Daudzi provinces iedzīvotāji tagad cenšas izkārtot savu laiku tā, lai varētu nokļūt tuvākajā pilsētā, kur rāda Jāņa Streiča filmu "Rūdolfa mantojums." Man laimējās dubultā – vispirms noskatījos teātra izrādi "Vectēvs", pēc tam filmu, kuru var saukt arī par poēmu vai gleznu. Kad filma beigusies, notiek pavisam kaut kas dīvains – skatītāji nesteidzas pa galvu pa kaklu projām, bet aplaudē, slauka acis un jūtas... laimīgi. Kā ar roku ir noņemts tas smagums, ar ko mēs katrs vairāk vai mazāk esam aplipuši, bez mitas klausoties un lasot par visādām nejēdzībām, un kas mūs liec aizvien tuvāk zemei.
Es nebiju gatava tik lielai labestīga spēka devai un man kārojas filmu noskatīties vēlreiz, lai varu ar acīm, ausīm un sirdi izgaršot pilnīgi visu. Diezin vai paši filmas veidotāji maz apzinās, kādu brīnumainu ieraugu viņi ir palaiduši tautā? Tagad tikai katram vajag bērt klāt miltus un cītīgi mīcīt ar savām, nevis citu rokām, un tad tās skaistās lietas sanāks. Un vēl kas – pēc ilgiem laikiem esam sagaidījuši filmu, kurā neviens pāris nevalstās pa gultu, un – tavu brīnumu – nemaz nešķiet, ka kaut kā pietrūkst.
Kaut mūsu valsts vadītāji no sirds gribētu darboties tā, ka viņiem aplaudē! Kaut mēs katrs sagaidītu savu lielo mūža lomu, kā tas ir laimējies aktierim Romualdam Ancānam, un kaut mūsu sievietēs būtu tik daudz dzīvības enerģijas kā Rēzijas Kalniņas Emīlijā! Runājot par šo filmu, Lilija Dzene teica: "Viss notiek kapilāros." Tautā joprojām ir cilvēki, kas klusumā, tālu prom no tukšas ņirbēšanas, reklāmas un sacensības par kaut kādām pirmajām vietām ar savas dzīves pieredzi, tautas gudrību un profesionālām zināšanām kā tādi kapilāri apasiņo un iznēsā svētīgas domas. Manuprāt, ne viens vien tagad saka – kā man bija vajadzīga tieši šāda terapija.
Kaut tiem, kas ņemas ar jau diezgan nozelētām vēstures patiesībām, pietiktu prāta un talanta iepūst tajās tādu dzīvības dvašu, kā to izrādē "Vectēvs" dara aktieris Vilis Daudziņš. Skatītāji neredz melno darbu, viņš nomaina kreklus un pāriet te vienos ierakumos, te otros, bet tie krekli, jādomā, no sviedriem ir slapji. Šis vīrs parāda, cik tālu ar godprātīgu darbu iespējams pārcelt savas varēšanas robežas un cik daudz tad iegūstam mēs visi. Kaut kas no viņa tēlotajiem varoņiem ir katrā no mums. Jautājums, vai es tos spēju atpazīt un vai gribu iznākt laukā no saviem ierakumiem?
Gan jau par izrādi un arī kādu filmu teiks – jā, ir jau labi, bet te kaut kā ir par maz un tur kaut kā par daudz. Tā, protams, var aizbildināt savu negribēšanu vai nevarēšanu izdarīt kaut ko pa īstam arī pašam. Šī nu ir reize, kad nav ne mazākās vēlēšanās knibināties gar skaisti padarītu darbu. Runā, ka filmai būšot turpinājums. Es nezinu, vai tas ir vajadzīgs, viss taču ir pateikts un ar nobeiguma akordu un daudziem paldies tik gaiši izskanējis.
