Saka – krīze esot pārbaudījumu laiks. Tie, kas šo pārbaudījumu izturēs, acīmredzot dzīvos tālāk ilgi un laimīgi. Tiem, kas nespēj izturēt, mēģina iestāstīt, ka krīze vienlaikus ir arī visplašāko iespēju laiks. Šādi liekot cilvēkiem saprast - tie, kuri neiztur, paši vainīgi, jo nav spējuši jaunās iespējas saskatīt un izmantot.
Tas kopumā nomierina sabiedrību, atgriežot zināmu līdzsvaru starp kopējo krīzes laika diskomfortu un katram indivīdam nepieciešamo psiholoģisko komfortu. Sak, lūzeri un autsaideri bijuši vienmēr. Kā tāds balasts uz kuģa, bez kura nevar iztikt, kuģojot mierīgos ūdeņos, bet kurš kļūst lieks vētras laikā. Un ko vētras laikā komanda dara ar balastu? Pareizi! Tieši to arī dara! Līdz brīdim, kamēr pats kļūsti par balastu.
Tāpēc nezinu, par kādām krīzes laika iespējām tiek runāts un kas ar tām domāts? Iespējams, šis ir jauns iespēju laiks Šķēles kungam, ja jau viņš atkal atgriežas politikā. Varbūt tas ir iespēju laiks alkohola, cigarešu un citu licencēto preču kontrabandistiem? Vai narkotiku tirgotājiem? Jeb varbūt mūža māju celtniekiem un kapračiem? Vienīgi neprofesionāli žurnālisti, izdabājot izdevējiem, mēģina cilvēku izmisīgos, dažbrīd pat absurdos un nejēdzīgos mēģinājums savilkt kopā galus pasniegt kā viņu "atradumus" šajā bezgalīgo iespēju laikā. Var jau pie degošas mājas tam, kurš bezpalīdzīgi noskatās, kā liesmas aprij visu iedzīvi, teikt: „Neuztraucies, vecais! Tagad tev paveras tādas iespējas, kādas nekad agrāk nav bijušas! Galvenais – nepalaid garām.” Var jau teikt, bet var arī par šiem vārdiem dabūt pa galvu.
Tomēr pēdējā laika notikumi liecina, ka bez diviem jau pieminētajiem aspektiem (krīze kā pārbaudījums un tās esoši neesošās iespējas) ir vēl trešais - krīze kā galējību laiks. Krīze kā laiks, kad emocijas sāk valdīt pār veselo saprātu. Un šo aspektu tā pa īstam mēs tikai tagad sākam izjust.
Ļoti uzskatāmi par to liecina pašnāvību un pašnāvību mēģinājumu skaita pieaugums. Tātad – kaut neapstrīdamu un pārliecinošu pierādījumu tiešām nav, arī abi Ludzas policisti pieskaitāmi krīzes upuriem. Vēl šonedēļ uzzinājām, ka pēdējā laikā strauji pieaudzis smago noziegumu skaits. Tātad slepkavības, laupīšanas, dažādu ieroču pielietošana un smagu miesas bojājumu nodarīšana. Arī tā ir galējība, un līdz ar to krīzes indikators.
Savukārt, kamēr noziedznieki slepkavo, arvien vairāk policistu labprātīgi pamet darbu policijā. Kā izteicies Valsts policijas priekšnieks, ja tā turpināšoties, tad stāvoklis draudot kļūt kritisks. Kāpēc lai neturpinātos, ja izrādās - Latvijas policisti arī ārzemēs ir pieprasīti tieši kā policisti vai apsargi, nevis sēņu lasītāji? Un tādējādi viņi var nopelnīt krietni vairāk nekā tos nepilnos trīs simtus latu, ko šeit tiem maksā valsts.
Lai kompensētu trūkstošos policistus un nodrošinātos pret ziemā gaidāmo sociālo spriedzi, valdība sliecas atbalstīt iekšlietu ministres priekšlikumu dibināt Latvijas pilsētās specvienības „Alfa” filiāles. Tās daudz efektīvāk gādāšot par sabiedrisko kārtību, cīnīšoties ar noziedzību un masu nekārtībām. Diemžēl lieliski atceros, kā pirms vairāk nekā divdesmit gadiem tieši ar šādiem pat argumentiem tika nodibināts bēdīgi slavenais OMON (milicijas specvienība). Un dīvainākais – cilvēki toreiz uzskatīja, ka tas ir pilnīgi normāli. Līdz brīdim, kamēr OMON sāka dauzīt viņus pašus. Tāpēc no tiem laikiem vajadzētu vismaz atcerēties, ka šo džinu ir ļoti viegli un kārdinoši izlaist no pudeles, bet pēc tam vairs nav iespējams dabūt atpakaļ. Lai OMON kaujiniekus ar visiem ieročiem, ģimenes locekļiem un iedzīvi aizvāktu no Latvijas, vajadzēja septiņas transporta lidmašīnas un starpvalstu vienošanos.
Tiem, kas tagad strādās „Alfas” filiālēs un pielietos spēku pret vietējiem iedzīvotājiem, nebūs kurp aizbraukt. Bet naivs ir ikviens, kas iedomājas, ka specvienības tiek dibinātas, lai nepieciešamos rezultātus sasniegtu ar glāstiem. Tāpēc savā dziļākajā būtībā jebkura specvienība nevis vairo, bet gan tieši pretēji - apdraud sabiedrības drošību. Gan tāpēc, ka specvienības rīcībai (pamatotai vai nepamatotai, profesionālai vai neprofesionālai) vienmēr tiks rasti attaisnojumi, jo specvienības jau pēc savas definīcijas tiek veidotas pēc citiem principiem un citiem mērķiem nekā parasta policija. Gan tāpēc, ka tā var kļūt nekontrolējama, izejot ārpus ne tikai sabiedrības, bet vispār jebkuras kontroles. Gan tāpēc, ka tās esamība vien jau netieši provocē izmantot spēku, tā vietā lai meklētu citus risinājums. Līdz ar to demokrātiskā valstī, atšķirībā no totalitāras, jo vairāk specvienību, jo vairāk tiek apdraudēta pati demokrātija un bīstamāka, nestabilāka, nedrošāka var kļūt situācija.
Lai arī tiek apgalvots, ka šos galējības soļus mums liek spert pašreizējā situācija un tas notiek sabiedrības labā, es nespēju nosaukt nevienu piemēru, kad demokrātiskā (patiesi demokrātiskā), turklāt vēl tik mazā valstī ar nieka diviem miljoniem iedzīvotāju miera laikā katrā novadā būtu pa rīkļurāvēju, robokopu vienībai.
Tas stipri ož pēc tā, ka vara, nespēdama tik galā ar politiskām, administratīvām un citām demokrātiskām metodēm, grib Latviju padarīt par policejisku valsti. Un es kā šīs valsts pilsonis, kā nodokļu maksātājs esmu kategoriski pret to. Vēl vairāk tāpēc, ka visas specvienības atradīsies vienas ministrijas, kuru vada vienas konkrētas partijas deleģēts ministrs, pakļautībā.
Ja kāds nesaprot, cik tas ir absurdi un bīstami, tad viņam jāiet ārstēties.
