Tātad mums par viņu lojalitāti nopļauties. Finansējums ir samazināts. Eksāmenu varēs nokārt labi, ja katrs trešais. Pārējie var izklīst pa mājām. Mums nevajag viņu prasmes un zināšanas. Bet vidējais latvietis sašutis vaicā: „Kāpēc viņi mūs nemīl? Kāpēc viņi neciena šo valsti? Kāpēc viņi nerunā latviski? Zin taču, bet, redz, nerunā!” Par ko, lai viņi mūs mīlētu un cienītu? Par to, ka tiem, kas gribēja strādāt Latvijas labā, respektējot tās likumdošanu, trīsdesmit grādu karstumā lika stāvēt rindā uz ielas. Turklāt jau iepriekš zinot, ka visi eksāmenam pieteikties nevarēs.
Tātad, nespējot visiem garantēt vienādas tiesības, tika sankcionēta arī nevienlīdzība darba tirgū, vēl vairāk kropļotas jau tā nebūt ne veselīgās starpnacionālās attiecības un to visu attaisnoja ar finansējuma trūkumu. Vainīga krīze.
Tagad daudzas nejēdzības attaisno ar krīzi. Krīze no nelaimes vienlaikus kļuvusi par glābiņu. Kāds jauns, veiksmīgs latviešu uzņēmējs, kurš ar biznesu nodarbojas Zviedrijā nevis Latvijā un tuvākajā laikā atgriezties negrasās, ap to pašu laiku, kad ierēdņi simtiem cilvēku lika stāvēt karstumā uz ielas, pa radio teica, ka viņam esot žēl Latvijas. Tīri cilvēciski žēl, jo šajā zemē ir pazudusi morāle. Ne tikai uzņēmējdarbībā, bet itin visās jomās.
Es lieliski atceros kā tas sākās. Kā pieraduši pie padomju laiku dubultstandartiem, cilvēki sāka būvēt jauno valsti. Jēdzienus godīgi un negodīgi, kas padomju dubultstandartu laikā daļēji bija zaudējuši jēgu, nomainīja – izdevīgi un neizdevīgi, kļūdami par jaunās dzīves jēgu. Līdz kaklam apnikušā sociālistiskā kolektīvisma vietā, sāka dominēt personiskais. Arī izdevīgums vai neizdevīgums tika orientēts uz personu nevis sabiedrību. Jēdziens „sirdsapziņa” kļuva par apsmiekla objektu. Bet vārds „divkosība” pazuda no leksikas, jo, divkosībai sākot valdīt sabiedrības un indivīda, valsts un tās iedzīvotāju attiecībās, pats vārds zaudēja savu sākotnējo jēgu. Cilvēki pat nemēģināja diskutēt par to, kas ir morāli, kas amorāli. Tā vietā teica likumīgi vai pretlikumīgi. Un tas, kas bija likumīgi nevarēja būt amorāli. Likums tika identificēts ar morāli. Līdz brīdim, kad tika pieņemts jauns likums. Tad morāli identificēja ar jauno. Jo morāli neviens vaigā nebija redzējis un, atklāti sakot, nealka ieraudzīt. Jo arī bez tās netrūka problēmu. Kaut vai attiecībās ar to pašu likumu. Tāpēc nav brīnums, ka ētiku pat publiski arvien biežāk sāka jaukt ar estētiku, jo pēdējai bija vismaz sakars ar apģērbu, mēbelēm, interjeru un automašīnām. Tātad tā bija vieglāk izprotama un praktiskāk izmantojama.
„Par ko tu runā,” vēl deviņdesmito gadu beigās man teica viens no nenoliedzamiem Atmodas laika līderiem, kas nu jau kādu laiku ir Viņā saulē. „Kāda morāle! Mēs taču dzīvojam kapitālismā. Nauda... nauda tagad ir tā, kas visu nosaka.” Un viņš to teica pilnīgi nopietni. Bez ironijas vai sarkasma, bez skumjām un nožēlas. It kā kapitālismam jau pēc definīcijas vajadzētu būt amorālam, un tas piedod visu, izņemot vienu – ja tu nespēj tikt pie naudas.
Daži psihologi vainu, vainas apziņu definē kā morālā imperatīva pārkāpšanu. Ļoti vienkārši un pašsaprotami. Bet, ja nav morāles, nav arī ko pārkāpt. Ja nekas netiek pārkāpts, nav arī vainas. Ja nav vainas, nav arī vainīgo. Ir tikai krīze, kas pie visa vainīga. Krīze, kas no ekonomiskas katastrofas kļuvusi par morālu glābiņu situācijā, kad morāles vairs nav. Kad morāle laika gaitā ir apzināti iznīcināta. „Ja jau jūs tā gribat, mēs varam arī atvainoties,” manuprāt, pauda ne viena vien politiķa seja, kad pēc prezidenta ierosinājuma viņi nesen mēģināja publiski atvainoties tautai. „Vara, ja to grib saglabāt, reizēm liek arī piekāpties un izlikties pazemīgam,” laikam tas bija vienīgais, ko viņi no tā visa bija spējuši izsecināt.
Tātad, nespējot visiem garantēt vienādas tiesības, tika sankcionēta arī nevienlīdzība darba tirgū, vēl vairāk kropļotas jau tā nebūt ne veselīgās starpnacionālās attiecības un to visu attaisnoja ar finansējuma trūkumu. Vainīga krīze.
Tagad daudzas nejēdzības attaisno ar krīzi. Krīze no nelaimes vienlaikus kļuvusi par glābiņu. Kāds jauns, veiksmīgs latviešu uzņēmējs, kurš ar biznesu nodarbojas Zviedrijā nevis Latvijā un tuvākajā laikā atgriezties negrasās, ap to pašu laiku, kad ierēdņi simtiem cilvēku lika stāvēt karstumā uz ielas, pa radio teica, ka viņam esot žēl Latvijas. Tīri cilvēciski žēl, jo šajā zemē ir pazudusi morāle. Ne tikai uzņēmējdarbībā, bet itin visās jomās.
Es lieliski atceros kā tas sākās. Kā pieraduši pie padomju laiku dubultstandartiem, cilvēki sāka būvēt jauno valsti. Jēdzienus godīgi un negodīgi, kas padomju dubultstandartu laikā daļēji bija zaudējuši jēgu, nomainīja – izdevīgi un neizdevīgi, kļūdami par jaunās dzīves jēgu. Līdz kaklam apnikušā sociālistiskā kolektīvisma vietā, sāka dominēt personiskais. Arī izdevīgums vai neizdevīgums tika orientēts uz personu nevis sabiedrību. Jēdziens „sirdsapziņa” kļuva par apsmiekla objektu. Bet vārds „divkosība” pazuda no leksikas, jo, divkosībai sākot valdīt sabiedrības un indivīda, valsts un tās iedzīvotāju attiecībās, pats vārds zaudēja savu sākotnējo jēgu. Cilvēki pat nemēģināja diskutēt par to, kas ir morāli, kas amorāli. Tā vietā teica likumīgi vai pretlikumīgi. Un tas, kas bija likumīgi nevarēja būt amorāli. Likums tika identificēts ar morāli. Līdz brīdim, kad tika pieņemts jauns likums. Tad morāli identificēja ar jauno. Jo morāli neviens vaigā nebija redzējis un, atklāti sakot, nealka ieraudzīt. Jo arī bez tās netrūka problēmu. Kaut vai attiecībās ar to pašu likumu. Tāpēc nav brīnums, ka ētiku pat publiski arvien biežāk sāka jaukt ar estētiku, jo pēdējai bija vismaz sakars ar apģērbu, mēbelēm, interjeru un automašīnām. Tātad tā bija vieglāk izprotama un praktiskāk izmantojama.
„Par ko tu runā,” vēl deviņdesmito gadu beigās man teica viens no nenoliedzamiem Atmodas laika līderiem, kas nu jau kādu laiku ir Viņā saulē. „Kāda morāle! Mēs taču dzīvojam kapitālismā. Nauda... nauda tagad ir tā, kas visu nosaka.” Un viņš to teica pilnīgi nopietni. Bez ironijas vai sarkasma, bez skumjām un nožēlas. It kā kapitālismam jau pēc definīcijas vajadzētu būt amorālam, un tas piedod visu, izņemot vienu – ja tu nespēj tikt pie naudas.
Daži psihologi vainu, vainas apziņu definē kā morālā imperatīva pārkāpšanu. Ļoti vienkārši un pašsaprotami. Bet, ja nav morāles, nav arī ko pārkāpt. Ja nekas netiek pārkāpts, nav arī vainas. Ja nav vainas, nav arī vainīgo. Ir tikai krīze, kas pie visa vainīga. Krīze, kas no ekonomiskas katastrofas kļuvusi par morālu glābiņu situācijā, kad morāles vairs nav. Kad morāle laika gaitā ir apzināti iznīcināta. „Ja jau jūs tā gribat, mēs varam arī atvainoties,” manuprāt, pauda ne viena vien politiķa seja, kad pēc prezidenta ierosinājuma viņi nesen mēģināja publiski atvainoties tautai. „Vara, ja to grib saglabāt, reizēm liek arī piekāpties un izlikties pazemīgam,” laikam tas bija vienīgais, ko viņi no tā visa bija spējuši izsecināt.
