Krievijā tā nav viendabīga cilvēku kopa ar vienu raksturojumu - latvietis. Viņi ir dažādi un nosacīti veido trīs lielas grupas: veclatvieši, kuri Krievijā dzīvo kopš 19. gs. vidus; represētie un viņu pēcnācēji; padomju laikā brīvprātīgi izbraukušie.
Vietās, kur tautieši dzīvo diezgan kompakti, pēc PSRS sabrukuma ir izveidojušās latviešu biedrības un tautiešu kopas, kuras šodien mēģina uzturēt dzīvu latviešu valodu un kultūru. Kopš 1996. gada visas latviešu sabiedriskās organizācijas vieno viena galvenā organizācija – „Krievijas latviešu kongress”, kuras galvenais mērķis ir vienot latviešus Krievijā, uzturēt un attīstīt saiknes ar Latviju un tautiešu organizācijām visā pasaulē.
Šajos neatkarības gados ir izveidojusies diezgan saliedēta latviešu sabiedrība, tiek veicināta latviskā izglītība vietējās skolās (skolotāji ik gadu brauc no Latvijas), svētdienas skolās un valodas kursos. Ir radušies kori, folkloras kopas, deju kolektīvi, kuri sekmīgi pārstāv Krievijas latviešus ne tikai mītnes zemē, bet arī lielajos Dziesmu svētkos Latvijā. Pagājušajā vasarā Baškortostānā notika pirmie Krievijas latviešu sadziedāšanās svētki, kuri guva plašu atbalsi masu saziņas līdzekļos visā Krievijā.
"Sibīrijas lielajās pilsētās 18. novembri atzīmē vienmēr, arī tad, kad to darīt nedrīkstēja."
Mūsu kopdarbība, kā arī skolotāju darbs attiecīgajos reģionos uztur, veicina un attīsta mūsu tautas vēstures izzināšanu, tās skaidrošanu cittautiešiem. Tiek svinēti nacionālie svētki - Ziemassvētki, Lieldienas, Mārtiņi, Miķeļi, Jāņi pēc mūsu tradīcijām. Tiek ievēroti un atzīmēti arī Latvijas valsts svētki. Šeit gan ir savas īpatnības, jo latviešu kopiena nav viengabalaina. Veclatviešiem Latvija kā valsts būtībā ir ģeogrāfisks punkts, jo viņi jau piektajā sestajā paaudzē ir dzimuši Krievijā, Latvija ir vien viņu senču dzimtene. Tāpēc attieksme pret valsts svētkiem ir drīzāk neitrāla.
11. un 18. novembrī latviešu valodas skolotājas ar skolas bērniem, piedaloties arī pašdarbības kopām, parasti veido uzvedumus. Tie tiek izrādīti vietējos klubos. Uzvedumi ir emocionāli, bet lielāka nozīme tiem nav.
Citādi tas ir otrai latviešu grupai - represētajiem un viņu pēcnācējiem. Viņu attieksme pret 18. novembri ir ļoti nopietna, un tāda ieaudzināta arī viņu bērnos. Daudziem izsūtītajiem atmiņas par 18. novembri, par brīvo Latviju ļāva izdzīvot un deva cerību uz atgriešanos... Diemžēl cerības nepiepildījās. Dažādi ir bijuši apstākļi, kādēļ šie cilvēki palika Krievijā – lielākoties tā nebija viņu izvēle. Cerības atgriezties uzplauka otrreiz pēc PSRS sabrukuma un atkal bez piepildījuma. Šajās latviešu dzīvesvietās, galvenokārt Sibīrijas lielajās pilsētās, 18. novembri atzīmē vienmēr, arī tad, kad to darīt nedrīkstēja.
"Turienes latviešiem ir zudusi cerība un ticība skaistajiem vārdiem, ka „katrs latvietis mums ir svarīgs”."
Daudzi latvieši pēc 2. pasaules kara aizbrauca uz Maskavu, Ļeņingradu, Novosibirsku mācīties, strādāt interesantu darbu, kāds nebija iespējams Latvijā, un tur palika. Tā veidojās trešā – lielākā latviešu grupa, kuras viena daļa apvienojusies biedrībās. Viņu saiknes ar Latviju ir visciešākās. Biedrībās Latvijas valsts svētki svinīgi tiek atzīmēti vienmēr.
Kāda ir paredzama Krievijas latviešu sabiedrības nākotne? Diemžēl optimistiska tā neizskatās. Gadu gaitā, sevišķi pēc pagājušā gadsimta 30. gadu represijām, pēc koloniju likvidēšanas, pēc latviešu skolu un kultūras iestāžu iznīcināšanas, latviskums strauji ir gājis un iet mazumā. Šodien vēl latviešu ciemos uz ielas ir dzirdama latviešu valoda, taču diemžēl nākamā paaudze to nezinās vai arī zinās vāji.
Lielajās pilsētās situācija ir vēl sliktāka. Cerīgs likās 90. gadu sākums, kad šķita – Latvija kā valsts gribēs un varēs uzturēt savu kopienu Krievijā, ļaujot un veicinot galvenokārt latviešu izcelsmes jauniešu atgriešanos dzimtenē. Tā tomēr nenotika, un turienes latviešiem ir zudusi cerība un ticība skaistajiem vārdiem, ka „katrs latvietis mums ir svarīgs”.
