Garš ievads, bet tomēr uzskatu to par būtisku, ja vēlos runāt par sabiedrības integrāciju Latvijā. Tātad, pavisam nesenā pagātnē likvidējot Bērnu un ģimenes lietu ministriju, Tieslietu ministrija uzņēmās pārraudzīt pilsoniskās sabiedrības un sabiedrības integrācijas politikas ieviešanu Latvijā. Viena no šīm politikām šķietami nevainīgi izkonkurēja otru politiku no vienīgā atbildīgā departamenta nosaukuma.
Tikai nosaukšu šī departamenta nosaukumu, un viss taps skaidrs, tas ir - Sabiedrības integrācijas lietu departaments. Citi saka, nav svarīgs nosaukums, svarīgs tā saturs. Absolūti svarīgs saturs, tad nu arī pie tā pieturēsimies. Tomēr šoreiz ne par to, kur palika pilsoniskās sabiedrības koncepta minējums atbildīgā departamenta nosaukumā, bet gan par to, kas tur palika, proti, sabiedrības integrāciju.
Neiedziļinoties senākā vēsturē, 2009. gada maijā apgrozībā tika laists dokuments ar nosaukumu Sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādnes 2010.-2019. gadam. Neskatoties uz to, ka pilsoniskās sabiedrības koncepts ir plašāks, šajā dokumentā tas bija sašaurināts un pastumts zem koncepta - sabiedrības integrācija.
Sīkāk neiedziļināšos, bet, laikam ritot, jautājums tika risināts, un jau pusgadu vēlāk dokuments piedzīvoja pārmaiņas, un šis aspekts, ka pilsoniskā sabiedrība ir tikai līdzeklis sabiedrības integrācijai, tika detalizēti skaidrots un mīkstināts, attiecinot tā nozīmīgumu uz dokumentā minētajām integrējamām mērķa grupām. Dokuments ieguva pat tādas fasādes izmaiņas, ka politikas mērķi būs sasniedzami daudz ātrāk, nevis līdz 2019. gadam, bet jau līdz 2016. gadam.
Mani bažīgu dara fakts, ka dokumenta saskaņošanas laikā uz to ieradušies ministriju un nevalstisko organizāciju pārstāvji norādīja uz būtiskām tā nepilnībām. Biedrībai „Latvijas Pilsoniskā alianse” bija konceptuāls iebildums pret to, ka sabiedrības integrācijas mērķus vēlas sasniegt ar metodēm, kas izmantojamas, lai veicinātu pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanos, bet kas joprojām neveido šī smalkā termina "integrācija" būtības sasniegšanu sabiedrībā, gluži pretēji - turpina piedāvāt uz stereotipiem balstītus risinājumus.
Dokumenta uzstādījums tā preambulā vērsts uz visaptverošu integrējamo grupu uzskaitījumu un nepieciešamību tās integrēt, tomēr dokumentā minētās aktivitātes vērstas tikai uz atsevišķām grupām. Tas mulsina un liecina, ka politikas veidotāji joprojām turpinās „laipot” pa šauro pieklājības taku - dažas integrējamās grupas atbalstot tikai vārdos, bet citas ar plašu aktivitāšu kopumu, jo tā nav sabiedrībai jutīga tēma.
Saskaņošanas laikā tās dalībnieki norādīja, ka dokuments nav ticis apspriests ar grupu pārstāvjiem, uz kuriem šī politika attiecas. Miniet divas reizes, vai tas tika uzklausīts?
Saskaņošanas laikā tās dalībnieki norādīja uz šīm konceptuālām izpratnes problēmām saistībā ar sabiedrības integrācijas politikas uztveri un īstenošanu Latvijā. Miniet divas reizes, vai tas tika uzklausīts? Gluži pretēji - sēdes dalībnieki tika informēti - vai nu visi vienojas, ka šāds dokuments nav nepieciešams, vai pretējā gadījumā tas tiks strauji virzīts uz priekšu. Un kurš gan būs drosmīgs pateikt, ka sabiedrības integrācija nav nepieciešama?
Šī kritika nav tāpēc, lai kritizētu, bet gan tāpēc, lai veidotu izpratni par to, ka problēmas atsevišķos jautājumos netiek rastas, jo tās gadiem risina ar tām neatbilstošām metodēm – ja grib ēst, tad zupu ēd ar karoti, nevis ar dakšu...
Mieru neliek kāds nejauši izskanējis arguments, atbildot uz jautājumu: kāpēc nevar rast citu pieeju sabiedrības integrācijai? Kā izrādās, Latvijai nelojāli iedzīvotāji, pat grupas var to izmantot, lai nomelnotu Latviju. Ko tas sevī ietver? Veidojam politiku, nevis vajadzību vadīti, bet bailēs no kāda „ienaidnieka”, kuru vēlamies iemidzināt, rakstot dokumentus tāpēc, ka tā „labi” izskatīsies?
Tomēr politikas veidotājiem jāstāv pāri šādiem biediem un skaidri, arī tik it kā triviālās lietās kā pieminētajā departamenta nosaukumā, kam nav ne vainas, ja "zupu turpina ēst ar dakšiņu", nezinot, ka var arī savādāk, jāspēj profesionāli veidot procesus, nevis dzīvot procesā procesa pēc...
Laba vēlējumiem,
Rasma
Tikai nosaukšu šī departamenta nosaukumu, un viss taps skaidrs, tas ir - Sabiedrības integrācijas lietu departaments. Citi saka, nav svarīgs nosaukums, svarīgs tā saturs. Absolūti svarīgs saturs, tad nu arī pie tā pieturēsimies. Tomēr šoreiz ne par to, kur palika pilsoniskās sabiedrības koncepta minējums atbildīgā departamenta nosaukumā, bet gan par to, kas tur palika, proti, sabiedrības integrāciju.
Neiedziļinoties senākā vēsturē, 2009. gada maijā apgrozībā tika laists dokuments ar nosaukumu Sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādnes 2010.-2019. gadam. Neskatoties uz to, ka pilsoniskās sabiedrības koncepts ir plašāks, šajā dokumentā tas bija sašaurināts un pastumts zem koncepta - sabiedrības integrācija.
Sīkāk neiedziļināšos, bet, laikam ritot, jautājums tika risināts, un jau pusgadu vēlāk dokuments piedzīvoja pārmaiņas, un šis aspekts, ka pilsoniskā sabiedrība ir tikai līdzeklis sabiedrības integrācijai, tika detalizēti skaidrots un mīkstināts, attiecinot tā nozīmīgumu uz dokumentā minētajām integrējamām mērķa grupām. Dokuments ieguva pat tādas fasādes izmaiņas, ka politikas mērķi būs sasniedzami daudz ātrāk, nevis līdz 2019. gadam, bet jau līdz 2016. gadam.
Mani bažīgu dara fakts, ka dokumenta saskaņošanas laikā uz to ieradušies ministriju un nevalstisko organizāciju pārstāvji norādīja uz būtiskām tā nepilnībām. Biedrībai „Latvijas Pilsoniskā alianse” bija konceptuāls iebildums pret to, ka sabiedrības integrācijas mērķus vēlas sasniegt ar metodēm, kas izmantojamas, lai veicinātu pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanos, bet kas joprojām neveido šī smalkā termina "integrācija" būtības sasniegšanu sabiedrībā, gluži pretēji - turpina piedāvāt uz stereotipiem balstītus risinājumus.
Dokumenta uzstādījums tā preambulā vērsts uz visaptverošu integrējamo grupu uzskaitījumu un nepieciešamību tās integrēt, tomēr dokumentā minētās aktivitātes vērstas tikai uz atsevišķām grupām. Tas mulsina un liecina, ka politikas veidotāji joprojām turpinās „laipot” pa šauro pieklājības taku - dažas integrējamās grupas atbalstot tikai vārdos, bet citas ar plašu aktivitāšu kopumu, jo tā nav sabiedrībai jutīga tēma.
Saskaņošanas laikā tās dalībnieki norādīja, ka dokuments nav ticis apspriests ar grupu pārstāvjiem, uz kuriem šī politika attiecas. Miniet divas reizes, vai tas tika uzklausīts?
Saskaņošanas laikā tās dalībnieki norādīja uz šīm konceptuālām izpratnes problēmām saistībā ar sabiedrības integrācijas politikas uztveri un īstenošanu Latvijā. Miniet divas reizes, vai tas tika uzklausīts? Gluži pretēji - sēdes dalībnieki tika informēti - vai nu visi vienojas, ka šāds dokuments nav nepieciešams, vai pretējā gadījumā tas tiks strauji virzīts uz priekšu. Un kurš gan būs drosmīgs pateikt, ka sabiedrības integrācija nav nepieciešama?
Šī kritika nav tāpēc, lai kritizētu, bet gan tāpēc, lai veidotu izpratni par to, ka problēmas atsevišķos jautājumos netiek rastas, jo tās gadiem risina ar tām neatbilstošām metodēm – ja grib ēst, tad zupu ēd ar karoti, nevis ar dakšu...
Mieru neliek kāds nejauši izskanējis arguments, atbildot uz jautājumu: kāpēc nevar rast citu pieeju sabiedrības integrācijai? Kā izrādās, Latvijai nelojāli iedzīvotāji, pat grupas var to izmantot, lai nomelnotu Latviju. Ko tas sevī ietver? Veidojam politiku, nevis vajadzību vadīti, bet bailēs no kāda „ienaidnieka”, kuru vēlamies iemidzināt, rakstot dokumentus tāpēc, ka tā „labi” izskatīsies?
Tomēr politikas veidotājiem jāstāv pāri šādiem biediem un skaidri, arī tik it kā triviālās lietās kā pieminētajā departamenta nosaukumā, kam nav ne vainas, ja "zupu turpina ēst ar dakšiņu", nezinot, ka var arī savādāk, jāspēj profesionāli veidot procesus, nevis dzīvot procesā procesa pēc...
Laba vēlējumiem,
Rasma
