Vēls pavasaris šogad bija vērojams ne tikai dabā. Visā sezonas garumā izbaudījuši vēl pirmskrīzes noskaņās radītā Rīgas “Dinamo” hokejistu meistarīgo sniegumu, līdzjutēji nesteidzās lutināt ar uzmanību izlases kandidātus, kuru vidū nebija valstsvienības spožāko zvaigžņu. Pārbaudes spēļu sērijā “Arēnā Rīga” fani, šķiet, pilnīgi skaidri apliecināja kompetenci par hokeja spēli, liekot saprast, ka nenāk vis skatīties uz hokejistiem valstsvienības formas tērpos, bet gan grib redzēt skaistu hokeju. Tādu, kā pēdējā spēlē ar Slovākiju, kur tika gūta pelnīta uzvara pagarinājumā. Ja laukumā redzamas izlases tālākās rezerves vai pat spēlētāji, kas vispār nebija iekļauti kandidātu sarakstā, tad Latvijas Hokeja federācijai velti meklēt vainīgos pārbaudes spēļu nelielajam apmeklējumam. Visu ziemu “Dinamo” spēlēs līdzjutēji par savu naudu saņēma gan pievilcīgu šovu, gan aizrautīgu cīņu laukumā, tādēļ tagad sagaida ne mazāk.
Kā spīdēs zvaigznes
Pirms sezonas sākuma “Dinamo” radīšanu piesauca kā labu zīmi arī valstsvienības kontekstā, norādot, ka beidzot daudziem Latvijas hokejistiem ir dota iespēja visas sezonas garumā spēlēt kopā augsta līmeņa komandā un tas ļaus pienācīgi sagatavot spēlētājus izlasei. Lai gan “Dinamo” vadība brīdināja, ka izlases plāni nav viņu plāni, šķita loģiski, ka darbošanās vienā komandā jau pati par sevi palīdzēs nākamajiem valstsvienības dalībniekiem. Taču izrādījās citādi - gandrīz visi Kontinentālās hokeja līgas (KHL) sezonā biežāk vai retāk uzspīdējušie pašmāju meistari izlases pārbaudes spēlēs vēl arvien izskatījās fiziski un emocionāli iztukšoti pēc klubu sezonas. “Dinamo” ir vairāk nekā puse no pašreizējās valstsvienības, tādēļ izredzes uz panākumiem Šveicē lielā mērā būs atkarīgas tieši no tā, vai KHL pieredzi guvušie hokejisti paspēs pilnībā atgūt īsto spēles garšu.
Latvijas Hokeja federācijas un izlases vadībai patīk atgādināt par valstsvienībā veiksmīgi noritošo paaudžu maiņu. Jauni spēlētāji nenoliedzami parādās, jo kopš 2006. gada pasaules čempionāta Rīgā izlases rindas papildinājuši 11 pašreizējās valstsvienības hokejisti. Šveicē pasaules čempionāta „putru” pirmo reizi nobaudīs Roberts Jekimovs un Kristaps Sotnieks, tomēr galvenie balsti arvien ir veterāni. Pārbaudes spēlēs izlases izredzēm uz panākumiem pasaules čempionātā, pirmkārt, mudināja noticēt arvien formā esošais Aleksandrs Ņiživijs un Herberts Vasiļjevs, kuru darbība uzbrukumā regulāri bija briesmu signāls pretinieku vārtsargiem. Abi šie hokejisti svīterus nacionālās izlases krāsās pasaules čempionātā pirmo reizi uzvilka jau 1998. gadā, kad divatā bija vienīgie valstsvienības debitanti. Vēl lielāka pieredze ir NHL „dzelzs vīram” Kārlim Skrastiņam, aizsargam Rodrigo Laviņam un uzbrucējam Aigaram Ciprusam – šim trio pirmais pasaules čempionāts bija 1997. gadā, kad Latvija debitēja augstākajā divīzijā. Savukārt 40. dzimšanas dienu nosvinējušais vārtsargs Sergejs Naumovs Šveicē būs viens no čempionāta patriarhiem.
"Kā jau hokeja valstī, Latvijā katram arvien būs savs viedoklis, vai sastāvā iekļauti visi labākie vai kāds nav nepelnīti aizmirsts."
Kā jau hokeja valstī, Latvijā katram arvien būs savs viedoklis, vai sastāvā iekļauti visi labākie, vai kāds nav nepelnīti aizmirsts un vai tiešām izlasei nenoderētu Losandželosas “kings” sezonu aizvadījušais Raitis Ivanāns. Taču atbildību par komandu un tās „kaujas” spējām vienmēr uzņemas galvenais treneris. Hokejs ir vīru spēle, un Oļegs Znaroks nekad nav bijis „cukurgailītis”, tomēr viņa atrašanās pie valstsvienības stūres ik pa laikam ir likusi aizdomāties par kritērijiem, kas attiecināmi uz nacionālās izlases galvenā trenera amata pretendentiem. Pasaules čempionātā Znarokam ir visas iespējas ar pārliecinošu komandas sniegumu arī turpmāk palikt hokeja izlases karavānas priekšgalā, kritiķiem atstājot daudz nepateicīgāku lomu. Uzvarētājus pat Latvijas hokeja monarhijā tiesā ļoti reti, bet vēl vienu neizdošanos Znarokam Latvijas Hokeja federācija (LHF) varētu nepiedot.
Kopš Znaroks 2006. gada jūnijā kļuva par valstsvienības galveno treneri, viņam divos pasaules čempionātos nav izdevies sasniegt LHF izvirzītos mērķus. Znaroka debijas reizē 2007. gadā Maskavā Latvijai nācās cīnīties par izdzīvošanu, ierindojoties 13. vietā, bet gadu vēlāk Kanādā komanda ieņēma 11. vietu. Abas reizes Znaroks palika amatā, lai gan no LHF uzdevuma izlase atpalika par vienu pozīciju.
Mērķis – iekļūt desmitniekā
Arī šogad LHF no valstsvienības sagaida iekļūšanu desmitniekā, ko ne viens vien hokeja speciālists uzskata par diezgan pieticīgu mērķi. Te gan jāņem vērā, ka pasaules čempionāts tādām komandām kā Latvijai tomēr ir zibensturnīrs. Trīs spēles grupā praktiski jau izšķir, vai doma par iekļūšanu astoņniekā ir atkal uz nākamo gadu atstājams sapnītis vai tomēr objektīvs mērķis, par kura sasniegšanu plēsties nākamajā grupu kārtā. Ar vienu uzvaru pirmās kārtas grupu turnīrā var pietikt, lai tiktu tālāk, un nervozo cīņu par izdzīvošanu atstātu citu komandu ziņā. Tomēr tikai viena uzvara grupā neatstāj lielas izredzes uz vietu ceturtdaļfinālā, un LHF acīmredzot tieši šādu iespēju paredzējusi, kā mērķi nosakot vietu desmitniekā.
Pirmo spēli Šveicē Latvijas hokejisti aizvada sestdien pret ASV izlasi, kuras potenciāls turnīra sākumā vienmēr bijis grūti uzminams pat pašiem aizokeāna izlases spēlētājiem un vadībai. Var jau cerēt, ka gandrīz pilnībā no NHL meistariem nokomplektētā komanda turnīra sākumā vēl būs pastīva un nesaspēlējusies, tomēr tik augstas klases spēlētāji kopīgu valodu atrod diezgan ātri. Ar vēl pilnībā nenokomplektētu sastāvu ASV līdz čempionātam paspēja aizvadīt tikai vienu pārbaudes spēli, kurā zaudēja šveiciešiem (2:5).
Latvijas spēles pret amerikāņiem pasaules čempionātos allaž izcēlušās ar spraigumu, taču reti kad noslēgušās par labu sarkanbalti sarkanajiem. Latvijas rēķinā ir divas uzvaras 1998. gadā (3:2) un 2001. gadā (2:0), toties ASV hokejisti bijuši pārāki sešas reizes. Var gan cerēt, ka tāpat kā pirms 11 gadiem Šveices ledus Latvijai nesīs veiksmi. Līdz šim pēdējais izdevies pasaules čempionāts amerikāņiem bija 2004. gadā, kad komanda no Prāgas mājup varēja doties ar bronzas medaļām.
"Var gan cerēt, ka tāpat kā pirms 11 gadiem Šveices ledus Latvijai nesīs veiksmi."
Par līdzšinējo bilanci spēlēs ar otro pretinieci Zviedriju Latvijas izlasei labāk aizmirst un nedomāt, jo ticību savām spējām tas nekādi nevairos. Ar “Tre Kronor” vīriem pasaules čempionātos spēlēts astoņas reizes, un vienīgais sasniegums ir 1997. gadā panāktais neizšķirts 1:1, turklāt tieši pēdējos gados zaudējumi vairāk līdzinājušies sagrāvēm. Pēc varbūtības teorijas varētu šķist, ka beidzot kādreiz zviedriem būtu arī jāzaudē, taču bez neticamas veiksmes un pašatdeves Latvijas izlases izredzes sakaut ātros un tehniskos vikingus varētu nākties atlikt uz tālāku nākotni.
Sagaidāms, ka Latvijas liktenis izšķirsies pēdējā spēlē grupā pret Austriju, ja vien pārējo cīņu iznākums tiešām būs tik skaidri paredzams kā alus patēriņa pieaugums čempionāta dienās. Lai izvairītos no nelāgām „paģirām”, derētu gan atcerēties, ka austriešiem nebūs nekas pretim pēc 10 gadu pārtraukuma vēlreiz pārspēt Latviju, un lielisks palīgs pārsteigumu kaldināšanā Mocarta tautiešiem solās būt Bufalo “Sabres” labākais vārtu guvējs Tomass Vaneks.
Ja Latvijas izlase pirmās kārtas grupas turnīru noslēgs labāko trijniekā, nākamie pretinieki būs no grupas, kur čempionātu sāks Krievija, Šveice, Vācija un Francija. Taču vispirms ir jātiek pāri pirmajai barjerai, lai līdzjutēji asinātu matemātiskās prasmes ar turpmākajiem aprēķiniem.
Hokeja lielvalstis grupu turnīru kārtā nedrīkst zaudēt modrību, tomēr čempionāta sākums tām vairāk būs laba iesildīšanās pirms izšķirošajiem notikumiem cīņā par medaļām. Kura komanda gavilēs 10. maijā pēc finālspēles noslēguma? Favorīti katram savi, tomēr „bukmeikeri”, kas riskē ar savu naudu, par galvenajiem pretendentiem uz zeltu uzskata pērn finālā zaudējušo Kanādu un pašreizējo čempioni Krieviju. Statistika gan atgādina, ka divas uzvaras pēc kārtas pasaules čempionātā ir sasniegums, ko pēc kanādiešu triumfa 2005. gadā neviens pagaidām nav spējis atkārtot.
Uzticīgo “Sarauj, Latvija!”
Latvijas hokejisti ir nedaudz nobažījušies, ka ierastais līdzjutēju atbalsts Šveicē varētu būt jūtami mazāks nekā iepriekšējos pasaules čempionātos. Skaidrs, ka vairs tikai retais fans uz hokeja forumu dosies pirmreizēja piedzīvojuma alkās kā 2001. gadā, kad daudzie līdzjutēju tūkstoši Ķelni padarīja par pilsētu Latvijas karoga krāsās. Tomēr klusāks koris tribīnēs diez vai ir ļaunākais, ko Latvijas hokejam nodarīs saltais caurvējš lielas daļas līdzjutēju maciņos.
Vecāku budžetam jau līdz šim prāvus ieguldījumus prasījusī spēle tagad var kļūt par bērniem neaizsniedzami dārgu aizraušanos, no kuras nāksies atteikties nepaceļamo izmaksu dēļ. Un tas pašmāju hokeja nākotnei var izrādīties daudz smagāks trieciens nekā kādi tukši krēsli Bernes “PostFinance” arēnā.
Tikmēr šveiciešiem dzīve rit savu rimto gaitu, ko nespēj graut pasaules finanšu likstas un citas viņiem visai tālas problēmas. Lai arī hokejs Šveicē nav sporta fanu pati iecienītākā kaislība, biļešu tirdzniecība rīkotājiem rit pēc plāna, un ceturtdaļmiljons skatītāju spēlēm Bernē un Cīrihē bija nodrošināts jau pirms turnīra sākuma.
Varbūt Latvijai ir vērts pārņemt daļiņu Šveices miera gan sajūsmā par savējo panākumiem, gan iespējamos vilšanās brīžos? Aizraujošās hokeja izrādēs nekad nav trūcis ne vienu, ne otru.
