VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
18. novembrī, 2009
Lasīšanai: 8 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Kultūra
2
2

Nekur nav tik labi kā mājās

Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

K. Skalbe: „Vai nav simtiem vietu mūsu dzimtenē, kurām nav nekāda sevišķa skaistuma, bet kam ir brīnišķīga un neizskaidrojama pievilcība priekš tiem, kas tur dzīvo?”

FOTO: Aigars Jansons, A.F.I

Atkal svinam savas valsts neatkarību. Šogad pirmoreiz vienlaikus dziedot Latvijas himnu. Tas ir brīdis pārdomām par Tēvzemi – Latviju – un savu vietu tajā. Zemē, kas mums visiem ir svēta, bet – vai tāda tā ir arī tiem, kas šobrīd kravā ceļasomas un brauc projām no Latvijas?

Es nedomāju par jauniešiem, kuri ārzemēs studē vai izbrauc ģimenes apstākļu dēļ, es domāju par cilvēkiem, kuri dodas uz citām valstīm peļņas nolūkā. Vieni atstāj šeit vecākus vai savus mazgadīgos bērnus, citi brauc projām ar visām ģimenēm. Aizbrauc it kā uz nenoteiktu laiku… Vai varbūt uz neatgriešanos. Un tādā gadījumā Latvijā dzimušiem bērniem tiks atņemta dzimtene, padarot viņus par emigrantiem. Iespējams – uz mūžu.

Vai tiešām veidosies „otrā trimda”? Kādreiz cilvēki pameta Latviju piespiedu kārtā, svešas varas dzīti: viņus izveda, vai viņi devās bēgļu gaitās. Tagad no šejienes aizbrauc labprātīgi, cerot uz darbu un lielu atalgojumu svešumā. Dodas kā uz apsolīto zemi, kur veiks darbu, par kādu šeit, Latvijā, pat iedomāties nespētu. Varbūt tur šie cilvēki patiešām nopelnīs vairāk nekā savā zemē, bet – par kādu cenu?! Vai tiešām aizbraucēji domā, ka svešumā viņus kāds ļoti gaida un viņi tur kādam ir ļoti vajadzīgi?

Protams, šodien daudziem grūtības pārsniegušas pašu spēkus, bet vai kādreiz arī nav bijis grūti? Cilvēku atmiņa reizēm ir tik īsa. Pirms pārdesmit gadiem mēs taču stāvējām rindā pēc cīsiņiem un baltmaizes. Arī – pēc importa āboliem. Cukurs bija uz taloniem. Tāpat kā ziepes. Jā, toreiz mums bija sapnis par brīvu Latviju un bija cerības. Taču cerībām ir jābūt vienmēr! Tāpat arī vēlmei kaut ko darīt.

Man patiešām ir grūti saprast tos, kuri pašlabuma vai citu savtīgu iemeslu dēļ pamet dzimteni. Varbūt es lūkojos no cita skatupunkta? Varbūt manī patriotisms un Tēvzemes mīlestība ir asinīs, jo vectēvs bija latviešu strēlnieks un cīnījās Ziemassvētku kaujās, bet tēvs bija Latvijas armijas virsnieks… Dzimtene man patiešām ir dzimtene, nevis mītnes zeme, un es ļoti vēlētos, lai sajūta „esmu latviete/latvietis, Latvija ir mana valsts” būtu visiem šeit dzīvojošajiem.

Tiem, kas aizbrauc uz palikšanu, piedzims bērni, kuri, iespējams, nepratīs savu vecāku (pat ja abi būs latvieši) dzimto valodu. Nesen lasīju par pazīstamu sportistu, kurš vairākus gadus pavadījis ārzemēs un kura abi bērni nerunā latviešu valodā. Lai gan abi ar sievu mājās sarunājušies latviski un vēlējušies, lai arī dēli zinātu šo valodu, dēli to nav vēlējušies.

Mūsdienu sabiedrības domas ir piesaistītas komerciālām vajadzībām. Naudai sabiedrības apziņā ir dominējošā vērtība, kaut nauda ne vienmēr ir pats noteicošais. Nauda palīdz dzīvot, bet nespēj darīt laimīgu. Es negribu teikt, ka tā pilnībā nav vajadzīga, taču, ja šāda veikalnieciskā domāšana (vai varbūt nedomāšana) kļuvusi primāra – ko tad? Pirms neilga laika banku piedāvātās kreditēšanas iespējas tagad patiešām novedušas cilvēkus izmisumā. Varu viņus saprast, varu viņiem just līdzi, jo tā ir noticis, bet vai vienīgā izeja ir doties peļņā citur? Varbūt tomēr mēģināt meklēt izeju tepat, Latvijā?

Pirms kāda laika uz radio „Skonto” piezvanīja Ivars, puisis no Latgales. Izrādās, viņš Rīgā pametis labi atalgotu darbu un pārcēlies uz laukiem, kur viņam vairs nav stabilu ienākumu. Tuvākais kaimiņš ir puskilometra attālumā. Bet Ivars sacīja, ka tagad dzīvojot saskaņā ar sevi un jūtoties ļoti labi. Viņš aicināja cilvēkus pārdomāt par savas dzīves sakārtošanu. Tagad varbūt ir īstais laiks kaut ko mainīt.

"Krīze cilvēkus sapurina un visu noliek vietās. Veikali bankrotē, to vietā rodas citi. Cilvēki meklē iespējas."

Krīze cilvēkus sapurina un visu noliek vietās. Veikali bankrotē, to vietā rodas citi. Cilvēki meklē iespējas. Un pavisam neticami – šajā visnotaļ ekonomiski sarežģītajā laikā kāds drosminieks (Atis Freibergs sevi par tādu neuzskata) pavisam nesen atvēra grāmatu veikalu „Skola un ģimene”. Turklāt šeit ir iespēja vairāku izdevniecību grāmatas iegādāties par 30% lētāk nekā citviet. Veikalā ir arī visai unikāli izdevumi, un cilvēki iet uz šo grāmatnīcu, ne tikai lai paskatītos – viņi iegādājas grāmatas. Tāpat cilvēki apmeklē teātrus, kur biļetes allaž ir izpirktas. Visos laikos cilvēki dzīvojuši ne no maizes vien.

Protams, ir arī tādi, kuri par krīzi runā nepārtraukti, kaut no šādām runām un gaušanās nevienam labāk nekļūst. Lai arī nācijai ir grūti, savu smagumu nav godīgi uzlikt uz citu pleciem.

Domājot par Tēvzemes mīlestību un par cilvēkiem, kuri dodas meklēt laimi citviet, man jādomā arī par pianisti Diānu Baibusu. Viņa bieži koncertē citās valstīs, un prese māksliniecei allaž velta izcilas atsauksmes. Pianiste dzīvo Baložos, taču par savām īstajām mājām joprojām uzskata Jaunsvirlaukas pagasta „Laiviniekus” Jelgavas novadā, kur viņa uzaugusi. Viena no Diānas vistuvākajām un biežāk lasītajām grāmatām ir Edvarta Virzas „Straumēni”. Viņas lauku mājas ļoti līdzinoties rakstnieka dzimtajām „Billītēm”, tās arī atrodas samērā netālu, Lielupes otrā krastā. Ar savu profesiju saistītajos braucienos uz citām valstīm pianiste bieži ņem līdzi šo grāmatu. Diāna man ir teikusi: „Ja sailgojos pēc mājām, atveru „Straumēnus”, nedaudz palasu un tūlīt jau jūtos kā mājās.” Tāpat par mājām vienmēr atgādina mobilajā telefonā uzglabātie lauku māju un apkārtējās dabas skati, vecvecāku stādītās ābeles un ķirši.

Nezinu precīzus skaitļus, cik un kas pamet Latviju peļņas dēļ, vien iedomājos par savu Tēvzemi. Vai izbraukušos no Latvijas bieži pārņem ilgas pēc mājām? Vai arī to nemaz nav? Kādā žurnālā izlasīju, ka jauna sieviete, kas ar vīru un bērniem pārcēlusies uz dzīvi citā valstī, atzīstas – reizumis viņu mācot lielas ilgas. No rītiem aiz loga griboties redzēt pazīstamu ainavu… Tad nu nāk prātā vislatviskākā dzejnieka Kārļa Skalbes vārdi no „Mazajām piezīmēm”: „Vai nav simtiem vietu mūsu dzimtenē, kurām nav nekāda sevišķa skaistuma, bet kam ir brīnišķīga un neizskaidrojama pievilcība priekš tiem, kas tur dzīvo?”

Rakstot šīs rindas, atcerējos arī pazīstamā ķirurga docenta Roberta Drākes sacīto: „Mēs zaudējam garīgumu, un notiek patieso vērtību devalvācija. Savulaik Franču licejā mūs mācīja, ka, ejot garām Brīvības piemineklim, ir jāpaceļ cepure. Tagad to vairs nedara. Reiz mani dziļi izbrīnīja, redzot televīzijā, ka Latvijas valsts himnas laikā vienīgais no futbolistiem, kas dziedāja līdzi, bija Māris Verpakovskis.” Droši vien viņš nav vienīgais, kurš dzied.

Šovakar ar Baumaņu Kārļa lūgšanu mēs domāsim par Latviju, kas mums ir tikai viena. Sākas jauna tradīcija – pulksten 21 pēc Latvijas laika visi kopā – gan mājās, gan draugu lokā, gan visā plašajā pasaulē – dziedāsim mūsu valsts himnu „Dievs, svētī Latviju!”

***
Šajā publikācijā paustais autora viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
2
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU