Kā jau varēja gaidīt, lielākā daļa skatītāju nobalsoja, ka partijām nauda jāgādā pašām. Turklāt nobalsoja ar grandiozu pārsvaru. Ja nekļūdos, apmēram 1: 20 vai pat ar vēl lielāku. Tas savukārt lika domāt, ka mēs no citām nācijām atšķiramies ne tikai ar savu čaklumu, godīgumu un tālredzību, bet arī principialitāti. Ja pateicoties čaklumam, godīgumam un tālredzībai, mūs tagad pazīst visā pasaulē, jo tikai arābi Dubaijā spējuši uzpūst vēl lielāku nekustamā īpašuma burbuli, nekā mēs - seno indoeiropiešu pēcteči pie Baltijas jūras, tad šī specifiski latviskā principialitāte, kas izkopta līdz galējībai, pat tad, ja tā ir pilnīgi bezjēdzīga, lika atcerēties, kādu sen dzirdētu anekdoti no dzīves.
Tas notika deviņdesmito gadu beigās. Publiskā pasākumā. Cilvēks, kurš stāstīja anekdoti, piederēja nācijai, kas pasaulei devusi ne tikai revolucionāru Trocki, bet arī baņķierus Rotšildus. Tāpēc lieki piebilst - arī viņš toreiz bija un vēl tagad ir bagāts cilvēks.
Savukārt anekdote (lai man piedod visi, kuriem jau esmu to stāstījis) skanēja apmēram šādi. Deviņdesmito gadu vidus. Karsta vasaras diena. Viņi, pulciņš bagātu laužu, braukuši pa Latviju. Ceļmalā dārzs. Dārzā ābeles pilnas āboliem. Iesārti, skaisti āboli. Kungi, pārbriduši grāvim, norāvuši katrs vairākus ābolus. Sev un ceļabiedriem. Te pēkšņi, saukdams: „Zagļi, zagļi, atdodiet ābolus!” parādījies dārza saimnieks. Protams, visi jutušies neērti, jo nekas neliecināja, ka dārzam vispār ir saimnieks. Atvainojušies, teikuši, ka var ābolus nopirkt un devuši vīram piecus latus. Tas savukārt atbildējis, ka tam nevajagot viņu štrunta naudu, lai atdodot nozagtos ābolus. Nosprieduši, ka ar pieciem latiem par maz – devuši desmit. Vīrs nav bijis ar mieru. Viņam nevajagot naudu, bet gan ābolus. Cilvēkiem, kas tikuši nosaukti par zagļiem, tas licies absolūti neloģiski, un viņi, turīgi ļaudis būdami, nu jau vienkārši aiz spītības devuši tam simts latus. Velti. Vīrs, kaut arī tik lielu naudas zīmi noteikti redzējis pirmo reizi mūžā, uz to pat neesot paskatījies. „Kā jau principiāls cilvēks viņš palika pie sava, tāpēc mums neatlika nekas cits, kā atdot ābolus, kāpt mašīnās un ar kaunu braukt projām. Ha-ha-ha!” stāstītājs smiedamies pabeidza anekdoti no dzīves, un pārējie viņam piebalsoja.
Atceros – visilgāk un visgardāk par to smējās tieši latvieši. Tātad ar humora izjūtu mums it kā viss būtu kārtībā. Savukārt pēc tam, kad cilvēks, kurš stāstīja par āboliem un stulbo saimnieku, aizgāja, tie paši, kas pirmīt smējās, cits citam nosodoši teica: „Ko gan viņš iedomājas!” Tādējādi acīmredzot likdami sev un pārējiem saprast, ka arī ar pašcieņu viņiem viss ir kārtībā.
Protams, tagad šī anekdote vairs nav ne aktuāla, ne smieklīga. Ap privātajiem ābeļdārziem ir sētas, un, ja kādam par desmit āboliem piedāvātu desmit latus, viņš tos ņemtu nedomādams. Tik tālu mēs kapitālisma ābecē esam tikuši. Tagad vajadzētu iet tālāk un saprast, ka arī par godīgu, kvalitatīvu politiku sabiedrībai jāmaksā. Patiesībā mēs jau visu laiku to darām. Vienīgi politisko partiju piekoptā politika nereti ir tikpat apšaubāma un grūti izprotama kā ceļi, pa kuriem šī nauda nonāk partiju kasēs. Jo partijām uzturēt sevi tikai no biedru naudu maksājumiem ir utopiski.
Tāpēc jautājums patiesībā ir - vai sabiedrība zina, cik tai izmaksā politiķi vai arī principa pēc (visi politiķi ir slikti, tāpēc es tiem nedošu ne santīma) to nezina un arī negrib zināt? Un visbeidzot, kas tad īsti ir ieguvēji un kas zaudētāji šajā principiālajā situācijā? Politiķiem trūkst naudas vai mums trūkst kvalitatīvas uz tautu, valsti un sabiedrību orientētas politikas?
Protams, agrāk vai vēlāk, daļēji vai pilnībā arī Latvijā politiskās partijas, kas pārstāvēs sabiedrības vairākuma intereses, tiks finansētas no valsts budžeta. Un jācer, ka tad mēs šo 2009. gada novembri, kad principiāli noraidījām iespēju valstij finansēt politiķus, atcerēsimies ar tādu pašu skumju pašironiju, kā es reizēm atceros muļķīgo stāstu par latviešu zemnieku un viņa āboliem, kurus toreiz, kapitālismam atgriežoties Latvijā, no viņa gribēja nopirkt ebreju baņķieri.
