to tiražēt neierobežotā daudzumā? Tikai tāpēc, ka tā ir daudz agresīvāka?
Bet komentāri, muļķība un agresivitāte ir tikai sekas. Mēģināsim saprast, kā tas viss sākās. Daudzi šodienas jaunieši noteikti nezina, ka padomju laikā grāmatas bija deficīts (tiesa, padomju laikā ļoti daudz kas bija deficīts), bet tas, kā cilvēki Latvijā pirka grāmatas septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados pārsteidza ikvienu ārzemnieku. Vēl jo vairāk, ka tirāžas, salīdzinot ar Rietumiem un tagad jau arī šodienas Latviju, bija vienkārši fantastiskas. Pašlaik vislielākās var sacenties vienīgi ar tā laika vismazākajām. Un arī bez īpašiem panākumiem. Oriģinālliteratūras grāmatu tirāžas bija no pieciem (dzeja) līdz simts tūkstošiem (proza) eksemplāru un nereti pat vairāk. Tas pats attiecās uz aprakstiem, publicistiku, tehnisko, izziņas literatūru un biezām kalendāru grāmatām, kas latviešiem patikušas kopš laika gala, jo patiesībā tieši ar tām arī sākusies mūsu grāmatniecība. Grāmatas zibenīgi pazuda no veikalu plauktiem. Daļu no tām jau dažas dienas pēc iznākšanas varēja dabūt vairs tikai caur pazīšanos. Un tā saucamais blats grāmatu veikalā daudziem bija prestiža lieta.
Iemesli, kāpēc cilvēki izķēra grāmatas bija dažādi. Vieni šādā veidā netieši apliecināja savu piederību latviešu tautai. Citi domāja, ka tas, tāpat kā iešana uz teātri, viņus ierindo kulturālu cilvēku kategorijā. Vēl citiem tas šķita moderni, stilīgi, tagad teiktu kruta. Bet daudzi pirka tikai tāpēc, ka citi pirka vai tāpēc, ka padomju laikā vispār pirka visu, ko varēja nopirkt.
Vienīgi, jo tālāk mēs klunkurējām pa grumbuļaino vienvirziena ceļu uz gaišo komunismu, jo vairāk mazinājās cilvēku interese par lasīšanu. Un pats dīvainākais – tieši tāpat kā pašlaik, arī toreiz šo nevēlēšanos lasīt attaisnoja ar laika trūkumu, Lai gan patiesais iemesls visticamāk bija inteliģences trūkums. Jo inteliģence toreiz tika nīdēta gan kā šķira, gan kā jēdziens. Daudzi no tiem, kas netika nogalināti 1940. vai izsūtīti 1941, devās trimdā 1945. vai tika izsūtīti otrajā reizē 1949. Un lielā mērā pateicoties tam, daļa no tiem, kas tomēr palika dzimtenē, nejūtot garīgo konkurenci savā nācijā, pamazām atradinājās vai vispār izauga bez vēlmes lasīt. Toties secināja, ka bez tās mierīgi var iztikt. Jo lasīšana, pirmkārt, ir garīgs darbs, kuru var darīt tikai tad, ja jūt pēc tā nepieciešamību. Lai justu nepieciešamību ir jāgrib domāt. Domāt ir ne tikai grūti, bet arī bīstami. Sevišķi totalitāra režīma laikā. Lai gan domāt ir bīstami vai vismaz neizdevīgi ir vienmēr.
Tā nu daudzi pirka grāmatas, kuras paši nelasīja. Tomēr paradoksāli – atšķirībā no šodienas, toreiz liela daļa apzināti vai neapzināti šo inteliģences deficītu apjauta. Un ar to, ka grāmatas nelasa, neviens nelepojās. Gluži pretēji. Cilvēki teica – es jau labprāt, vienīgi laika nav un neko daudz no tās literatūras ar nesaprotu, bet nekas – grāmatas paliks bērniem, mazbērniem. Gan viņi izaugs, izmācīsies un lasīs. Tieši grāmatu pirkšanu nākamajām paaudzēm bija viens no populārākajiem argumentiem, kas attaisnojas šo šķietami neloģisko rīcību.
Diemžēl nevienam neko nevar iemācīt, ja pats rīkojas pretēji tam, ko grib mācīt. Bērni izauga, pabeidza skolas, bet uz vecāku savulaik pirktajām grāmatām skatījās bez entuziasma. Pietika parādīties jaunam izaicinājumam – datoram, lai rastos arī jauni attaisnojumi, kāpēc nav vērts nopūlēties ar lasīšanu. Kāda velna pēc tas jādara, ja tev pieejama informācija no visas pasaules. Savukārt pēdējās alkas pēc grāmatām un interesi par lasīšanu, tiem, kas to nebija pazaudējuši, deviņdesmitajos gados iznīcināja latviešu izdevēji, kuriem acu priekšā bija Benjamiņu rēgs un kuri gluži tāpat kā Benjamiņi visi gribēja kļūt miljonāri. Grāmatas ātri vien kļuva par preci, ko varēja atļauties tikai bagātie. Bet tā kā bagātajiem ir jāpelna nauda un, kad nopelnīta – jātērē, arī viņiem grāmatu lasīšanai laika neatlika.
Tā nu pašlaik vidējais latvietis no visas pasaules, kas tam pieejama, aizbildinādamies ar laika trūkumu, vairumā gadījumu paņem tikai bilžu parakstus vai desmit rindiņu garu informāciju, pretī iedodams pa kādam stulbam, citus aizvainojošam komentāram. Bet, lai attaisnotu šo savu stulbumu un paša slinkumu (jo lasīšana patiešām ir darbs) viņš radījis mītu, ka arī citur pasaulē cilvēki vairs nelasa grāmatas, un pats tam svēti tic. Lai gan tās ir pilnīgas muļķības.
Tādējādi nelasīšana tiek uzskatīta pat par tādu kā goda lietu un nekādi netiek attiecināta uz pašu aprobežotību. Jo aprobežotība jau tieši ar to atšķiras no gudrības, ka tai nav svarīgi cēloņi un to neinteresē sekas, toties tā spēj visu absolutizēt un zina vienīgo pareizo atbildi uz jebkuru jautājumu. Tāpēc visvairāk pārsteidz, ka cilvēks, kurš apgalvo, ka viņam nav vienaldzīgs šīs valsts un tautas liktenis, vienlaikus var apgalvot, ka viņš principā jau sen neko nelasa, jo neredz tam jēgu un nevēlas velti piepūlēt savas smadzenes. Kur esam nonākuši nevēlēdamies piepūlēt savas smadzenes, mēs visi lieliski zināt. Laikam jau likumsakarīgi.
