Nervozā vīzijas meklēšana
Darba gaitās uz rakstāmgalda, plauktos darbā un mājās, meklējot dokumentus, kuros būtu norāde uz vīziju, atradu desmitiem koncepciju, stratēģiju un plānu, kuros pa laikam ir piesauktas arī vīzijas, kas nekad prātā neaizķeras. Un tā ir tikai niecīga daļa no visa, kas vēl vienkāršāk un vēl lielākos daudzumos atrodams – internetā.
Situācija ar programmatisko dokumentu ķīpām Latvijā ir kļuvusi tramīga. Iespējams, arī tāpēc, ka, reorganizējot valsts pārvaldi un pārskatot Eiropas naudas izlietojumu un valsts un pašvaldību tēriņu lietderīgumu, kāds kā mazāk jēdzīgu varētu izsvītrot dažādu papīru producēšanu par Latvijas iedzīvotāja paradumiem pankūku, siļķu un ābolu ēšanā un līdzīgiem pētījumiem. Pētījumiem, kas pēdējos gados ir apmaksāti par ES fondu un valsts kā līdzfinansētājas naudu. Svarīgāko un ticamāko it kā jau vajadzētu prast atrast valsts budžeta iestādes - Centrālās statistikas pārvaldes – apjomīgajās datu bāzēs.
Sākas 20 gadu stratēģijas apspriešana
Reģionālās attīstības trīspusējās sadarbības apakšpadome 27. aprīlī sāka diskusiju par Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030. gadam (LIAS) papildināto 1. redakciju. Līdz jūlijam par to aicināta izteikties visa sabiedrība. Pēc tam līdz novembrim priekšlikumi tiks izvērtēti, pārskatu izskatīs Nacionālās attīstības padome, lai dokumenta gala redakciju iesniegtu Ministru kabinetam un Saeimai.
Nacionālās attīstības padomē, kur 16. aprīlī Stratēģijas izstrādes grupas vadītājs Roberts Ķīlis prezentēja tās koncepciju, sabiedrisko organizāciju domas par apspriešanas termiņiem dalījās – vieni uzskata: ir jādara kā Eiropā, kur par šādiem dokumentiem diskutē vairākus gadus, citi – jo ātrāk, jo labāk.
Ilgtspējīgas attīstības stratēģija ir apjomīgs 80 lappušu dokuments. Ar to var iepazīties LIAS mājaslapā www.latvija2030.lv un izteikt priekšlikumus sadaļā “Forums”. Tā publicēta arī laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” 28. aprīļa numurā.
Draud birokratizācija
Kaut arī pēdējā laikā vārdos hiperaktivizējušies sabiedrības pārstāvji teju ar varu grib izdabūt no valdības pārstāvjiem atbildi uz jautājumu – kāda ir valsts vīzija? –, skaidrs, ka tādas atbildes pašreiz būt nevar. Varētu aicināt prašņātājus arī pašus palasīt vismaz šo dokumentu, ja nav čakluma caurlūkot visas iepriekšējās programmas un plānus un mēģināt atrast un noformulēt vismaz priekš sevis šo vienu domu. Citādi daždien izklausās, ka nevalstisko organizāciju uzbrūkošais stils izklausās pēc latviešu gudrības: “Cel tu, es stenēšu.”
Vai vīzija ir atrodama piedāvātajā ilgtspējīgas attīstības stratēģijā? Vienā teikumā – nē. Lūk, ko izdevās izlobīt, meklējot pēc trim metodēm.
Pirmā (racionālo lasītāju metode). Izlasot tikai nobeigumu “LIAS ieviešanas un īstenošanas risinājumi”, uzzinām, ka LIAS jāuztur kā hierarhiski visaugstākais valsts plānošanas dokuments. Tas jāsajūdz ar pārējiem plānošanas dokumentiem un programmām. Līdz šim saražotos, kas nonāks pretrunā ar LIAS, būs jāatceļ. Pašreiz topošos – jāsaskaņo. LIAS nostādnes ierosināts padarīt par valsts pārvaldes iestāžu pamatfunkcijām (tātad birokratizēt) un īstenošanu – par reģionu pamatfunkciju.
"Paradokss: strādā visi, bet darba ražīgums joprojām zemākais."
„Stratēģijas 2030”, kā iesaka autori, īstenošanai jānosaka atbildīgie, pie Ministru kabineta nodibinot stratēģiskās analīzes grupu. Jāveido vēl viena struktūra – Stratēģisko iniciatīvu centrs („prāta vētru” vieta), kā arī fonds. Un vēl – nepieciešama Ilgtspējīgas attīstības padome, kuras statuss līdzinātos Valsts kontroles statusam. LIAS progresa ziņojumi būtu jāveic reizi divos gados. Izklausās, ka tam visam būs vajadzīga nodokļu maksātāju nauda.
Otrā (apzinīgo lasītāju metode). Visā stratēģijā ir labas lietas, kā noprotams no paskaidrojumiem, kas ir atzītas daudzās pasaules valstīs. Taču gluži voluntāri dokumentā mēģināt aizstāt vārdu „Latvija” ar citas valsts nosaukumu būtu pārāk nihilistiski. Latvijā ir saskaitīti kapitāli, uz ko valsts var balstīties, un novērtēts, kādā stāvoklī tie ir. Formulētas ilgtermiņa tendences, virzieni un risinājumi. Katrā nodaļā ļoti daudz labu padomu, piemēram, pilnībā ieviest obligāto vidējo izglītību, apbūvēt degradētas industriālas teritorijas. Diemžēl lielā skaitā atrodamas arī vidusmēra cilvēkam grūti izskaidrojamas definīcijas, piemēram, depopulācijas teritoriālās dimensijas risinājumi būs jāmeklē tā sauktās inteliģentās saraušanās virzienā.
Trešā (sliņķu un studentu metode). Vīziju, kurai taču būtu jābūt saskatāmai šajā dokumentā, elektroniskajā vidē var atrast ar meklētāja palīdzību. Meklētājs to atrod ievadā: “(1) 2030. gadā Latvijā būs sabiedrība, kas patērē atbildīgi, ir radoša, atvērta, gatava sadarboties, draudzīga pret ikvienu, īpaši labvēlīga pret bērniem un vecākiem cilvēkiem. Latvijā būs izteikti "zaļa", inovatīva, uz radošiem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem balstīta ekonomika un pārvaldība, kura spēs ātri reaģēt uz pārmaiņām un kuru uztvers kā savējo gan nelielu pilsētiņu iedzīvotāji, gan tie, kas konkurē globālā mērogā. (2) Šādu vīziju iezīmē "Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam" jeb projekts “Latvija 2030”. Stratēģija sniedz redzējumu, kas Latvijas iedzīvotājiem, mājsaimniecībām, privātajam sektoram un publiskai pārvaldei būtu jādara, lai 2030. gadā mēs, mūsu bērni un mazbērni vēlētos dzīvot savā valstī un lepotos ar to.”
Tomēr darba autori, paskaidrojot dokumenta saturu, atzīst, ka arī viņiem nav vīzijas: „(23) Stratēģijas bieži sākas ar vīziju - redzējumu par vēlamo stāvokli, kura sasniegšanai nepieciešams secīgs soļu plāns. LIAS tika izstrādāta “no otras puses” - identificējot nākotnes izaicinājumus, analizējot Latvijas rīcībā esošos kapitālus un meklējot ilgtspējīgas attīstības iespējas.”
Līdz „kliņķim” iztērēts kapitāls jāatjauno
Nacionālās attīstības padomei 16. aprīlī Roberts Ķīlis, aizbildinoties, ka “ir bezgaumīgi runāt par ilgtermiņu ļoti akūtas īstermiņa krīzes kontekstā, jo īstermiņa risinājumi ir prioritāte”, tomēr minēja trīs iemeslus, kāpēc to ir vērts darīt. Pirmais - vajadzētu vienreiz to izdarīt līdz galam (pie stratēģijas strādāts jau pāris gadus un par to ir notikušas diskusijas arī dažādās auditorijās Latvijā). Otrais – īstermiņa jautājumiem ir dažādi risinājumi un to ietekme uz ilgtermiņu ir dažāda, un tad, ja ir ilgtermiņa perspektīva, ir iespējams izvēlēties saprātīgākus risinājumus. Trešais – risinājumiem, kas arī šobrīd tiek izvirzīti, tiek jautāts arī par indivīda un valsts attiecībām, un šīs attiecības ir pamats sarunai ilgākā laika posmā.
“Stratēģijas autoriem liekas, ka Latvijā ir virkne salīdzinošu priekšrocību, kas citām valstīm nav: piemēram, labi dabas resursi, pietiekamas iespējas izmantot vietējos energoresursus, mums ir labi cilvēkresursi vai cilvēkkapitāls salīdzinājumā ar daudzām valstīm. Šīs salīdzinošās priekšrocības ir jāpārvērš konkurētspējas priekšrocībās,” skaidroja zinātnieks.
R. Ķīlis vērtēja arī stratēģijā noteiktos četrus kapitālus, jo tie visi ir mērāmi. „Cilvēku kapitāls ir vidēji labs, daudz strādājam, taču ražīgums ir ārkārtīgi zems (pirmsskolas, vidējās izglītības bāzes vērtība ir samērā laba, jādomā par tiem, kuri pēc augstskolas vēl ilgstoši strādās, jo svarīgāk tas ir Latvijas skarbajā demogrāfiskajā situācijā). Ekonomiskā kapitāla potenciāls ir vidēji augsts, pašreizējs izmantojums vidēji zems un pat krītošs. (Labi, ka krīze lika sasparoties.) Dabas un vides kapitāls ir, iespējams, vislabākajā stāvoklī, kur pamats ir ļoti labs atjaunojamo energoresursu ziņā un koksnes daudzveidības ziņā. (Svarīgi neaizmirst, ka meži, ūdens - atjaunojamie energoresursi – ir laba alternatīva un ar to saistītie enerģētiskās drošības, neatkarības un efektivitātes apsvērumi.) Sociālais kapitāls, kas savukārt ir vissliktākajā stāvoklī. (To vajadzētu labot ar aktīvu sabiedrības iesaisti, sniegt iedzīvotājiem lielākas kontroles iespējas pār sabiedrības resursiem.)”
"Šāda veida dokumenti sāk apaugt ar tabulām, un tad ir vajadzīgi cilvēki, kas šīs tabulas apstrādā, un cilvēku skaits arvien pieaug."
Vēl stratēģijā tiek uzsvērta pilsētu sadarbība, jo valsts nevarēs vienmērīgi attīstīties savstarpējā nepārtrauktā konkurencē starp pilsētām, kuras “visas gribēs būs mazās Rīgas”.
R. Ķīlis piedāvā paskatīties arī uz tuvāku nākotni, ko mums prognozē pētnieki: 2020. gadā Latvijā joprojām būs augsts nodarbināto līmenis pret iedzīvotāju skaitu. Izglītības līmenis pazemināsies. Produktivitāte joprojām būs zema, “paradokss: strādā visi, bet joprojām zemākais”.
Derot padomāt par to, ka arī pēc desmit gadiem Latvijā joprojām būs liels īpatsvars zemas pievienotās vērtības sektoriem. 2005. gadā Latvijā vairāk nekā 80% cilvēku strādāja zemas vai vidēji zemas pievienotās vērtības sektoros, atgādina R. Ķīlis, iesakot pārstrukturēt darbaspēku uz augstākas pievienotās vērtības sektoriem un celt paša darbaspēka produktivitāti. Piemēram, ja ir nepieciešama pārkvalifikācija, kā tas ir pašreiz, nesūtīt cilvēkus atpakaļ caur pārkvalifikāciju uz zemas pievienotās vērtības sektoriem, bet pārkvalificēt uz augstākas pievienotās vērtības sektoriem. Piemēram, farmācijā, metālapstrādē.
Ekspertu iebildumi un šaubas
Nacionālās attīstības padomē, kura tika aicināta arī aktīvai diskusijai, izskanēja tikai nedaudzi viedokļi, tostarp pārmetumu formā, ka jau līdz šim ir maz ņemts vērā Nacionālais attīstības plāns, kurš taču esot vaduguns attīstībā, un topošajai stratēģijai arī jābūt kā vadugunij. Turklāt pašreizējām strukturālajām reformām neesot redzama vienota komanda, kura atbild par visu šo procesu – strukturālo reformu plānu.
Jāpiebilst, ka Nacionālais attīstības plāns jau pēc tā apstiprināšanas tika atzīts par tādu kā neiznēsātu bērniņu. Bet kas attiecas uz steigu, ar kādu tiek paģērēta vīzija, kā lai te nosaka, kura taisnība taisnāka – vai tā, kuras teicējiem nav jāatbild par rezultativitātes rādītājiem, vai tā, kuras paudējiem sabiedrība prasa darbu un maizi?
Taču derētu ieklausīties racionālā vērtējumā, kas izskanēja ekspertu sarunā: dokumentā ir vairākas pretrunas, tajā nav integrēta pasaules ekonomika, vislielākās grūtības radīsies stratēģiju uzlikt kā cepuri, mēģinot savietot ar pārējiem dokumentiem. Vēl ir bīstamība, ka šāda veida dokumenti sāk apaugt ar tabulām, un tad ir vajadzīgi cilvēki, kas šīs tabulas apstrādā, un cilvēku skaits arvien pieaug. Tabulas kļūst arvien sarežģītākas, palielinās atskaitīšanās vajadzības, un atskaitīšanās notiek krustu šķērsu. Dažādas iestādes pieprasa par vienu un to pašu tēmu līdzīgus dokumentus, katrai no tām ir kāds virsdokuments, kas liek to darīt. Par šādu jau drīzās nākotnes vajadzību liecina norādes stratēģijā, ka jārada vairākas jaunas struktūras.
Lakoniskas vīzijas nav arī autoram
Arī R. Ķīlim tika jautāts vienā konkrētā teikumā formulēt uzstādījumu Latvijai. “Es to neuzņemos,” atzina stratēģijas izstrādes grupas vadītājs. Jo runa esot par dažādiem spēlētājiem un nevarot vienu lietu noteikt visiem, “par to es atbildību uzņemties nevaru, varu par principiem un virzieniem”.
V. Dombrovskis, kuram premjera pienākums liek būt arī Nacionālās attīstības padomes vadītājam, uzrunā kolēģiem 16. aprīļa sēdē teica: “Runājot par valsts attīstības vīziju, mums jāatceras, ka ikviena ģimene gaida apliecinājumu darbos, ka Latvija ir valsts, kurā cilvēks var droši plānot savu un savu bērnu nākotni; ka Latvija pārskatāmā nākotnē sasniegs mūsu ziemeļu kaimiņvalstīm pielīdzināmu labklājības līmeni, un ka mūsu vērtības nekādā veidā neietekmē īstermiņa grūtības – tā ir nacionāla neatkarīga un demokrātiska valsts.”
“Ja stratēģija palīdz lemšanas procesā, tad tā ir laba, ja ne – tad tā nav laba stratēģija,” savu un pārējo autoru grupas veikumam vērtēšanas kritēriju piedāvā R. Ķīlis, piebilstot, ka krīze tai ir labs tests.
Taču jautājums par vīziju paliek atklāts.
