Lai gan Latvija pasaules čempionāta elites grupā atgriezās jau 1997. gadā, Šveicē daudz kas notika pirmoreiz. Tika gūta pirmā uzvara pār Zviedriju un Šveici, kā arī pirmoreiz Oļegs Znaroks galvenā trenera amatā izpildīja Latvijas Hokeja federācijas uzdevumu pasaules čempionātā. Latvijas komandas kapteinis Kārlis Skrastiņš iepriekš medijos izteicās, ka Znaroks mākot īstajā brīdī uzbļaut, taču gan jau tā nav vienīgā prasme, kas bijušajam izlases uzbrucējam nodrošinājusi vietu uz valstsvienības treneru tiltiņa. It īpaši uzvarētajā spēlē pret vēlāko bronzas ieguvēju Zviedriju Latvijas izlases taktika izrādījās tik veiksmīgi izstrādāta, ka tehniskie pretinieki līdz patiesi bīstamiem uzbrukumiem nonāca ļoti reti.
Tomēr nez kāpēc arvien nāk prātā sensenais un laikam jau patiesais teiciens, ka uzvaras gūst komanda, bet par zaudējumiem atbildīgs ir treneris. Iespējams, šādas sajūtas veicina apstāklis, ka Znaroka viedoklis tikai īsumā retumis izskanēja dažos Latvijas medijos, turklāt atstāstījuma formā, nevis personiski. Sekojot pašu iedibinātajām, ne tām labākajām tradīcijām, Latvijas Hokeja federācija pēc savas iniciatīvas ar stāstiem par pasaules čempionātā notiekošo nevienam neuzplijās, sniedzot medijiem tikai pliku pašas nepieciešamākās informācijas esenci.
Ja spēļu automātos trīs septiņnieki nozīmē lielo laimestu, tad trešā tikšana 7. vietā pasaules čempionātā mudina aizdomāties, cik liela ir gūtā sasnieguma patiesā sportiskā vērtība. Vai ir pamats lielai līksmībai, ja cīņā par medaļām izstājamies pusceļā, vai arī jākrīt otrā galējībā un ar akmens seju mūžību jāgaida stikla kalnā, kamēr nāks godalgām rotāti hokeja prinči? Tomēr skaidrs ir tas, ka pārāk piezemētas prasības pašiem pret sevi ir īsākais ceļš uz panākumu trūkumu, un nez kā vēl būtu veicies izlasei, ja spēlētāji tik vien domātu, kā izpildīt savas federācijas gribu par iekļūšanu desmitniekā? Var jau teikt, senie latvieši bija dzīvesgudri, sakot, ka nav prātīgi iet ar stiprajiem lauzties, tomēr tikai spēlēs pret vājākiem pretiniekiem spēcīgāki nekļūsim.
Pieticības mēraukla un cieņa
Šoreiz gan par palikšanu bez vietas pusfinālā diez vai būtu pelnīti kādu apsūdzēt, jo tikt līdz izslēgšanas spēlēm komandai, pirmkārt, palīdzēja pašu neatlaidība, nevis akla veiksme un apstākļu sakritība. Neveiksme ceturtdaļfinālā pret nākamajiem finālistiem kanādiešiem bija no „skaisto zaudējumu” sērijas, taču Šveicē Latvijas izlasei šādu spēļu bija pietiekami maz, lai apmierināta tīksmināšanās par neveiksmi neiegūtu perversu piegaršu. Ar mītu par Latviju kā mazu un dīvainu tautiņu pie Baltijas jūras, kas tāpēc ne uz ko lielu nav spējīga, varam būt interesanti tikai uz mirkli. Somijā ir tikai divreiz vairāk iedzīvotāju, taču tādēļ vien tur samierināšanās ar mazumiņu nav cieņā. Piemēram, hokejā somi 1995. gadā kļuva par pasaules čempioniem, bet sudraba un bronzas godalgas ir gūtas ne reizi vien. Tādēļ nav pamata uzskatīt, ka Latvijai par medaļām būtu jāatsakās pat domāt - ar mērķtiecīgu darbu un vienotību tas nebūt nav neizpildāms uzdevums.
"Ar mītu par Latviju kā mazu un dīvainu tautiņu pie Baltijas jūras, kas tāpēc ne uz ko lielu nav spējīga, varam būt interesanti tikai uz mirkli."
Nav gan īpaša pamata uzskatīt, ka tieši mīlestība uz spēli ir primārais kairinātājs, kas izraisa lielo pavasara drudzi. Ja hokejs Latvijā būtu tikpat populārs kā Kanādā, tad mūsu nacionālais čempionāts nelīdzinātos aizmirstības ielejai, kur uz spēlēm dodas tikai daži spēlētāju draugi un paziņas, kā arī saujiņa nelabojamu fanātiķu, kādu netrūkst arī citos sporta viedos. Neticu, ka pašmāju junioru sezonas izšķirošās spēles pārskatāmā nākotnē spēs pulcēt pilnu „Arēnu Rīga”, kas savukārt nav nekas neparasts kļavlapas zemē, kur jauno hokejistu cīņām klātienē seko padsmitiem tūkstošu līdzjutēju.
Pašapziņa un vērtības
Ir lieki hokeja sakarā mēģināt piesegties ar valsts popularizēšanas vīģes lapu, jo lielāku atpazīstamību ar pasaules čempionātu var mēģināt panākt ja nu vien dažās ne tik tālās Eiropas valstīs un varbūt vēl Kanādā. Tā vietā drīzāk ir vērts ar pilnu pašcieņu vispirms pašiem sev skaidri pateikt, ka hokeju mēs uzskatām par vērtību ne jau tādēļ, ka tas ir cieņā pie krieviem, kanādiešiem vai zviedriem, bet gan tādēļ, ka tas ir pietiekami svarīgs mums pašiem, lai būtu kas vairāk par vienu no daudzajiem sporta veidiem.
Valsts popularizēšanas iespējas noteikti nevajadzētu uzskatīt par galveno mērauklu kāda sporta veida atbalstīšanai vai ignorēšanai. Ja tāds būtu valsts galvenais uzstādījums, tad visi līdzekļi komandu sportā tērējami futbolā, jo citur nekādi nepanākt tik lielu publicitāti, kādu pasaulē deva Latvijas futbola valstsvienības iekļūšana 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā. Tad tiešām pat taksometru šoferi Malaizijā nekļūdīgi zināja teikt, kur uz kartes atrodama lieliskā futbola zeme Latvija. Bet varbūt labāk iztērēt visu valsts sporta naudu tenisam un golfam, jo šajos sporta veidos sezonas lielākie turnīri rietumvalstu medijos aizņem milzum daudz vietas, izspiežot citus konkurentus?
Drīzāk gan būtu jāstiprina veselīga nācijas pašapziņa, ka patiesa vērtība var būt arī kas tāds, kas patīk un ir svarīgs mums pašiem. Neatkarīgi no tā, cik augstu to novērtēs lielie brāļi tuvāk vai tālāk Austrumos un Rietumos. Mūsu pašu viedoklis ir pietiekami svarīgs, un nav ierasti jālūkojas pēc kāda, kas pateiks, cik tas ir pareizs vai nepareizs. Par nožēlu, pat Latvijas valdība ir pratusi pārliecināt, ka nopietnus un atbildīgus lēmumus spēj pieņemt tikai tad, ja ir kāds galvenais virsuzraugs, uz kura prasībām ērti atsaukties, bet ne jau tādēļ, ka kuģis grimst un ekipāžai ne tikai slapjas kājas, bet ūdens jau smeļas mutē.
Iespējas un sapņi
Pašlaik nepamet sajūtas, ka hokejā Latvija ir atradusi vienu no mūsu valstij un nācijai diemžēl tik retajām pašapliecināšanās iespējām. Hokejs ir kā plaukstā sažņaugta laimes monēta, kas ļauj kaut uz brīdi vismaz vienā jomā sajusties pasaulē līdzvērtīgiem vai vismaz gana labiem, lai ar mums rēķinātos. Kas vēl latvietim šobrīd ļauj lepoties ar savu valsti? Dziedāšana un māla trauki? Gaistot eiforijai par savas valsts atgūšanu, jo asāk izpaužas frustrācija par atpazīstamu sasniegumu trūkumu, kas sabiedrībā mazina tik vitālo pašapliecināšanās spēku.
Tiem, kas Šveicē gūto panākumu iespaidā būtu gatavi paģērēt no lēmējiem hokeja iecelšanu svētās govs kārtā un pasludināšanu par valstiskas nozīmes sporta veidu, labāk ar vēsu prātu atcerēties, ka tā ir viena no visdārgākajām komandu spēlēm, un tieši šī iemesla dēļ par hokeja nākotni jaunatnes sporta sakarā ik pa laikam skandina trauksmes zvanus pat tādā labklājības zemē kā Zviedrijā. Lai ko solītu Latvijas Hokeja federācija, jauno hokejistu skaits vispirms būs atkarīgs no viņu vecāku maciņa iespējām, bet meistarība – no treneru kvalifikācijas, kas pati no sevis augstāka nekļūst.
"Hokejs ir kā plaukstā sažņaugta laimes monēta, kas ļauj kaut uz brīdi vismaz vienā jomā sajusties pasaulē līdzvērtīgiem vai vismaz gana labiem, lai ar mums rēķinātos."
Sporta patiesais mērķis taču nav nodrošināt augstākus televīzijas reitingus un lielāku reklāmas apgrozījumu, bet gan gādāt par veselīgāku nāciju, lai cik banāli un garlaicīgi tas neizklausītos. Tieši tādēļ valstij un pašvaldībām ne tikai ar morālu atbalstu jāveicina attīstība ikvienā sporta veidā, kas spēj darīt cilvēku fiziski aktīvāku. Augstu sasniegumu sports ir tikai virsotne, un speciāls finansējums kā redzamākajai sporta sastāvdaļai tai tāpat neizpaliks. Ja Latvijas cilvēki kļūs fiziski tikpat aktīvi kā skandināvi, arvien vairāk censoņu aizsniegsies līdz virsotnēm arī hokejā, un tad iemeslu gavilēm kļūs vēl vairāk brīžos, kad visi kā līdzjutēji pulcējamies pie tālrāžiem vai arēnās līdzjutēju vietās.
Vairs tikai nedaudz vairāk par pusgadu Latvijas hokejistus šķir no vēl nopietnāka pārbaudījuma – Vankūveras olimpiskajās spēlēs visu komandu sastāvos pulcēs labākos no labākajiem, jo uz brīdi būs apstājies pat NHL sezonas skrējiens. Šveicē piedzīvotais mudina ar cerībām uz olimpisko turnīru raudzīties arī tiem, kuri pamatu optimismam meklē racionālos apsvērumos, nevis ļaujas nekritiskai sajūsmai par nepiepildāmiem sapņiem.
