No 2021. gada Latvijā tiek ieviests vienots juristu profesionālās kvalifikācijas eksāmens. Ko tas nozīmē augstskolām un studentiem?
Atbilstoši Augstskolu likuma deleģējumam šobrīd ir spēkā Ministru kabineta noteikumi, kas nosaka prasības un kārtību, kādā tiks kārtots vienotais jurista eksāmens. Eksāmens būs saistošs visām augstskolām Latvijā – gan privātajām, gan publiskajām. Šis eksāmens ir arī visas studiju programmas sastāvdaļa, kas nozīmē, ka diplomu augstskolā iegūt nevarēs, ja nebūs kārtots konkrētais jurista kvalifikācijas eksāmens.
Bet jāsaprot, ka jurista diplomu var iegūt, absolvējot profesionālā maģistra studiju programmu. Latvijā jurista kvalifikāciju var iegūt tikai un vienīgi pēc piecu gadu studijām kopā ar maģistra grādu. Šādas programmas ir vairākām augstskolām Latvijā, tajā skaitā arī Latvijas Universitātes (LU) Juridiskajai fakultātei. Pirmā reize, kad šis vienotais juristu eksāmens būs jākārto, ir 2021. gads. Šī eksāmena ieviešana tika atlikta saistībā ar jauno akreditācijas periodu. Visām augstākās izglītības iestādēm, kas piedāvā jurista izglītību un jurista kvalifikāciju, programmu akreditācija beigsies 2019. gadā. Tagad atbilstoši Augstskolu likuma grozījumiem šis periods ir pagarināts, bet akreditācijas perioda pagarināšana nav mainījusi vienotā jurista eksāmena kārtošanas datumu.
Galvenā doma, kādēļ pirmais eksāmens būs 2021. gadā, ir saistīta ar iespēju citām augstskolām, kurām līdz šim nav bijis šāda jurista kvalifikācijas eksāmena, modificēt savas programmas, gan formāli, gan saturiski, lai šo eksāmenu varētu nokārtot arī šo augstskolu studenti. Mūsu fakultātē šāds jurista kvalifikācijas eksāmens vienmēr ir bijis – tas mums nav pārsteigums. Taču saprātīgs pārejas periods tika noteikts, lai citas augstskolas var pielāgot savas programmas, kuras ar šādu eksāmenu saskarsies pirmo reizi.
Vai šādi izdosies uzlabot juridiskās izglītības kvalitāti? Vai piekrītat vērtējumam, ka līdz šim šī kvalitāte bijusi zema?
Pirmā lieta, kas jāņem vērā, – ne visi, kas uzdodas par juristiem, tiešām ir juristi. Manuprāt, sarežģītā izglītības sistēma, kāda ir Latvijā, radījusi šo sajukumu, ja tā var teikt. Arī valsts pārvaldē nav īsti pārliecības par to, ko īsti vēlamies.
Juridisko izglītību var iegūt arī pirmā līmeņa studijās, kas ir koledža. Liela daļa, sastopoties ar kādu, kurš ir studējis tiesības, uzskata, ka viņš ir jurists, – bet tas tā nebūt nav. Pirmā līmeņa izglītības ieguvējs nav jurists, bet gan jurista palīgs. Un es šaubos, vai sabiedrībā spēj pareizi nodalīt, kas ir jurists, jurista palīgs, juriskonsults.
Pastāv arī subjektīvais moments – var rasties nepareizs priekšstats, ja gadās sastapties ar kādu, kas tiešām nav jurists vai ir bijis jurists, bet kam kaut kas ir paslīdējis garām izglītības un profesionālās pilnveides procesā. Šāda subjektīvā attieksme var radīt mītu, ka juristi mums ir nekompetenti. Nākamais – arī sabiedriskajā telpā tiek kultivēts mīts, ka juristi pie visa ir vainīgi. Ja paanalizētu visu detalizētāk, kurš pie kā ir vainīgs, diezin vai vienmēr vainīgs tiešām būtu jurists.
Bet, ja atgriežamies pie vienotā juristu eksāmena, tad arguments, kādēļ tas ir ieviests, meklējams arī vēl 2010./2011. gadā veiktajā starptautiskajā visu juridisko programmu novērtēšanā. Un šajā novērtēšanā, kurā piedalījās profesori no Rietumeiropas, tika secināts, ka izglītības kvalitātes līmenis Latvijas augstskolās tiešām ir ļoti atšķirīgs. Es domāju, ka lielai daļai jau ir aizmirsies, kas bija rakstīts ziņojumā, bet izdarītie secinājumi bija skaudri. Piemēram, bija norādīts, ka atsevišķās augstskolās vispār nav adekvātas bibliotēkas, mācībspēku kvalitātes un prasību.
Atļaušos arī minēt piemēru no ikdienas – sarunu ar kādu studenti, kurai ir grūtības nokārtot pie mums šo jurista kvalifikācijas eksāmenu. Viņa skaidri norādīja, ka ļoti vēlas iegūt tieši Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes diplomu, taču, ja to nespēs, paņems akadēmisko izziņu un dosies uz citu augstskolu, kur dabūs diplomu bez problēmām. Tas nozīmē, ka prasības, patīk mums tas vai nē, ir atšķirīgas.
Manuprāt, valsts var izvirzīt prasības attiecīgai profesijai – šajā gadījumā juristiem, nosakot, kādām jābūt minimālajām zināšanām. Prakse rāda, ka akreditācija nav tikusi galā ar studiju kvalitātes izvērtēšanas jautājumu. Jurista eksāmens ir solis kvalitātes celšanas virzienā.
Jautājums acīmredzot ir arī par to, cik augstas prasības tiks izvirzītas vienotajā profesionālās kvalifikācijas eksāmenā.
No fakultātes viedokļa raugoties – no sava standarta mēs neatkāpjamies – prasām studentam arī zināt, ne tikai atrast informāciju (un ne tikai zināt, kur atrast). Tāpēc, ka ne tikai jāprot atrast un izlasīt informāciju, bet jāmāk arī domāt. Ja cilvēks nemāk domāt, tas nozīmē, ka viņš nav lasījis dažādus viedokļus, nav analizējis. Un juristam tas ir būtiski – iemācīties kritiski domāt. Tikai izlasot, bezkaislīgi atreferējot citu domas, kritisku domāšanu iemācīties nevar.
Pieturos pie uzskata, ka ikvienam juristam ir jābūt spēcīgam teorētiskam pamatam. Mums daudzas nepatikšanas Latvijā ir tāpēc, ka klibo tieši tiesību pamati. Arī visi šie kļūdainie nolēmumi tiesās, kļūdainie administratīvie akti iestādēs – tādēļ, ka mums trūkst šo teorētisko, dažkārt – elementāro zināšanu. Bet tiesību zinātnes pamatus nevar iegūt, izlasot “kaut ko kaut kur”, – to var iegūt tikai tad, ja nopietni strādā, iemācās un arī iegaumē daudz informācijas, spēj to skaidrot, interpretēt, domāt līdzi.
Diez vai ir saprātīgi likt studentam no galvas zināt Administratīvā procesa likumu vai Kriminālprocesa likumu, kur ir pie tūkstoš pantiem, tomēr vienlaikus viņiem tajā sistēmā ir jāorientējas perfekti. Tāpēc arī pie mums, arī citās augstskolās, nemitīgi notiek kāzusu risināšana. Tās ir tās reālās dzīves situācijas, kuras tiek izskatītas, izmantojot visus tiesību avotus, proti, likumus, komentārus, rakstus, Eiropas Cilvēktiesību tiesas, Eiropas Savienības Tiesas, Satversmes tiesas nolēmumus. Tādā veidā notiek arī šo jauno metožu, tehnoloģiju izmantošanas un savu prasmju pilnveide.
LU jau pastāv laba standarta jurista kvalifikācijas eksāmens. Vai neizrādīsies, ka vienotajā eksāmenā visām augstskolām šī prasību latiņa būs zemāka?
Vispirms jāteic, ka vienotā eksāmena ideja nav pārbaudīt ekselenci. Mērķis ir pārbaudīt vispārējās zināšanas, kurām būtu jābūt katram juristam, – tā būs pamatzināšanu pārbaude. Attiecībā uz eksāmenu – ļoti ceru, ka tas netiks nonivelēts un būs adekvāts. Protams, man ir bažas par komisijas, kas veidos šo vienoto juristu kvalifikācijas eksāmenu, sastāvu. Ir plānots, ka tiks veidota atsevišķa komisija šim kvalifikācijas eksāmenam, kurā piedalīsies gan augstākās izglītības pārstāvji, proti, to fakultāšu pārstāvji, kuru studenti dodas kārtot šo eksāmenu, gan nozares profesionāļi, tas ir, advokatūras, notariāta, tiesu varas, prokuratūras pārstāvji. Ņemot vērā ieplānoto komisijas sastāvu, ļoti ceru, ka šis eksāmens tiks veidots ar domu, ka valsts iegūst augsti kvalificētus juristus.
Kāds būs šis eksāmens – cik grūts vai viegls, pagaidām nav zināms. Bet eksāmena struktūra ir skaidra – eksāmens sastāvēs gan no teorijas daļas, gan no prakses vai kāzusu risināšanas. Teorijas daļa piecās tiesību zinātnes apakšnozarēs, tāpat arī kāzusu risināšana – piecās apakšnozarēs.
Jāpiekrīt jūsu iepriekš sacītajam, ka maldīgs, vispārīgs priekšstats par juristiem var sakņoties kādā ne visai veiksmīgā paša pieredzē. Kā atšķirt augsti kvalificētu juristu vai advokātu no vāja speciālista, lai nenāktos piedzīvot vilšanos?
Tāda vienota meklētāja te nav. Tā vairāk ir cilvēka izvēle, ko darīt situācijā, kad nonākam saskarē ar jautājumiem, kur nepieciešams profesionāļa padoms. Mums tomēr Latvijā ir plānots, ka juridiskās palīdzības sniedzēji ir advokāti. Advokāts nozīmē, ka persona tiešām ir izgājusi šo atsijāšanas sietu. Advokatūras sistēma zināmā mērā garantē, ka advokāts ir zinošs profesionālis savā nozarē. Vienlaikus ir jāsaprot, ka viens cilvēks nevar zināt visu.
Arī advokatūrā notiek specializēšanās, un ir jāskatās, kurš advokāts ir specializējies kurā nozarē. Manā skatījumā, ļoti noderīgi ir, piemēram, tas, ko dara arī Zvērinātu notāru padome, ik gadu nodrošinot īpašās konsultāciju dienas ar notāru. Taču, ejot pie notāra, vajadzētu saprast, ka arī notārs ir specializējies noteiktās jomās. Diezin vai iesim pie notāra meklēt palīdzību saistībā ar jautājumiem par uzsāktu kriminālprocesu.
Acīmredzot ir jādomā par to, kā celt vispārējās sabiedrības zināšanas un cilvēku spēju orientēties visā tiesību profesionāļu lokā. Tas jāskaidro ar vienkāršotiem piemēriem. Pirmais, ko es rekomendētu, – būt uzmanīgiem, pie kādām durvīm klauvējam, lai tiešām nesanāk tā, ka meklējam nopietnu juridisko palīdzību pie jurista palīga.
Arī jaunietim, kurš izvēlas jurista profesiju, acīmredzot tas vispirms rūpīgi jāizvērtē.
Normatīvajos aktos ir speciāli izklāstīts, kas jādara, lai persona varētu iegūt šo savu sapņu profesiju – kļūt par notāru, advokātu, tiesnesi vai prokuroru. Prasības pamatā ir ļoti līdzīgas. Taču pirmā lieta, ko ļoti gribētu uzsvērt, kas nācis arī no pieredzes, – studentam vispirms vajadzētu saprast, kādā studiju programmā viņš studē.
Ja cilvēks ir iedomājies, ka viņš nākotnē gribēs būt advokāts, tiesnesis vai prokurors, tad jāskatās, lai studētu nevis akadēmiskajā studiju programmā, bet profesionālajā maģistrantūrā. Tikai tā varēs iegūt šo nepieciešamo kvalifikāciju – jurists. Piemēram, manā kabinetā ir bijusi saruna ar studentu, kas bija neizpratnē, kāpēc, beidzot akadēmisko studiju programmu tiesību zinātnē, viņš nevarēs kļūt par tiesnesi. Pabeidzot akadēmisko programmu, nevar iegūt kvalifikāciju – jurists. Ja gribas kļūt par reglamentētās profesijas pārstāvi, jāiegūst profesionālā kvalifikācija. Un tā ir galvenā prasība, kas vieno visas reglamentētās profesijas.
Nākamais, kas jāsaprot, – visiem reglamentēto profesiju pārstāvjiem (piemēram, tiesnesis, notārs, advokāts, prokurors) ir jānokārto īpašs eksāmens. Tas nozīmē, ka šis siets ir pietiekami spēcīgs, lai tiešām gala rezultātā būtu labi profesionāļi, katrs savā vietā. Protams, viena maza darvas pile var sabojāt visu medus podu. Un tāpēc, ka viens tiesnesis kaut kur ir kļūdījies, mēs tomēr nevaram vispārināt, ka visi tiesneši ir slikti. Individuālās spējas ir dažādas, un zināšanas ir dažādas. Sistēma ir pietiekami liela, lai tajā gadītos, ja tā var teikt, brāķis, kas, protams, nav pieļaujams. Tāpēc arī ir un tiek veidoti šie kontroles mehānismi, kā rīkoties, ja šādas situācijas rodas.
Manuprāt, arī sabiedrībā kopumā netiek izprasta tiesneša misija un nozīme. Taču arī tiesnešiem pašiem ir jāapzinās, kādu funkciju viņi pilda. Mēs visi it kā zinām – tiesu vara spriež tiesu. Bet, ja tā padomājam, kāda vara ir tiesu varas rokās, – tie ir cilvēku likteņi. Tas ir pirmais, kas jāsaprot tiesnesim, – kāda ir mana loma un atbildība. Bieži vien atbildība arī ir tā lieta, kas varbūt šajā gadījumā klibo. Jebkurā juridiskajā profesijā strādājošajam būtu jāapjauš šī sava atbildība. Ikvienam, kas vēlas kļūt par tiesnesi, prokuroru, advokātu, būtu vispirms jāpārdomā – vai es esmu gatavs darīt to, ko šī sistēma no manis patiešām sagaida, uzņemties šo atbildību un to pildīt.
Domāju, ka vajadzētu pārdomāt to, kādas prasības tiek izvirzītas tiesnešiem eksāmenā. Dažas no tām mani pārsteidz (par ko tika ziņots konferencē Valsts prezidenta pilī). Piemēram, esejas uzrakstīšana mājās. Man tas saistās ar bakalaura studiju programmas studiju darba rakstīšanu. Šim tiesnešu eksāmenam vajadzētu būt tādam, lai tur tiešām piesaistītu izcilākos prātus. Savukārt sabiedrības domai kopumā būtu jābūt tādai, lai mums tiesu sistēmā patiešām būtu šie izcilākie prāti. Un tas nozīmē, ka ir jābūt arī adekvātam atalgojumam.
Arī fakultātē mēs ļoti labi redzam, kas notiek ar izcilākajiem studentiem, – viņi aiziet tur, kur tiek piedāvāts atbilstošs atalgojums. Vienlaikus jāteic, ka tas, kas tagad izskan publiskajā telpā, ka visiem tiesnešiem plānots 30% algas pielikums, – es sagaidītu, ka šis algas pielikums būtu izvērtēts un piemērots katra tiesneša spējām, kvalifikācijai un darbam.
Pēdējos piecus gadus Juridiskajā fakultātē mājvietu bija radusi sengrieķu taisnības dievietes Temīdas statuja, kļūstot par Juridiskās fakultātes simbolu. Tagad, kad tā atgriezusies Melngalvju namā, Latvijas Universitātei ir plāni tikt pašai pie savas Temīdas. Kā sokas ar šīs idejas realizāciju?
Latvijas Universitāte un Juridiskā fakultāte nākamajā gadā svin savus 100 gadus. Pie mums, Juridiskajā fakultātē, vienā nišā bija ievietota Temīdas statuja. Temīdas statuja atceļoja pie mums no Melngalvju nama laikā, kad tur strādāja Valsts prezidenta kanceleja. Manuprāt, Temīda izcili iederas mūsu fakultātē. Studenti pat bija sākuši veidot savu tradīciju – likt centus Temīdas svaros, šādi pielabinoties Temīdai, lai nokārtotu eksāmenu. Manuprāt, skaista un simboliska tradīcija Juridiskajā fakultātē.
Kad Valsts prezidenta kanceleja pameta Melngalvju namu, mums Temīda bija jāatgriež, tāpēc tās ierastā vieta palika tukša. Mums ar kolēģiem radās ideja, ka vajadzētu sagādāt pašiem savu Temīdu, kas būtu jo īpaši simboliski simtgades kontekstā. Šim nolūkam tika uzsākta ziedojumu vākšana, un paldies tiem, kas ziedoja. Zinu, ka daži advokāti un mūsu absolventi ir ziedojuši. Esam izveidojuši arī komisiju, ir piesaistīti mākslinieki no Latvijas Mākslas akadēmijas un mūsu Pedagoģijas fakultātes mākslas nodaļas. Debatēs nonācām pie secinājuma, ka jāveido konkurss.
Priecājamies, ka absolventi ir iesaistījušies un dāvā fakultātei finanšu līdzekļus, taču ar to diemžēl pagaidām nav pietiekami, lai šobrīd uzreiz pasūtītu Temīdas atlējumu vai izveidi. Taču ļoti gribam, lai Temīda atgriežas pie mums, jo, ja ir viena atbilstoša vieta, kur tai atrasties, tad tā tiešām ir Juridiskā fakultāte.
Uzziņai
Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte patiesi cer savu simtgadi 2019. gada nogalē sagaidīt ar Temīdas statuju tās telpās un aicina ar jebkāda apmēra ziedojumu iesaistīties ieceres īstenošanā. Ziedot var vietnē “Atbalsts Temīdas statujas izveidei”.
