VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Inese Helmane
LV portāls
16. aprīlī, 2019
Lasīšanai: 14 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Kultūra
9
9

Palīdzēt ar reemigrantu skatījumu

LV portālam: Biedrības “Ar pasaules pieredzi Latvijā” valdes priekšsēdētāja MĀRA RŪSE

FOTO: Aiga Dambe, LV portāls

Biedrība “Ar pasaules pieredzi Latvijā”, kas pārsvarā apvieno no ārzemēm atgriezušos jaunos profesionāļus, pastāv jau divus gadus un ir aktīvi iesaistījusies Latvijas sabiedriskajā dzīvē – galvenokārt saistībā ar diasporas jautājumiem. “Palīdzam ar reemigrantu skatījumu,” intervijā saka valdes priekšsēdētāja MĀRA RŪSE.

īsumā
  • Biedrība neformāli radās jau pirms trim gadiem, un to noteica vajadzība pēc reemigrācijas kopienas.
  • Viens no biedrības mērķiem ir zināšanu pārnese no tiem, kas dzīvo ārzemēs un ir reemigrējuši, lai palīdzētu Latvijas tautsaimniecībai.
  • Pamatlieta noteikti ir atrast kādu kopienu, kurā tevi vairs nevērtē kā svešinieku, trimdinieku, kā paši sakām – jānormalizē identitāte.
  • Vilkmes faktori, kāpēc cilvēki atgriežas, ir kopējā tautsaimniecības attīstība, algas līmeņi, attieksme pret to, kas Latvijā notiek, valsts prestižs – ka mēs varam un Latvijā viss ir iespējams.

Esat biedrības ”Ar pasaules pieredzi Latvijā” – kustības, kas apvieno tos, kas atgriezušies vai pārcēlušies uz dzīvi Latvijā, – valdes priekšsēdētāja. Kāpēc savulaik izveidojāt šādu kopienu?

Biedrība neformāli radās jau pirms trim gadiem, un to noteica vajadzība pēc reemigrācijas kopienas. Es pati, kā arī lielākā daļa biedru Latvijā atgriezās 2016. gadā, un tieši tad reemigrācija kļuva vairāk pamanāma. Līdz ar to daudziem cilvēkiem, kas bija atgriezušies, nebija savas vides, savu ļaužu. Tā bija maza 15 cilvēku grupiņa, kas izdomāja, ka varētu neformāli satikties bārā “Trompete” un pastāstīt par savu pieredzi. Tur tikšanos reizi mēnesī rīkojam vēl tagad. Pirmā tikšanās notika ar milzīgu vilkmi, ar tādu iedvesmu, ka esam viens otru satikuši, ka pēc triju cilvēku uzstāšanās vēl vairākas stundas apmeklētāji neatstāja zāli.

Bet biedrību dibinājām, lai juridiskā formā varētu pārstāvēt reemigrantu intereses, lai būtu finansiālais kopienas pastāvēšanas pamats un varētu pieteikties dažādiem projektiem. Tagad biedrībai “Ar pasaules pieredzi Latvijā” jau ir ievēlēta trešā valde.

Kā biedrībai ir veicies šo gandrīz divu gadu pastāvēšanas laikā?

To, kas maksā biedra naudas, ir ap 60 cilvēku, bet kopienas klātienes pasākumos pulcinām ap 2000 dalībnieku. Sociālā tīkla “Facebook” mājaslapā esam jau ap 4000.

Biedrības pamatprincips ir – esam globālie latvieši. Daudzi ir atgriezušies Latvijā, bet citi izvēlas strādāt Latvijas labā ārzemēs. Ir tāds jēdziens “transmigrants”, kuram atbilst daudzi biedrības biedri. Tie ir cilvēki, kas dzīvo gan Latvijā, gan ārzemēs, jo fiziskās robežas jau sen ir pazudušas. Kopienā esam ļoti atvērti mobilitātei.

Esat teikusi: “Vienota latviešu tīkla izveidošana un sadarbības kultūras attīstība ir viena no ambīcijām, ko augstu vērtē biedrībā “Ar pasaules pieredzi Latvijā”. Ceram, ka mums pamazām izdosies savienot skaitā nedaudzos, bet spilgtos latviešu personību punktus pasaules kartē.” Vai tas ir izdevies?

Viens no biedrības mērķiem ir zināšanu pārnese no tiem, kas dzīvo ārzemēs un ir reemigrējuši, lai palīdzētu Latvijas tautsaimniecībai. Daudzi arī emigrēja ar domu, ka pēc kāda laika vēlētos savas zināšanas nodot atpakaļ Latvijai. Tāpēc biedrības nākotnes virziens ir virtuālā tilta veidošana starp Latvijā un ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem, akcentējot, ka fiziskām robežām nav nozīmes, galvenais, ka vēlas sadarboties. Tā varētu būt kontaktbiržas vai mentoringa platformas izveide. Šajā sakarā līdz rudenim vēlamies izveidot pilotprojektu. Doma būtu sekojoša: cilvēki, kas ir emigrējuši un atgriezušies Latvijā, liktu savus profilus biedrības mājaslapā pa dažādām profesionālās darbības jomām – juristi, arhitekti, finanšu sektora speciālisti –, lai tie, kas vēl atrodas ārzemēs, var ar šiem cilvēkiem tiešā veidā kontaktēties un uzzināt, ko nozīmē strādāt šajā jomā Latvijā. Iespējams, tas izpaudīsies kā viens informatīvs “Skype” zvans. Iespējams, izveidosies ilgstoša profesionāla sadarbība. Šis projekts ar cilvēciskās saiknes nodrošināšanu varētu papildināt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) reemigrācijas projektu, kurā koordinatori darbojas kā praktiskas informācijas sniedzēji attiecībā uz dzīvesvietu, valsts pakalpojumiem u. c. jautājumiem.

Bet biedrības pamata aktivitāte ir regulārie – reizi mēnesī – pieredzes stāstu pasākumi. Tie var būt arī saistībā ar kādu tēmu – IT sektors, māksla, reemigrācija ar bērniem u. c. Piedalāmies arī dažādos pasākumos Latvijā – sarunu festivālā “Lampa”, pasaules latviešu uzņēmējdarbības forumos u. c.

Otra lieta ir rīcībpolitika. Līdz šim bija darbs ar Diasporas likumprojektu, bet pēc likuma pieņemšanas piedalāmies diasporas konsultatīvajā padomē, ko vada Ārlietu ministrija. Ar reemigrantu skatījumu palīdzam, kur vien varam.

Lai gan Latvijas migrācijas saldo joprojām ir negatīvs, pērn Centrālā statistikas pārvalde dažos mēnešos ir reģistrējusi nulles migrāciju vai pat imigrācijas pārsvaru pār emigrāciju. Kā to izjūtat biedrībā un sev apkārt? Kāda ir tendence, vai uz atgriešanās pusi?

Latvijā atgriežas arvien vairāk cilvēku. To jūtam, organizējot biedrības pieredzes stāstu vakarus.

Ir divu veidu faktori, kāpēc cilvēki atgriežas. Pirmais – emocionālā vilkme. Piemēram, nesenākiem reemigrantiem ir vēlēšanās būt ar ģimeni un draugiem. Savukārt tiem, kas no Latvijas bija aizbraukuši uz ilgāku laiku, piemēram, tādiem kā es, kas no Latvijas aizbrauca prom četru gadu vecumā, tā vairāk bija ierašanās Latvijā, nevis atgriešanās. Manā gadījumā tas vairāk bija identitātes un piederības apliecinājums.

Bieži runājam par atgriešanās materiālajiem iemesliem, bet pamatā reemigrācija un emigrācija ir ļoti emocionāli motivēts lēmums, par ko nerunājam, jo to ir grūti formulēt. Vai būt ārpusē un strādāt kādu citu iniciatīvu labā vai strādāt un dot Latvijai, kur daudz vēl darāmā?

Otrs aspekts, kāpēc cilvēki atgriežas Latvijā, bieži vien ir saistīts ar karjeru. Jaunie profesionāļi, kas ir lielākais īpatsvars biedrībā “Ar pasaules pieredzi Latvijā”, bieži vien ārzemēs sastopas ar stikla griestiem. Tā bija arī man. Uz, manuprāt, garlaicīgiem, administratīviem darbiem bija ap 200 pretendentu, visi ar augsta līmeņa diplomiem. Savukārt Latvijā karjeras iespējas ir stipri dažādākas un pievilcīgākas. Arī atalgojums sāk pietuvināties ārvalstu līmenim, īpaši, ja tiek sabalansēts ar izdevumiem – tad dzīves kvalitātes līmenis izlīdzinās. Ja tuva ir daba, Latvijā dzīves līmenis ir vēl augstāks nekā ārzemēs.

No Latvijas esat aizbraukusi trīs gadu vecumā tēva – diplomāta – darba specifikas dēļ. Esat ieguvusi bakalaura grādu starptautiskajās attiecībās Bristoles Universitātē Lielbritānijā un maģistra grādu Eiropas koledžā Beļģijā. Kā izveidojās situācija, ka atgriezāties dzimtenē? Kā tas ir – atgriezties pēc apmēram 20 gadu prombūtnes?

Man bija vajadzība strādāt ar lielāku jēgu un vietā, kur mans pienesums vairāk nepieciešams. Savā ziņā palīdzēja arī spīts. Izvēlējos izmēģināt dzīvot Latvijā par spīti tam, ka paziņas biedēja ar to, ka atgriežoties pieļaušu kļūdu. Vienmēr esmu bijusi karjeriste gan no izglītības izaicinājuma, gan no darba viedokļa. Līdz ar to man bija svarīgi, ka Latvijā jau bija darbs (Māra Rūse strādā Latvijas Bankā – red.), kad gatavojos atgriezties. Iespējams, bez darba piedāvājuma nebūtu spērusi šo soli. 

Pirms atgriešanās katru gadu vasarā – nedēļu vai divas – viesojos Latvijā. Savā profesionālajā darbībā strādāju ar Eiropas Savienības (ES) jautājumiem. Kad Latvijai bija prezidentūra ES Padomē, strādāju Latvijas pārstāvniecībā Briselē. Tolaik man izveidojās gan skats uz Latvijas valsts pārvaldes profesionalitāti – tas bija pozitīvs pārsteigums, gan arī nācās regulāri braukt uz Latviju.

Vai jums kā atbraucējai ir kāds konkrēts padoms tiem, kas vēlas atgriezties? Kas būtu pats galvenais?

Pamatlieta noteikti ir atrast kādu kopienu, kurā tevi vairs nevērtē kā svešinieku, trimdinieku, kā paši sakām – jānormalizē identitāte. Daudzi, kas ilgstoši dzīvo ārzemēs, atgriežoties Latvijā, var apdedzināties ar tādu… ja ne gluži vientulību, tad to, ka daudzi viņus sākotnēji nesaprot. Pat teiktu, ka tas ir smags darbs, kas katram reemigrantam ir jāveic pašam ar sevi, arī tiem, kas vairāk ir introverti, ir jāatrod kāda kopiena. Un tai nav jābūt noteikti biedrībai “Ar pasaules pieredzi Latvijā”, kas ir vieglākais veids. Manā gadījumā ļoti palīdzēja dziedāšana korī, darba kolektīvs.

Vai Diasporas likums varētu palīdzēt risināt tās problēmas, kas diasporas cilvēkiem rodas saskarsmē ar Latvijas valsti? Vai šīs iespējas – divas deklarētās dzīvesvietas, pensijas saņemšana pēc tās valsts noteikumiem, kur tā nopelnīta, u. c. – veicinās atgriešanos?

Kad runājām par iemesliem, kāpēc cilvēki atgriežas, kā svarīgāko nosaucu emocionālo aspektu. Tāpēc Diasporas likums noteikti nebūs tas burkāns, kā dēļ atgriezties. Bet, kad viņi ir veikuši šo izvēli, tad, lai nebūtu lieku barjeru ātrai integrācijai Latvijas sabiedrībā, Diasporas likums tiešām ir ļoti noderīgs.

Vilkmes faktori, kāpēc cilvēki atgriežas, ir kopējā tautsaimniecības attīstība, algu līmeņi, attieksme pret to, kas Latvijā notiek, valsts prestižs – ka mēs varam un Latvijā viss ir iespējams.

Viens no argumentiem, kāpēc no Latvijas aizbrauca tik daudz cilvēku, bija darba algas jautājums. Sabiedrībā tiek pozicionēts viedoklis: ja ienākumi mēnesī sasniegtu vismaz Eiropas Savienības vidējo līmeni, cilvēki atgrieztos. Vai tam piekrītat?

Nē, es nepiekrītu, ka algu jautājums ir pats svarīgākais. Galvenie faktori ir interesantākas karjeras iespējas, ģimene, vēlme būt mājās. Tie ir īstie argumenti. Alga – tas ir ļoti labi, bet tas ir pēdējais bastions, šķērslis, kura dēļ vilcinājās atgriezties.

Kā vērtējat pērnpavasar VARAM paspārnē tapušo reemigrācijas koordinatoru tīklu, kura darbs šogad turpinās?

Šis darbs ir ļoti vajadzīgs, un to ir iespējams vēl pilnveidot. Brīvais telefons, kad var piezvanīt un kādam brīvā formā ko sev svarīgu uzjautāt, tas ir ļoti vērtīgi. Daudziem, kas ilgstoši nav bijuši Latvijā, jautājumi un skatījums ir stipri citāds nekā šeit dzīvojošajiem, kuriem daudzas lietas liekas pašsaprotamas.

Vai bija kas tāds, par ko domājāt – ārvalstīs dzīvojošajiem tautiešiem tas būtu jāsaņem kā Latvijas valsts palīdzība?

Daudzi diemžēl nevēlas saikni ar Latviju. To manām arī biedrības pasākumos, piemēram, pērn augustā rīkotajā “Par ko balsot diasporai?”. Mums bija svarīgi sasniegt diasporu, lai tā uzdotu jautājumus kandidējošo partiju pārstāvjiem. Redzējām, cik tas ir izaicinoši, jo šie cilvēki reti reģistrējas Latvijas vēstniecību kopējos diasporas sarakstos, maza daļa regulāri apmeklē vēstniecības, piemēram, 18. novembra pasākumus, vai sūta bērnus latviešu skoliņās. Mūsu secinājums bija – iespējami lielāko cilvēku daļu var sasniegt sociālajos tīklos.

Taču nevajag uz to skatīties kā uz kaut ko ļoti negatīvu, jo šie cilvēki ir varējuši integrēties vietējā sabiedrībā. Ar to arī apsveicam, jo tas ir ļoti liels izaicinājums un darbs – integrēties, gan nonākot citā valstī, gan arī atgriežoties Latvijā. Iespējams pēc ilgāka laika perioda viņiem būs vēlēšanās un laiks pievērsties saiknes ar Latviju uzspodrināšanai. Lietas mainās.

Esmu dzīvojusi daudzās Eiropas valstīs, runāju piecās svešvalodās – zviedru, vācu, franču, angļu un itāļu. Lai cik labi es runātu vietējā valodā, parasti – bez akcenta, saprotu, ka pa īstam kulturāli iejusties, būt ar tādu pašu humora izjūtu un zināšanu klāstu par bērnības multfilmām vai izjust popkultūru vienādā līmenī ar vietējiem ir iespējams, labi, ja pēc 30 šajā valstī nodzīvotiem gadiem. Līdz ar to ienācējam vienmēr nākas justies nedaudz kā svešiniekam.

Man tādas pašas problēmas ir arī Latvijā. Piemēram, nezinu teātru aktieru vārdus. Reizēm apzināti atveru kultūras sadaļu laikrakstā un nopietni cenšos sevi izglītot. Ja savā dzimtenē ir jāveic šāds mājasdarbs, varat iedomāties, cik tas ir izaicinoši ārzemēs.

Esat dzīvojusi daudzās valstīs. Kā bija iespējams saglabāt saikni ar Latviju? Jūsu latviešu valoda ir laba.

Tas bija liels izaicinājums – saprast, kur ir mana īstā vieta. Tā bija ilgstoša cīņa ar sevi, lai to līdz galam izprastu gan pēc identitātes, gan pēc karjeras. Tagad man sāk veidoties draugu kopa Latvijā, bet, kad atgriezos, man šeit bija tieši divi draugi. Esmu sociāla būtne, salīdzinājumam – man ārzemēs ir vairāki simti draugu.

Man ir personiska sāpe par tiem diasporas cilvēkiem, kas ap 2008. gadu aizbrauca no Latvijas un priecājas par to, ka viņu bērni, dzīvojot Lielbritānijā vai Īrijā, ļoti labi runā angliski. Viņi ne tik cītīgi kā mani vecāki ved savus bērnus uz latviešu skoliņām, un latviešu valoda līdz ar to šiem bērniem drīz kļūs sveša. Pēc desmit, divdesmit gadiem Latvijā aktuāla tēma būs, kā šiem jauniešiem, kas, iespējams, vēlēsies atgriezties un strādāt Latvijā, atrast vietu, jo būs izveidojies liels cilvēku īpatsvars, kuri latviešu valodu vairs nepratīs.

Labs saturs
9
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU