Pārņem neērtība un tāda kā vainas apziņa, skatoties TV kolēģu sižetus, kuros redzams, kā pensionāri smaidot tipina uz veikalu un braši liek galdā no pensijas ietaupītos piecīšus, lai iegādātos 21. gs. brīnumu, ar kura palīdzību uz visiem laikiem teikt ardievas švīkām un sniedziņam savu televizoru ekrānos. It kā tieši švīkas un sniedziņš būtu galvenā problēma, par kuras novēršanu mums tagad visiem vajadzētu maksāt.
Atklāti sakot, es gribētu paskatīties acīs cilvēkam, kurš izdomāja šīs švīkas un sniedziņu kā galveno argumentu progresa neizbēgamībai un līdz ar to digitālās televīzijas nepieciešamībai. Kā visi ģeniālie izgudrojumi arī šis ir absolūti vienkāršs. Jo ļauj nākotnes televīzijas vārdā upurēt daļu šodienas televīzijas skatītāju. Švīkas un sniedziņš ir padarīti svarīgāki par cilvēkiem, kuri tagad, iespējams, vispār paliks bez televīzijas.
Tāpēc apzināti tiek noklusēts, kas turpmāk notiks ar televīziju skolās, bērnudārzos un citās valsts vai pašvaldību iestādēs, kuras šobrīd dzīvo visidiotiskākā taupības režīma apstākļos un kurām likumsakarīgi nekāda nauda dekoderiem nav paredzēta. It sevišķi laukos. It sevišķi tālu prom no lielajiem centriem, kur jau tā jūtams informācijas un intelekta deficīts, kur taupības vārdā ne tikai iedzīvotāji, bet arī daļa bibliotēku un iestādes jau labu laiku atteikušās no laikrakstu abonēšanas. Nerunājot nemaz par žurnāliem. Veco ļaužu pansionātiem dekoderus sola dāvināt Lattelecom. Bet pansionāti ne tuvu nav vienīgās sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādes. Ar pansionātiem viss varbūt beidzas, bet nevis sākas.
Drūma aina paveras attiecībā uz trūcīgajām mājsaimniecībām. Pēc vieniem aprēķiniem, Latvijā tādu esot ap 60 000, pēc citiem - 70 000, vēl pēc citiem - līdz 90 000. Kas notiks ģimenēs, kuras pārtiek no humānās palīdzības pārtikas pakām un kampaņas Paēdušai Latvijai ietvaros saziedotajiem līdzekļiem? Vai viņiem kopš 1. aprīļa televīzija vairs nepienākas? Un nepienākas tikai tāpēc, ka nav darba, nav naudas un bērniem gribas ēsts. Vai arī viņiem dekoderus dāvinās Lattelecom? Visiem vai tikai izredzētajiem?
Ja nedāvinās visiem, tad šo Vislatvijas cīņu pret švīkām un sniedziņu televizoru ekrānos nevar nosaukt nekā citādi kā vienīgi par valsts sankcionētu reketu, ar mērķi šopavasar oficiāli izspiest no katra, kurš vēlas skatīties televīziju, ap 40 latu. Turklāt krīzes laikā un situācijā, kad vairāk nekā 60% valsts iedzīvotāju jau tā atrodas uz nabadzības sliekšņa, piektdaļa darbspējīgo iedzīvotāju ir bez darba un tūkstošiem citu stāv rindā uz pagaidu darbiem, par kuriem maksā 100 latus mēnesī. Vairumam no viņiem tie ir vienīgie iztikas līdzekļi.
Īstais laiks, kad likt cilvēkiem maksāt par TV kvalitātes uzlabošanu, vai ne? Bet tos, kas uz digatalizācijas rēķina brangi nopelnīs, tas, protams, neinteresē. Tāpat kā neinteresē, kādas tam būs sekas.
Jau tā ar sabiedrību un dažādiem iedzīvotāju slāņiem Latvijā ir viegli manipulēt. Tagad, daļai cilvēku atņemot iespēju (daudziem vienīgo) saņemt informāciju, to darīt būs vēl vieglāk. Ja tas ir digitalizācijas patiesais mērķis, tad šim cinismam vismaz ir izskaidrojums. Pirmie simptomi, ka turpmāk tieši baumas un pieņēmumi noteiks mazturīgo ļaužu izpratni par valstī notiekošo, jau samanāmi.
Ņemot vērā, ka pēc 1. aprīļa daudzi skatās vairs tikai TV3, man nācies dzirdēt, kā tie, kuriem ir dekoderi, atstāta citiem, kas ticis rādīts un stāstīts pārējos kanālos. Pirmkārt, jau pēc savas būtības tā ir tehnoloģiju laikmetam pilnīgi absurda situācija. Otrkārt, tā kā redzētais tiek interpretēts ļoti brīvi un pat radoši, tad baumas nevienam pat nevajadzēs sacerēt. Tās radīsies pašas no sevis. Vai arī radīsies pilnīga vienaldzība pret šo valsti. Lai gan vienaldzība jau tagad ir nesalīdzināmi lielāka, nekā daudzi domā. Interesanti, kā vara grasās uzturēt saikni ar sabiedrību, nerunājot nemaz par dialogu, ja apzināti tiek ārdīts pat tas mazums, kas vēl palicis?
Tajā pašā laikā, kamēr vieni ES norādījumi attiecībā uz elektroniskajiem medijiem, tātad arī televīziju, tiek pildīti ar apbrīnojamu steigu, citas direktīvas Latvijas valsts apzināti ignorē un sabotē. Par vienu no tām svētdien stāstīja arī raidījumā „Nekā personīga”, kuru pagaidām vēl redz visi, kam Latvijā ir televizori. Un tā ir Audiovizuālo pakalpojumu direktīva, kam vajadzētu regulēt reklāmu daudzumu un citus apraides jautājumus elektroniskajos medijos. Ja Latvija līdz jūnijam neizstrādās un nepieņems attiecīgo likumu, tai var nākties maksā Eiropas Komisijai apmēram 220 000 latu lielu sodu.
Kāpēc tāda steiga ar vienu no ES prasībām un tāda vilcināšanās ar otru ne mazāk svarīgu, uz to pašu jomu attiecināmu, nerēķinoties pat ar iespējamām soda sankcijām? Atbilde ir pašsaprotama un absolūti vienkārša. Eiropas vārdā cīnoties pret švīkām un sniedziņu, iespējams grandiozi nopelnīt uz sabiedrības rēķina. Ieviešot Audivizuālo pakalpojumu direktīvu, nekāda peļņa nespīd. Drīzāk zaudējumi reklāmas tirgum. Bet sodu, ja tāds būs jāmaksā, direktīvu neieviešot, sagrabinās no nodokļu maksātāju naudas. Tātad tāpat kā par digitālās televīzijas ieviešanu arī par Audiovizuālo pakalpojumu direktīvas neieviešanu maksās vieni un tie paši – sabiedrība.
Kā nesen kādā intervijā teica AirBaltic valdes priekšsēdētājs Bertolds Fliks – Latvijā ir izdevīgi un lēti būt bagātam, bet neizdevīgi un dārgi būt nabadzīgam. Tas savukārt nozīmē – ja tu reiz esi nabadzīgs, tad rēķinies, ka tev par šo savu nabadzību vēl piedevām nepārtraukti jāpiemaksā. Starp citu - ir vēl kādas 15 ES direktīvas, ar kuru ieviešanu Latvijas valsts nebūt nesteidzas un par ko jau tagad, paši to nezinot, mēs visi netieši maksājam vai ciešam reālus zaudējumus.
Kādus un kādā veidā? Par to citu reizi.
