Galu galā valsts saņēma 10 miljardu eiro aizdevumu, bet noguldītāji no Krievijas, kas pēdējās nedēļas juku laikos nepaguva pārskaitīt savu naudu uz drošākām finanšu ostām, tagad saņems vien garantētos 100 000 eiro, bet par pārējiem miljoniem pagaidām varēs vien sapņot. Starp citu, aizplūdusī nauda, iespējams, meklē patvērumu arī Latvijas komercbankās. Par to jau saņemti brīdinājumi no Eiropas Centrālās bankas.
Jau pērn Starptautiskais Valūtas fonds ieteica uzmanīties no nerezidentu noguldījuma apjoma pieauguma, ņemot vērā, ka Latvijas noguldījumu garantijas fonds ir izsmelts, pateicoties "Krājbankai" un vienam no Kipras banku klientiem Vladimiram Antonovam.
Vācijas centrālās bankas prezidents atzinis, ka vismaz 40% no Krievijas rezidentu noguldījumiem Kipras bankās ir "netīra" nauda, līdz ar to tās konfiskācijai ir ētisks pamats. Līdzīgi uzskati, lai gan vairāk ar sociālās vienlīdzības ievirzi, ir ASV prezidentam Barakam Obamam, kam pieder ietekme vienā no "troikas" - Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas un Starptautiskā Valūtas fonda - struktūrām. Tās ir mazākie naudas donori, visa starptautisko aizdevēju programmas administrācija ir uzticēta SVF.
Kā norāda laikraksts "La Repubblica", Obama Kipras gadījumā vēlas izmantot Islandes stratēģiju, kad mazie noguldītāji netiek aizskarti, bet lielie maksā par krahu. Aiz SVF ir Vašingtonas administrācija, kas jau sen kritizē ES par stingro taupības politiku Grieķijas gadījumā. Tā, viņuprāt, radījusi dramatiskas sociālās sekas jeb pašindukcijas recesijas spirāli.
Baltais nams un Volstrīta uzskata, ka Eiropai jāmaksā par kavēšanos ar vienotas banku uzraudzības sistēmas izveidi. Ja reiz pašā eirozonas sirdī pastāv šāda nodokļu un finanšu paradīze, kā Kipra, tas federālā valstī – ASV rada apmulsumu. Situācija būtu līdzīga, ja Florida aizsargātu savas bankas, kas izvairītos no nodokļu nomaksas Ņujorkā vai Kalifornijā.
ASV prezidents cieta neveiksmi, mēģinot pārliecināt Vācijas kancleri Angelu Merkeli, ka no recesijas nav iespējams izkļūt, griežot izdevumus. Viņam gan izdevās pārliecināt SVF administrāciju, ka divu lielāko Kipras banku glābšana jāveic uz akcionāru un lielo noguldītāju rēķina. Tie lielākoties izrādījās Krievijas pilsoņi. Lai arī Maskavas reakcija par šādu līdzekļu pārdali bija prognozējami negatīva, citi ģeopolitiski jautājumi – Irāna, Sīrija, kuros Vašingtona apelē pie Maskavas, – šajā gadījumā šķita mazāk svarīgi.
Vēl pirms nedēļas kuluāros nopietni apsprieda Kipras izstāšanos no eirozonas. Atbildīgās amatpersonas gan atzina, ka tā arī neizdevās izdomāt kopīgu viedokli par iespēju izvairīties no ķēdes reakcijas, lai mazā Kipra neietekmētu tādu eirozonas milžu kā Spānijas un Itālijas likteni.
"No 1998.gada līdz 2002.gadam daudzu investīciju banku pārstāvji piedāvāja Eiropas Savienības dalībvalstīm finanšu pakalpojumus, kas ļāva kredītus aizbīdīt uz nākotni."
Pēc ekspertu domām, tas arvien liecina, ka eirozonas motori, pirmām kārtām Vācija, nevēlas riskēt, lai arī Kipra šķistu mazāks cinītis par daudz apspriesto Grieķiju.
Šajā ziņā gan var atrast vairākus grēkāžus, kas ar viltu ielavījušies it kā stingro Māstrihtas kritēriju regulētajā eirozonā. Grieķiem pārmeta, ka viņi blēdījušies ar statistikas datiem, slēpjot patieso valsts parādu apjomu. Kā tagad atklājies, līdzīgi grēkojuši arī eirozonas "paraugbērni" – somi un arī vācieši. Problēmas radīja ierobežotais valsts budžeta deficīta apjoms – 3% no iekšzemes kopprodukta. Valdības ar tādu investīciju baņķieru kā "Goldman Sachs" palīdzību ieguva aizdevumus, pamatojot tos ar nākotnes ieņēmumiem.
Kipras gadījumā tos solīja segt ar ogļūdeņražu iegulu izstrādi. Tiesa, ienākumus tās radītu vien 2018.gadā. No 1998.gada līdz 2002.gadam daudzu investīciju banku pārstāvji Eiropas Savienības dalībvalstīm piedāvāja finanšu pakalpojumus, kas ļāva kredītus aizbīdīt uz nākotni. Šādas shēmas radīja šķietamību, ka valsts parāds ir mazāks nekā īstenībā.
Pirms eirozonas reālās izveides tās potenciālās dalībvalstis šādi aizņēmās vismaz 24 miljardus ASV dolāru, kas vēlāk ar komisijas maksām un pārfinansējot vismaz trīskāršojās. Visaktīvāk darbojās Grieķija un Itālija, bet neatpalika arī Austrija un Somija.
Kā minēts, par nākamajiem eirozonas ķēdes vājajiem posmiem uzskata Portugāli un Spāniju, kas jau saņēmušas palīdzību, bet pagaidām izvairījušās no tiešas SVF administrācijas, kā tas notiek pilna apjoma aizdevuma un ar to saistīto noteikumu gadījumā. Tā bija Latvijā. Ja par maksātnespēju paziņotu Spānija, tas vairs nebūtu psiholoģisks šoks, kā Kipras gadījumā. Eiropas Centrālā banka spētu sadrukāt gana naudas, lai nosegtu nominālo spāņu banku un valsts parādus, taču tad daudzkārt pieaugtu risks, ka finanšu tirgos eiro vairs neuzskatītu par stabilu valūtu un līdz ar to vairāk nekā iepriekš palielinātos varbūtība, ka eirozona izjuktu.
