Pēc cigaretes izsmēķēšanas pāri paliek izsmēķis – cigaretes filtrs, kas smēķēšanas procesā piesūcies ar ārkārtīgi toksiskām vielām: ja ne ar visu Mendeļejeva tabulu, tad katrā ziņā ar arsēnu, svinu un benzolu, kuri kaitē cilvēka veselībai un videi.
98% izsmēķa sastāv no plastmasas. Nē, tas nav ne papīrs, ne vate, kā cilvēki mēdz maldīgi uzskatīt; tas ir celulozes acetāts, kas dabā nesadalās un, nomests zemē, tāds izbalējis un izdēdējis tur arī paliek mētājamies, nemaz nerunājot par ugunsbīstamību, ko var radīt izsmēķis, kas nav pienācīgi nodzēsts. Savukārt izsmēķī iesūkušās vielas lietus ieskalo augsnē, tālāk tās nonāk gruntsūdeņos un saindē visu dzīvo – augsni un augus, dzīvniekus, cilvēkus, kas to visu lieto uzturā. Pētījumi rāda, ka pietiek ar diviem izsmēķiem uz litru ūdens, lai zivis šādā ūdenī nespētu izdzīvot.
Eiropas Savienības lēmumi ir saistoši visām dalībvalstīm, tostarp lēmums ierobežot plastmasas atkritumu daudzumu visos iespējamajos veidos. Tas attiecas arī uz izsmēķiem, kuru apsaimniekošana Latvijas normatīvajos aktos paredzēta jau kopš 2023. gada. Realitātē tik gludi ar to nemaz neiet.
Ja padomājam, kur cilvēki smēķē, bieži vien tās ir pašu mājas, pagalmi, dārzi, vasarnīcas. Visticamāk, savā dzīves telpā izsmēķus neviens zemē nemet un liek tos atkritumu tvertnē, no kurienes izsmēķi nonāk atkritumu poligonā. Tomēr 2022. gadā veiktais pētījums par izsmēķu piegružojumu Latvijā rāda, ka 38% visu pārdoto cigarešu tiek izsmēķētas ārpus mājām – publiskās telpās, automašīnā, uz ielas, sabiedriskā transporta pieturā (kur smēķēt ir aizliegts), pludmalēs, dabā.
Šī paša pētījuma ietvaros smēķētājiem jautā, ko viņi dara ar izsmēķiem. Apzinīgākie paskatās apkārt un cenšas atrast atkritumu konteineru, bet daudzi izsmēķus vienkārši nomet zemē – labākajā gadījumā blakus konteineram, ne tik labajā – kur pagadās. Domāju, ikviens ir redzējis, kā pa priekšā braucošās automašīnas logu izlido izsmēķis, vai izvairījies ar basu pēdu uzkāpt izsmēķim pludmales smiltīs.
Smēķēt vai nesmēķēt ir katra paša izvēle, tomēr neizmest izsmēķus, kur pagadās, – to gan vajadzētu uztvert kā pienākumu. “Latvijas Zaļā punkta” veiktajā aptaujā* 85% smēķētāju piekrīt, ka izsmēķi nodara kaitējumu videi. Vienlaikus tikai 21% rūp, kur izsmēķi tiek izmesti.
Kāpēc tik daudz izsmēķu nonāk vidē, ja tik daudzi smēķētāji zina, ka izsmēķis ir slikts? Vairākums norāda uz publiski pieejamu atkritumu urnu trūkumu, citi īsti neapzinās izsmēķa kaitīgumu. Aptaujā gan neviens neatzīstas, ka vienkārši ir slinkums paiet tos dažus soļus līdz atkritumu urnai. Un varbūt pie atkritumu urnām uz asfalta nomests izsmēķis patiešām nav pati lielākā nelaime, jo sētnieks to saslaucīs un nogādās, kur tam pienākas būt, atstājot vietu diskusijai par estētisko aspektu un cieņu pret līdzcilvēkiem. Mežos un pludmalēs diemžēl nebūs iespējams uzstādīt atkritumu urnas ik pa simt metriem un atliek vien paļauties uz smēķētāju godaprātu un atbildīgumu.
Izsmēķu savākšanas mērķis nav pārstrāde otrreizējās izejvielās, jo tādas pārstrādes tehnoloģijas, kas ļautu no indīgā plastmasas gabala radīt kaut ko jaunu un vērtīgu, pagaidām nav. Diez vai kāds gribētu dzert ūdeni no pudeles, kas radīta no šādas plastmasas. Tomēr no izsmēķiem var iegūt siltumenerģiju, tos sadedzinot speciāli aprīkotās krāsnīs.
Labs atbalsts ir ražotāju atbildības sistēma (RAS), kas attiecas arī uz izsmēķiem: tas nozīmē, ka komersanti, kuri tirgo cigaretes ar filtriem, uzņemas atbildību par to savākšanu, tādējādi veicinot izsmēķu nonākšanu poligonā. Ar RAS dalībnieku atbalstu “Latvijas Zaļais punkts” ir iegādājies un izdalījis visām Latvijas pašvaldībām 172 specializētas urnas piegružojuma savākšanai publiskajās vietās, t. sk. izsmēķu savākšanai, kas ražotas Latvijā un veidotas tā, lai cigareti tajās varētu gan droši nodzēst, gan izmest, nebaidoties par aizdegšanās risku. Tāpat tiek veikts maksājums pašvaldībām par šo urnu iztukšošanu un uzturēšanu darba kārtībā.
Vai situāciju uzlabot palīdzētu bezatbildīgu smēķētāju sodīšana? Tas noteikti nav vides apsaimniekotāju kompetencē, un, kaut arī sods, protams, ir viens no veidiem, kā mainīt sabiedrības paradumus, mēs sliecamies vairāk ticēt “burkāna” principam un izglītošanas nozīmei. Balvas par miskastē iemestu izsmēķi nedosim, bet aicināt īstenot labas pārmaiņas un padarīt mūsu kopīgo dzīves telpu tīrāku un veselīgāku gan varam. Par to “Latvijas Zaļais punkts” atgādina arī kampaņā “Izsmēķis – mīna ar laika degli” ar ceļojošo vides objektu “Cīgmīnas”: izsmēķis izskatās maziņš, bet problēma, kuru tas rada, ir liela.
Vai risinājums būtu pāriešana uz elektroniskajām cigaretēm? Baidos, ka ne: nonākot atkritumos, tās ir ne mazāk kaitīgas, turklāt rada vairāk problēmu pārstrādātājiem, jo tajās iestrādātais litija jonu akumulators aizdegas, ja šķirošanas līnijas iekārtas smalcināšanas nazim gadās pa to trāpīt. Turklāt litijs ir ļoti dārgs un pilnīgi veltīgi izniekots resurss, jo to varētu un vajadzētu laist atkārtotā apritē. Latvijas komersanti labprāt tirgo elektroniskās cigaretes, bet neesam īsti padomājuši, kā tās efektīvi savākt pēc izsmēķēšanas.
Dažās pasaules valstīs jau ir uzsākts strādāt pie reāliem risinājumiem – komersanti nevarēs tirgot elektroniskās cigaretes, ja nebūs nodrošinājuši to atpakaļsavākšanu depozīta formātā – faktisku, nevis formālu. Vienīgā tālredzīgā atbilde, manuprāt, ir depozīta sistēma, kas paredz elektroniskās cigaretes ievietot depozīta automātā vai jaunas cigaretes iegādes brīdī nodot veco. Iespēju ir arvien vairāk. Jautājums – vai un kā mēs tās izmantosim.
* Smēķētāju aptauju pēc “Latvijas Zaļā punkta” pasūtījuma veicis “Snapshots”, 2024. gada aprīlī aptaujājot 714 smēķētāju 18–74 gadu vecumā.
