VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
29. janvārī, 2009
Lasīšanai: 14 minūtes
RUBRIKA: Intervija
4
10
4
10

Būt vai nebūt uzņēmējiem – tāds ir jautājums

LV portālam: IVARS AKERFELDS, SIA „Amberwood” valdes priekšsēdētājs; GATIS EGLĪTIS, SIA „Ekoliesma” īpašnieks; MĀRIS BENĶIS, SIA „Kopā siltāk” īpašnieks un valdes priekšsēdētājs

Valstī realizētie ekonomikas stabilizēšanas pasākumi drīzāk veicina uzņēmēju maksātnespēju un bremzē patēriņu.

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV

Kaut arī darba devēji un ekonomikas speciālisti uzsver, ka patlaban nepieciešams atbalstīt Latvijas uzņēmējus un veicināt vietējo patēriņu, valstī realizētie ekonomikas stabilizēšanas pasākumi drīzāk veicina uzņēmēju maksātnespēju un patēriņu bremzē. Sarunā par to, kā šajos ekonomiskajos apstākļos klājas uzņēmumiem, kuri saistīti ar koksnes pārstrādi un kurināmā ražošanu un tirdzniecību, piedalās Ivars Akerfelds, SIA „Amberwood” valdes priekšsēdētājs, Gatis Eglītis, SIA „Ekoliesma” īpašnieks un valdes priekšsēdētājs, un Māris Benķis, SIA „Kopā siltāk” īpašnieks un valdes priekšsēdētājs.

Ar ko nodarbojas jūsu vadītais uzņēmums?

Ivars Akerfelds: Ražo grīdas dēļus, parketu un kokskaidu briketes.

Gatis Eglītis: „Ekoliesma” nodarbojas ar kurināmo granulu ražošanu un piegādi klientiem, apkures katlu tirdzniecību, piegādi, uzstādīšanu un apkalpošanu. Ja klients pērk apkures katlu, tas nozīmē, ka viņš būs mūsu klients vismaz 15 gadus. Mēs Latvijā pārstāvam vairākus Eiropas apkures katlu ražotājus. Katlu jauda ir no 5 kW līdz 2 MW, kas ir automātiskās apkures iekārtas. Granulu ražotne atrodas Madonas rajonā, tirdzniecības birojs – Rīgā.

Māris Benķis: Ar malkas ražošanu un tirdzniecību, granulu un brikešu tirdzniecību.

Cik ilgi uzņēmums darbojas šajā biznesā?

I. A.: Mēs darbojamies kopš 2005. gada. Sākām ražot grīdas dēļus un parketu, briketes ražojam tikai otro gadu. Parketa ražošanā paliek pāri daudz nomaļu, kurus pārstrādājam briketēs.

G. E.: Drīz būs jau četri gadi. Sākām ar granulu ražošanu, pamazām sākām tirgot arī apkures katlus, jo redzējām to kā stabilu savas darbības virzienu.

M. B.: Uzņēmums darbojas gadu.

Kā pašreizējā ekonomiskā situācija Latvijā ietekmē uzņēmuma darbību?

I. A.: Šī ir ļoti laba ekonomiskā situācija. Tā ir daudz labāka, nekā tā bija iepriekšējos pāris gados. Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, pēdējos gados bija grūti izplānot izejmateriālu cenas, jo tās gada laikā varēja palielināties divas reizes un tur neko nevarēja darīt. Otrkārt, darbaspēka izmaksas arī nevarēja plānot, nesamērīgās darba algas celtniecības nozarē diktēja algas rūpniecībai. Treškārt, tirgū valdīja haoss, katrs varēja pārdot, ko vēlējās. Tautā nostāja bija šāda: „Jāpērk šodien, rīt būs dārgāk!” Pirka pēdējos draņķus. Labu produktu ražot nebija jēgas, jo tas kļūst dārgs un finansiāli neizdevīgs. Tagad situācija kļūst skaidrāka, tirgus dalībnieki ir apzināmi, ir iespējams veidot savu tirgus stratēģiju un prognozēt darbaspēka izmaksas. Atkal normālā līmenī atgriežas resursu cenas, kādas tās bija 2004. gadā, un nozare kļūst konkurētspējīga starptautiskajā tirgū.

"„Latvenergo” vienā dienā paceļ cenas par 30%. „Vecajā” Eiropā uzņēmēji ļaunākajos murgos nespētu nosapņot šādu kāpumu: tur gadiem debatē par cenu kāpumu pāris procentu robežās."

Jūtamas arī negatīvas sekas. Bankas kļuvušas pārmērīgi tramīgas, bet tas saistīts arī ar to darbību, piemēram, pašlaik parādās biznesi, kuru atbalstīšana izrādījusies kļūda. Traucē arī lielie monopoli, kas var darīt, ko grib, un cenšas izmantot situāciju. Piemēram, „Latvenergo” vienā dienā paceļ cenas par 30 procentiem. Tas, protams, grauj ekonomiku. „Vecajā” Eiropā uzņēmēji ļaunākajos murgos nespētu nosapņot šādu kāpumu: tur gadiem debatē par cenu kāpumu pāris procentu robežās. Bet citādi es „krīzi”, kā mēs saucam pašreizējo ekonomisko situāciju, atbalstu – tā sakārtos tirgu un valsti piespiedīs domāt saimnieciski.

Ir vēl viens liels pluss – visi beidzot sākuši runāt par ražošanu kā tādu. Pirms diviem gadiem par to vispār nerunāja. Ražot ir slikti, pakalpojumi – tas ir labi, – skaidroja eksperti ar postsociālisma domāšanu. Bet cik ilgi var pelnīt naudu, tikai sniedzot viens otram pakalpojumus? Šodien vismaz daļa sabiedrības ir sapratusi, ka ražošana ir jebkuras ekonomikas pamats.

G. E.: Esam ierauti kopējā mutulī un visu, kas notiek, izjūtam arī savā biznesā. Protams, varētu teikt, ka kurināmais būs vajadzīgs vienmēr un tādēļ krīze mūs neietekmēs, tomēr jūtam klientu maksātnespēju. Piemēram, daļai uzņēmumu, kuriem piegādājam granulas ar pēcapmaksu, ļoti kavējas maksājumi, līdz ar to mums jānodarbojas ar parādu piedziņu. Privātpersonām granulas pārdodam tikai ar priekšapmaksu. Ir klienti, kuri diezgan atklāti pasaka, ka nav spējīgi samaksāt. Aizvien biežāk viņi piezvana, pajautā cenu un runā par atlikto maksājumu, bet mēs diezgan kategoriski atsakām. Es pieļauju, ka šie cilvēki vienkārši salst, jo nespēj nomaksāt granulu rēķinu. Granulas beidzas, un viss.

Mums kā granulu ražotājiem Latvija nav izolēta sala un no ražošanas viedokļa ir vienalga, vai mēs pārdosim granulas Latvijas klientiem vai ārzemēs. Galvenais, saņemt adekvātu samaksu par preci, kas principā nozīmē: mēs kaut kādas sociālas funkcijas nepildīsim nekad. Ja cilvēkiem nebūs naudas, viņi sals.

M. B.: Esmu uzsācis uzņēmējdarbību jomā, kas būs aktuāla vienmēr, tomēr cilvēku maksātnespēja būtiski ietekmē iespējamos pārdošanas apjomus. Jādomā, kā konkurēt ar tiem tirgus dalībniekiem, kuri darbojas īslaicīgi un cenšas lēti pārdot malku, kas gala rezultātā ne vienmēr atbilst klientu vēlmēm. Ir diezgan daudz klientu, kuri atzīstas, ka iepriekš nopirkuši nekvalitatīvu malku. Šie „darboņi”, kuri liela daļa nemaz nav juridiskās personas, arī labu malku pārdod bez PVN, kas cilvēkiem, protams, ir izdevīgāk. Ja tas netiek kontrolēts valsts līmenī, tad īpaši jaunam uzņēmumam ir grūti šādos apstākļos būt konkurētspējīgam.

Kā nodokļu politikas izmaiņas, kuras ieviestas no šā gada janvāra, ietekmē jūsu uzņēmuma darbību?

I. A.: Slikti ietekmē, ja PVN pēkšņi no 5% pieaug līdz 21 procentam. Un pavisam slikti, ja spēles noteikumi visiem nav vienādi.

G. E.: Sāpīgākais ir lielā PVN likmes maiņa. Tas zināmā mērā ir pat tāds apvainojums nozarei. Tai pašā laikā, kad gāzei un elektrībai, un citiem energoresursiem ir samazinātā 10% PVN likme, malkai, briketēm, granulām ir pilni 21%. Ja nodokļiem ir divas funkcijas: viena – pildīt valsts kasi, otra – būt kā svirām, ar kuru palīdzību ietekmēt biznesu vēlamā virzienā, tad patlaban izskatās, ka malka, granulas un biokurināmais, kas ir atbalstāmais kurināmais, Latvijā ir nevēlami un tiek kaut kādā veidā ar nodokļu likmēm bremzēti.

"Aizvien biežāk klienti piezvana, pajautā cenu un runā par atlikto maksājumu, bet mēs diezgan kategoriski atsakām. Es pieļauju, ka šie cilvēki salst, jo nespēj nomaksāt granulu rēķinu."

Mēs šobrīd jūtam šādu tendenci: līdz šim, kad PVN granulām bija 5%, neviens cilvēks nejautāja, vai mēs kaut ko nevaram nopirkt bez nodokļiem, papīriem, turpretī šobrīd katrs otrais zvanītājs, kad uzzina cenu, jautā, vai nevaram kaut ko sarunāt. Valsts noteikti nebūs ieguvēja šajā gadījumā. Kas varēs, tie pirks, un, iespējams, vairāk cirkulēs skaidra nauda. Mēs diezgan kategoriski atsakāmies šādā veidā darboties, bet nodokļi lielā mērā ir arī konkurences jautājums. Būs uzņēmumi, kas sāks tā darīt, un legālie biznesi vai nu būs spiesti pieņemt spēles noteikumus, vai arī vienkārši apstāsies.   

M. B.: Uzņēmējdarbības uzsākšanai pirms gada tika uzrakstīts biznesa plāns, lai saņemtu ES struktūrfondu finansējumu. Biznesa plāna aprēķini tika veikti, ņemot vērā 5% PVN. Šobrīd, kad šī likme ir tik krasi mainījusies, tas būtiski ietekmē iespējamo darījumu skaitu un peļņu. Cilvēki zvana, jautā par malkas cenām un ir pārsteigti par cenu pieaugumu, jo nezina, ka pēc jaunā gada arī malkai ir palielinājusies PVN likme. Klientu nav tik daudz, kā bija plānots, jo cilvēki nespēj maksāt. Visi vēlas atrast lētāko variantu, kas nereti nav tas labākais – labas malkas vietā nopērk nekvalitatīvu kurināmo, un pēc tam paši nožēlo.

Kādu risinājumu redzat šajā situācijā?

I. A.: Papildu nodokļus drīzāk vajadzēja noteikt ievestajam fosilajam kurināmajam – akmeņoglēm, gāzei, bet valstī rīkojas pilnīgi pretēji – 21% uzliek vietējam kurināmajam, bet gāzi atstāj lētu. Vai nu pie varas ir vienkārši vientieši, vai arī sabotieri, kuriem nav valstisku interešu, bet kuri atbalsta savējos. Kā politiķus viņus būtu jāpalūdz „pamest skatuvi”.

G. E.: Zinot, kāda valstī situācija, neceram, ka būs kādas subsīdijas biokurināmajam. Tādu ilūziju mums nav. Vismaz vienādu starta pozīciju ar gāzi un elektrību – minimālais uzdevums, ko vajadzētu sakārtot. Par pašiem uzņēmumiem – grūti pateikt. Ražošanas uzņēmumiem būs citi tirgi: nebūs Latvijā klientu, būs kaut kur citur ārzemēs. Vai gluži otrādi – pārcelsim ražošanu uz kādu lētāku zemi: Krieviju, Ukrainu vai Baltkrieviju. Tas tāds skarbākais solis, bet mēs esam spiesti diezgan nopietni par tādām lietām domāt.

"Patlaban izskatās, ka malka, granulas un biokurināmais, kas ir atbalstāmais kurināmais, Latvijā ir nevēlami un tiek ar nodokļu likmēm bremzēti."

M. B.: Jāpārdomā PVN likme visiem kurināmā veidiem tā, lai būtu lielāks atbalsts vietējiem ražotājiem un pašmāju atjaunojamo resursu kurināmais patērētājiem būtu izdevīgāks. Lai to realizētu, vispirms jābūt politiskai gribai, ko pašreiz nejūt.

Kas būtu jādara pašiem nozares uzņēmējiem, lai noturētos biznesā un arī attīstītos?

I. A.: Smagi jāstrādā.

G. E.: Jāraugās, ko kurā vietā var darīt. Jāskatās ne tikai šaurā virzienā. Pasaule ir pietiekami plaša, prāti – pietiekami skoloti, lai varētu arī pārcelties uz citu vietu. Nevienam, protams, nav vēlmes pamest tēvzemi, bet tu esi spiests kaut ko darīt. Viens no ceļiem ir ražotni pārvest uz kādu vietu, kur gan lētāka elektrība, vairāk resursu un izejvielu granulu ražošanai, gan lētāks darbaspēks. Diezgan daudzi kokapstrādes uzņēmumi vai nu slēdz esošās ražotnes un, lai banka visu neatņemtu, pārdod iekārtas uz Austrumiem, vai arī paši savas ražotnes pārceļ uz ārzemēm.

M. B.: Jācenšas noturēties! Jāuztur kvalitāte un jāmeklē jaunas tirgus iespējas.

Kādu atbalstu sagaidāt no valsts?

I. A.: Kādu atbalstu!? Netraucējiet un nepieņemiet nesaprātīgus lēmumus, nodrošiniet visiem vienādus spēles noteikumus! Novāciet tās nenormālās birokrātijas! Mazā galdniecībā jātur viens cilvēks, kas raksta valsts iestādēm dažādas atskaites desmit dažādos variantos! Viens cilvēks nodarbojas tikai ar muļķībām – to nevienā Eiropas valstī nevar atļauties, bet šajā gadījumā ir tā, ka valsts reāli neļauj strādāt – uzliek vietējam kurināmajam 21% PVN likmi, bet importētai gāzei atstāj 10 procentus.

Žēl noskatīties uz to visu. Kas tad reāli maksās? Visvairāk – pensionāri. Gāzes apkure jau ir tiem, kuri var atļauties maksāt par tās uzstādīšanu, malkas apkure – pensionāriem un nabadzīgākajam slānim. Tas nodoklis ir uzlikts viņiem.

G. E.: Par atbalstu no valsts… Nav ko cerēt, ka būs tā, kā Rietumeiropas valstīs, kad, nomainot fosilā kurināmā katlu uz videi draudzīgāku iekārtu, iedzīvotāji saņem dotācijas no valsts. Tas veicina atjaunojamā kurināmā izmantošanu, un klientam ir kāds finansiāls atbalsts. Arī vides aizsardzības jautājumi tiek sakārtoti. Zinot, ka valsts kase ir tukša, mēs uz šādu atbalstu neceram. Tad vismaz nodokļu samazinājums būtu adekvāts solis.

"Žēl noskatīties uz to visu. Kas tad reāli maksās? Visvairāk – pensionāri. Gāzes apkure jau ir tiem, kuri var atļauties maksāt par tās uzstādīšanu, malkas apkure – pensionāriem un nabadzīgākajam slānim."

Kādēļ tāda situācija izveidojusies, ir grūti pateikt: vai gāzei ir spēcīgs lobijs, vai kokapstrāde asociāciju līmenī nav nekādu aktivitāti izrādījusi (tad tas ir akmens pašu dārziņā, jo nav paspēts izsekot līdzi un reaģēt). No otras puses, it kā ir viens likums, bet katram citādāks. Baidos, ka šajā gadījumā ar palielināto 21% PVN likmi ieguvēja nebūs neviena puse. Iespējams, ka legālo darījumu skaits vienkārši saruks. To jūtam arī ražošanā, ka daudz nopietnāk jākontrolē darbinieki, lai nebūtu tā, ka, piemēram, nakts maiņā no uzņēmuma tirgo projām kaut kādu produkciju. Līdzīgas lietas neizbēgami nāk līdzi kopējai ekonomiskajai situācijai valstī.

M. B.: Atbalsta politiku ne tikai deklarācijās, bet arī darbos. Ir jau viegli pateikt – veidosim savus uzņēmumus, organizēsim vietējo ražošanu. Otrkārt, jāsamazina birokrātija. Treškārt, būtu nepieciešams sakārtot atjaunojamā kurināmā tirdzniecības vidi, piemēram, izskaužot neoficiālos tirgotājus, kuri kropļo tirgu un no kuriem valsts kasē nekas neienāk. Tāpat vajadzētu atbalstīt pašus vietējā kurināmā patērētājus, piemēram, palielinot nodokļa likmes importētajiem energoresursiem, kurus izmanto apkurei. Tas būtu svarīgi tai lielajai daļai iedzīvotāju, kuri izmanto vietējo kurināmo un kuru rocība nav liela.

Labs saturs
10
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU