Iespējams, rakstniece malku pērk veikalā, un tā iegūta, nenodarot pāri dabai. Iespējams pat no kokiem, kuri paši labprātīgi parakstījušies, ka tos drīkst izmantot malkai. Viņasprāt, tā noteikti arī zāģēta tieši tajā laikā, kad drīkst zāģēt malku. Tāpēc pats par sevi saprotams – nekādu ligzdu. Savukārt pārliecība, kad īsti drīkst zāģēt malku, visticamāk, sakņojas latviešu klasiskajā literatūrā, kur skaisti aprakstīts, kā zemnieki ziemā jūdz bērīti, liek kamanās cirvi un zāģi, lai dotos meža darbos.
Lai gan... visticamāk, rakstniece nekādu malku nepērk, jo viņai ir centrālapkure, kurai siltumu piegādā, sadedzinot vienu no dārgākajiem neatjaunojamiem energoresursiem – dabasgāzi, kas nāk no Krievijas. Varbūt centrālapkurei ir pat energoefektīvi regulējami radiatori, kas pats par sevi ir ļoti labi. Vienīgi, pateicoties tiem, viņa iespējams nav pamanījusi, ka šogad bija reti ilga un barga ziema, ar neparasti biezu sniegu. Daudzās saimniecībās, kur malkas apkure, nokurināts viss līdz pēdējam. Citās krietni paputinātas iepriekšējos gados iekrātās rezerves. Sniega dēļ ziemā mežā nebija iespējams tikt. Tāpēc tagad tāda rosība ar malku, kas ieilgušās ziemas dēļ stipri iekavējusies.
Tiesa, aizkavējās arī gājputnu atgriešanās. Tomēr tas, protams, neliedz pilsētniekiem, kuriem nav ne mazākās nojēgas, kas šobrīd notiek laukos, jau laikus sākt sargāt putniņus. Lai gan patiesībā pašlaik laukos visapdraudētākā suga, kas atrodas viskritiskākajā situācijā un faktiski nolemta iznīcībai, ir cilvēks, nevis putniņi.
Daudzām ģimenēm vienīgais iztikas avots ir bērnu vai kāds sociālais pabalsts. Laimīgākie saņem tā dēvētās stipendijas. Simts latu mēnesī. Tie tad parasti arī ir visi fiksētie ienākumi. Tik traģisks un bezcerīgs stāvoklis nebija pat deviņdesmitajos gados. Tāpēc labi, ka vismaz nepieciešamība pēc malkas šopavasar ļauj nedaudz bezcerību kliedēt. Kādam tā dod iespēju drusku nopelnīt, bet kādam, gādājot par kurināmo nākamai ziemai, parūpēties pašam par sevi. Turklāt parasti malkai tiek zāģēti alkšņi, kuros putni nekādas ligzdas nevij, kritušie vai nokaltušie koki un, tīrot grāvjus vai laukmalas, arī kārkli, ievas, apses. Tātad ne tuvu ne tie vērtīgākie koki.
Tomēr, kuru patiesu dabas draugu tas interesē. Jau divdesmit gadus mēs ar apbrīnojamu entuziasmu sargājam putniņus, bebrīšus, ūdrīšus, kā arī citu dzīvo un nedzīvo dabu, tajā pašā laikā ar tikpat apbrīnojamu vienaldzību aizmirstot par cilvēkiem.
Latvijā ir 648 ar likumu apstiprinātas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, kas kopā aizņem 12% jeb 793 265 ha no valsts kopplatības. Tajās visās vairāk vai mazāk ierobežota saimnieciskā darbība. Ko lai dara cilvēki, kuriem iegadījies tur dzīvot? Kā lai viņi nopelna dienišķo maizi? Turklāt dabas aizsardzība ir viena no jomām, pret kuru sabiedrības kopējā attieksme ir tik absurda, bet likumdošana tik draudzīga dabai un nedraudzīga cilvēkam, ka nepieciešamības gadījumā aizliegumu var attiecināt gandrīz vai uz jebkuru teritoriju. Vajag tikai ļoti gribēt un pedantiski ievērot likuma burtu. Turklāt atšķirībā no citām jomām un pretēji tam, kā vajadzētu būt tiesiskā valstī, procesus šajā nozarē bieži regulē nevis likumi vai ekspertu slēdzieni, bet gan emocijas. Pietiek savākt pietiekamu skaitu iedzīvotāju parakstus, lai svaiga gaisa vai tīras vides (kas paši par sevi ir diezgan abstrakti jēdzieni) dēļ apstrīdētu un noliegtu jebkuras ekspertīzes vai ekspertu atzinumus. Būtībā dabas aizsardzība ir viena no nedaudzajām jomām, kur noteicošais ir nevis profesionāļu, bet sabiedrības viedoklis.
Patiesība tiek noskaidrota, un valsts mēroga jautājumi izšķirti ar balsu vairākumu un kliegšanas skaļumu. Ikviens, kas, saskaroties ar dabas aizsardzības un tautsaimniecības interesēm, iestāsies par tautsaimnieciskajām, riskē tikt pasludināts par nācijas ienaidnieku.
Tieši šīs absurdās attieksmes dēļ Latvijai nācies atteikties no desmitiem miljonu vērtām investīcijām un daudziem perspektīviem projektiem. Dāņu cūkas mums neder, jo tās smird, modernos siltumizolācijas materiālus Latvijā ražot nevar, jo tie var kaitēt videi. Lai gan tieši tāds pats uzņēmums, kādu pirms vairākiem gadiem Ikšķilē grasījās celt SAINT – GOBAIN, investējot projektā ap 80 miljonus eiro, atrodas Helsinkos. Pašā pilsētā. Un, iedomājieties, nevienam nekaitē.
Nē, tauta nobalsoja, ka mums kaitēs! Ko somi saprot no dabas aizsardzības! Bet tamlīdzīgu lielāku vai mazāku projektu, kas noraidīti ar sabiedrības balsu vairākumu, ir bez jēgas. Nespēdami šādu attieksmi ne izprast, ne ietekmēt, investori nospļāvušies un aizgājuši uz kaimiņvalstīm. Tad kāds tur brīnums, ka tagad ilgi un smagi krītam krīzes bedrē, ja paši esam atteikušies no visiem izpletņiem.
Bet atgriežoties pie ligzdām un koku zāģēšanas pavasaros... Gan jau ligzdas paliks. Tīšuprāt putniņiem ar motorzāģi neviens virsū neskries. Arī līdz perēšanai vēl laika gana. Un pat ja visas nepaliks, viņi atradīs sev ligzdošanas vietas blakus mežā vai kaimiņu krūmājā.
Turpretī cilvēki, kas būs spiesti pamest savas ligzdas, vairs neatgriezīsies. Un, kā labi zinām, tādu kļūst arvien vairāk. Likumsakarīgi rodas jautājums – kam tad mēs sargājam šo dabu? Un kāpēc, iestājoties par sugu daudzveidības saglabāšanu, darām visu, lai šo daudzveidību saglabātu uz cilvēka rēķina, viņu pašu no tās mēģinot izskaust?
