22. decembrī Talsos pulcējās Kurzemes reģiona zupas virtuvju organizētāji, koordinētāji, darītāji, atbalstītāji un arī pārbaudītāji. Grūti nosaukt to visu daudzo institūciju nosaukumus, kas tieši vai pastarpināti ir iesaistīti zupas virtuvju īstenošanā, bet lielā mērā, zupas virtuves, dažādu pārtikas paku sagatavošanas un sadales darbu veic Latvijas labdarības organizācijas - Pestīšanas armija, Latvijas Sarkanais Krusts, Ziedot.lv, dažādu konfesiju draudzes un mazāk pazīstamas organizācijas, kas nodibinājušās ar mērķi palīdzēt saviem līdzcilvēkiem.
Diskusija bija veidota divās daļās, vienā no tām, organizācijas, reālie darba darītāji skaidroja savu pieredzi darbā ar trūkumcietējiem un minēja, kas ir galvenās problēmas organizējot zupas virtuves darbu vai veicot pārtikas paku – visu, kas Latvijā pieejamas sadales darbu. Otrā diskusijas daļā pie galda sēdēja institūciju pārstāvji – Pārtikas un veterinārā dienesta darbinieki, Zemkopības un Labklājības ministrijas pārstāvji, Latvijas Pašvaldību savienības, Latvijas Sociālo darbinieku asociācijas pārstāvji un Latvijas NVO pretnabadzības tīkla pārstāvji. Domāju, ka ievadam pietiks, jo vēlos pievērsties secinājumiem un tad nelielam to iztirzājumam.
Un tātad, secinājumi pēc diskusijas:
1. Eiropas Komisijas intervences programma, kuras gaitā tiek sadalītas pārtikas pakas nav nekas cits, kā ES valstīs par daudz saražoto pārtikas produktu „iznīcināšana” un sakritības pēc ir sanācis tā, ka Latvijā ir krīzes situācija, kurā šos produktus var izmantot trūkumcietēju pabarošanai. Problēma it tā, ka pārtikas pakās ir produkti, kurus cilvēki vienkārši nespēj patērēt tādos apjomos kā tie tiek piedāvāti. Cilvēki, kas iesaistīti paku sadalē īpaši pievērš uzmanību tam, ka šajā programmā pakas var saņemt ar novēlošanos, bet par pusgadu kopā un šādā gadījumā rodas problēmas ar produktu uzglabāšanu, kā arī normālu to sadali cilvēkiem.
2. Latvijas Pašvaldību savienības pārstāve minēja, ka pārtikas produktu un zupas virtuvju „bizness” ir tikai un vienīgi nevalstisko organizāciju kompetence un to, ka šo programmu īstenošanas rezultātā pašvaldībām nedrīkstētu rasties papildus izdevumi. Absolūti, bet filozofiski raugoties – vai konkrētās teritorijas trūkumcietēju pabarošanas un atbalstīšanas problēmai nevajadzētu būt arī pašvaldības kompetencē? Tomēr, atsevišķās pašvaldībās tās atbalsta zupas virtuvju organizētājus kā spēj, gan ar transportu, gan veicot nodokļu nomaksu tiem darbiniekiem, kas zupas virtuvēs strādā kā stipendiāti no Valsts nodarbinātības aģentūras.
3. Zupas virtuves lielākoties atrodas pilsētās, kur iedzīvotājiem ir vieglāk pie tām nokļūt, bet tikai retās vietās zupas virtuves spēj nodrošināt zupas nogādāšanu līdz cilvēkiem vientuļās viensētās. Skarbi, bet sociālā dienesta pārstāve uz to norādīja, ka laukos cilvēkam ir zeme un ja viņš ir tik slinks un nevar sev kartupeli izaudzēt, tad tā ir viņa paša problēma. Tas nozīmē, ka pilsētniekam ir tiesības būt trūkumcietējam, neanalizējot, kāpēc tas noticis, bet cilvēkam laukos vienkārši ir jābūt paēdušam, jo pretējā gadījumā viņš vienkārši ir slinks. Šādi vispārinājumi, jo īpaši no sociālā dienesta pārstāvja mutes, vienkārši šokēja.
4. Nevalstiskās organizācijas savstarpēji strīdas. Tas tiesa. Cik noprotams, katrs savu darbu pašaizliedzīgi dara, cenšoties iegūt „monopolu” pārtikas paku sadalē, cenšoties pierādīt, ka konkrētās organizācijas izvēlētā definīcija kam piešķirt pārtikas paku ir pareizākā, ka sadales sistēmas tuvums, ātrums u.c. parametri ir labākie. Tajā pašā laikā tika minēti skaitļi, pēc kuriem skaidri nojaušams, ka neskatoties uz šo organizāciju pašaizliedzīgajiem pūliņiem, neesošās koordinētas sistēmas dēļ, piemēram, vienā reģionā nepieciešams atbalstīt ar pārtiku 500 trūkumcietēju vietā tiek atbalstīti tikai 100.
5. Zupas un pārtikas paku sadalei nevajadzētu būt saistītai ar emocijām - glābsim pasauli! Analizējot, vai tie, kas nāk uz zupas virtuvi ir slinki vai nē, bet gan drīzāk – izveidojot skaidru un izprotamu loģistikas sistēmu šajā valstī, kurā visas jau darbojošās, plānotās un visa rakstura atbalsta programmas trūkumcietējiem tiktu koordinētas. Tādā veidā tiktu novērsts, ka kāds saņem visu organizāciju piedāvāto atbalstu un plānojot to, kādā veidā zupas virtuves un pārtikas paku sadales programmas aizstāt ar „makšķeres iedošanu” tiem cilvēkiem, kuriem ir kaut vai viena iespēja to cilāt un pašam nomakšķerēt zivi.
6. Neskatoties uz to, ka nevalstiskās organizācijas labdarību veic nesavtīgi un labi, ja arī kādreiz kļūdās. Neskatoties uz to, ka sociālie dienesti saka, ka viņiem ir visi un visprecīzākie dati. Neskatoties uz to, ka lielā mērā Pārtikas un veterinārā dienesta darbība tiek demonizēta, atsevišķām zupas virtuvēm pastāvot nereģistrētām, bailēs no tā, ka prasības ir pārāk augstas šķiet, problēma vēl nav pat apzināta, lai jau šobrīd sagaidītu iniciatīvu no kāda, kas varētu šo visu koordinēt. Un kam tas būtu jādara, paliek atklāts jautājums.
Starp citu, šim stāstam neatbilstošs piemērs un tomēr, 2009. gada beigās iegriezos kādā restorānā, kas atrodas Jūrmalas pilsētā - balti galdauti, apkalpojošam personālam balināts krekls un tauriņš ap kaklu. Nevēlēdamās sēdēt ilgi, pusdienām izvēlējos zupu. Biju vīlusies par sārti bālo šķidrumu ar gaļas kubiciņiem un krējuma kleksi. Pēc tās nobaudīšanas secināju un varu apgalvot, zupa, kuru ēdu Talsos no Talsu Sarkanā Krusta termosa bija 100 reižu garšīgāka, bez liekulības. Tātad zupas virtuvēs pat nespeciālistam skaidrs, ka ar kvalitāti viss ir kārtībā, bet problēma, kas jārisina, ir savstarpējā koordinācija, neatkarīgi no tā, vai produktus ziedojis vietējais zemnieks, vai pārtikas pakas ir tikai ekonomikas regulācijas rezultātā radies ‘atbirums’, vai pārtikas pakām tiek izmantota ārvalstu mecenāta nauda. Viss viens, šeit jautājums nav par smukāko logo un iežēlinošāko saukli labdarības kampaņai, vai par atpazīstamāko pārtikas sadalītāju, bet gan par racionālo saplānošanu – vajadzība un tad tās apmierināšana.
Laba vēlējumiem,
Rasma
