Parasti gan ir tā, ka mums tīri labi patīk pasapņot ar vaļējām acīm un pie instrukcijām ķeramies tikai tad, kad tas nolāpītais verķis vairs neiet un mēs gatavi lamāties gan mātes, gan kaimiņu valodā. Pirmo reizi mūžā ar neslēptu ziņkāri sāku lasīt minētās programmas, lai ar savu saprašanu un sajūtām pataustītu, vai tās atbild, kā piestartēt vai pārstartēt dzimto zemi, lai tā atkal ietu pārticības virzienā.
Kādu brīdi prātoju – varbūt programmas likt vienu otrai blakus un salīdzināt pa tēmām, taču aptvēru, ka tā būtu tāda kā akadēmiska pieeja. Reālajā dzīvē man dota iespēja izvēlēties tikai vienu no sarakstiem un vēl likt plusiņus un mīnusiņus, ja kāds man patīk vai nepatīk. Tikai, kā lai es zinu, vai man patīk vai nepatīk, ja nevaru uzzināt, ko katrs kandidāts domā. Es nevaru arī nobalsot, ka šo jautājumu labāk risinās zaļie, bet to oranžie, man ļauj izvēlēties tikai vienu krāsu. Arī par to, kam uzticēt šādu vai tādu ministriju, man neļauj nobalsot, jo par to pēc vēlēšanām savā starpā tirgojas partiju dūži. Nolēmu lasīt programmas vienu pēc otras un dalīties ar saviem iespaidiem.
Pirmā – “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”.
Manas acis pārslīdēja pāri programmai līdz atdurās pret vārdiem: “Apturēsim pensionēšanās vecuma pieaugumu... kamēr vidējais dzīves ilgums sasniegs 75 gadus” un es atminējos gan apgalvojumu: “PCTVL stiprā puse ir... kvalificēti eksperti”, gan savu emuāru “Bīstamā pensija”. Šķiet, kādi sliktie attālina pensijas, dara pāri sešdesmitgadniekiem, bet šī partija to varonīgi apturēs. Emuārā minētais pētījums apgalvo pilnīgi pretējo – jo vēlāk cilvēki dodas pensijā, jo ilgāk viņi paliek veselīgi. Iespējams, ka empīriski daudzi būs to pamanījuši arī savu radinieku un tuvinieku vīdū.
Tiesa, teksta autori pēc tam attapušies un raksta “Radīsim darbam draudzīgus apstākļus pensionāriem”. Man gan nav skaidrs, ko nozīmē šie “draudzīgie apstākļi”. Domāju, ka problēma ir daudz nopietnāka nekā “draudzēšanās ar darbu”, proti, kā darba vietās novērst vecuma diskrimināciju, kā radīt darba vietas arī pusmūža cilvēkiem, kā rast finansējumu viņu biznesa aktivitātēm.
Arī klasiskajai sociālajai triādei – veselības aizsardzībai, izglītībai un iekšlietām – programma piedāvā vienkāršu risinājumu: “Algām ir jābūt pietiekami augstām”, tai pašā laikā brīdina: “Pārbaudīsim... cenu pamatotību”. Šķiet, partijas “uzticamie līderi, godīgie politiķi un kvalificētie eksperti” zina, kā pietiekami piepildīt budžeta grozu. Viņi nosauc prioritārās nozares, apsola tām “iespējamo valsts atbalstu”, sola atvieglot lielo investoru dzīvi, tikai neatklāj, kā tas viss notiks.
Toties daudz skarbu vārdu tiek veltīts meliem, “egoistiskajām interesēm”, nabadzībai, korupcijai, “politiskajiem ielikteņiem”. Tā vien šķiet, ka pašlaik valsti apsēduši sliktie politiķi un ierēdņi, kuri notērē valsts budžetu, tāpēc programma paziņo: “Radikāli samazināsim ierēdņu skaitu”. Skaidrs, ka kasē paliks vairāk naudas, būs mediķu, skolotāju un policistu “pietiekamajām” algām. Arī ar korupciju un ielikteņiem partija rīkosies enerģiski: “Attīrīsim valsts pārvaldi” un “Mēs attīrīsim valsts uzņēmumu vadību”. Šeit varētu pievērst uzmanību tam, kā programma spēlējas ar jēdzienu “tīrība”, jo riebums [pret netīrību] ir viena no astoņām pirmatnējām jūtām. Visapkārt ir netīrs, bet viņi nāks un visu sakops “uz mūžu”. Diemžēl, nav ne vārda par korupcijas iemesliem un sociāli-psiholoģiskajām niansēm, kas rodas nelielā valstī ar nelielu tirgu, kurā gandrīz visi viens otram radinieki, draugi vai paziņas.
Tomēr programma apzinās iedzīvotāju ciešās saites un paziņo: “Nodrošināsim labvēlīgu dzīves telpu ģimenēm ar bērniem”. Lieliski, tūlīt tam sekos pārmaiņu klāsts attiecībā uz strādājošo ienākumiem, mājām un dzīvokļiem, komunālajiem maksājumiem, izglītību un tā tālāk, taču nē. Tai vietā, lai ar ikdienas darbu ikviena ģimene spētu sev sapelnīt pārticību, programma kā valsts žēlastību piedāvā “preču kompensāciju” un “paaugstināsim neapliekamo minimumu”. Gluži kā divas nelielas baltmaizītes, ko skolotāji mums, pirmklasniekiem savā laikā mudināja nest mājās.
Taču partijas un programmas sāls un būtība ir attiecības starp tautībām un varu valstī. Programma viegli pakoķetē: “Panāksim valsts atbalstu latgaliešu valodai”, tomēr kareivīgi paziņo: “Mēs izbeigsim nacionālo diskrimināciju”. Ja jau programma piemin krievu valodu, kāpēc gan tā nepiemin, piemēram, lībiešu valodu?! Mūsu valstī nacionālā identitāte un savstarpējās attiecības vēl ilgi būs jūtīgs jautājums, būtībā daudzu jautājumu kopa, piemēram, vai savējie vienmēr ir “labie” un svešie vienmēr “sliktie”?! Vai šī programma bez eifēmiska lozunga: “Katrs Latvijas iedzīvotājs ir valsts bagātība” spētu izskaidrot, kā gan tas gadās, ka Latvijas iedzīvotāji ikdienā ir gana iecīetīgi viens pret otru, toties politiķi un valstvīri gana kareivīgi, kā arī spētu respektēt un mazināt latviešu bažas par savu nacionālo identitāti un atjaunoto neatkarību?!
Diez vai Latvijai ārējā pasaule aprobežojas ar Krieviju un Baltkrieviju, ar ko “normalizēt attiecības”. Ko partija piedāvā attiecībā kaut vai uz Baltijas jūras reģionu, kā risināt samezgloto problēmu ar skandināvu bankām, biznesa un nekustāmā īpašuma finansējumu Latvijā?! Galu galā 9. Saeimā ir seši PCTVL deputāti, taču spriežot pēc periodiskiem sastrēgumiem uz austrumu robežas, arī viņiem nebija viegli “atjaunot austrumu tranzīta plūsmas”.
Liels ir mans kārdinājums salikt plusiņus un mīnusiņus programmai, tomēr aptveru, ka tā ir profesionālo politologu joma, un aprobežojos ar savām impresijām.
