VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
16. janvārī, 2009
Lasīšanai: 14 minūtes
RUBRIKA: Intervija
1
15
1
15

Par laimi, kas nav rodama ārpusē

LV portālam: JURIS RUBENIS, mācītājs
Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Saruna ar mācītāju Juri Rubeni iesākas par to, cik svētīgs ir šis laiks, kas liek piebremzēt līdzšinējo skrējienu. Nupat sabiedrībai ir pieejama J. Rubeņa jaunā grāmata „Ievads kristīgajā meditācijā”. Tās ievadā autors saka: „Ikdienas dzīves steiga, seklums un garīgā iztukšošanās ne tikai vairo izmisuma un bezjēdzības pieredzi, bet aizvien vairāk atsvešina cilvēku pašu no sevis.” Lai tuvotos sev, ir jāiemācās apstāties un reizēm paklusēt. Klusums ir sarežģītāk izpildāms par virtuoziem runu plūdiem.

Ar kādām pārdomām jums sācies 2009. gads?

Ir grūti novilkt robežu un pasacīt, ka vienā pusē kaut kas paliek, bet aiz robežas sākas kas radikāli jauns. Jāsaprot, ka šķirtne starp gadiem ir mūsu galvās. Tā ir virtuāla. Taču, no otras puses, tas palīdz noteiktās robežās redzēt laiku un saprast, ka tā paliek aizvien mazāk.

Viss notiekošais mudina paraudzīties sevī un saprast, ka vienīgā izdzīvošanas iespēja vairumam mūsdienu intensīvajās profesijās nodarbināto cilvēku, kur par normu kļuvusī pārslodze un pārdegšana ir vien laika jautājums, ir kopt intensīvu iekšējo dvēseles dzīvi. Vairs pat nepastāv jautājums par izvēli, bet pievēršanās iekšējiem procesiem drīzāk ir akūta prasība.

Laiks, kad uz cilvēkiem vērsts tik liels ārējs spiediens, varētu rosināt intuitīviem iekšējās dvēseles telpas meklējumiem, kas ir nozīmīgi līdzsvara noturēšanai starp ārējiem faktoriem un cilvēka esību. Tāpēc sarežģīts laikmets var kļūt iekšēji intensīvs un svētīgs laiks. Vien jāpamana tā radītās iespējas. Ārēji sarežģījumi motivē doties personīgajā iekštelpā, kam citkārt pietrūcis laika.

Kopumā trūkst informācijas, kas motivētu uz lietām paraudzīties dziļāk un jēgpilnāk. Ikvienā medijā primārais teksts ir par krīzi un tās šausminošajām sekām, ko daļēji jau jūtam, bet kas vēl skarbākas gaidāmas. Un, ja ar šādām ziņām sabiedrību diendienā baro kā ar maizi, ārējās panikas iemesli ir saprotami. Vai jums līdzīgi domājošiem cilvēkiem šobrīd nevajadzētu būt aktīvākiem, dzirdamākiem?

Ja mēs runājam par mācītāja funkciju, tad saredzu divas bāziski svarīgas lietas: pirmkārt, nemitīgi atkārtot fundamentāli svarīgo, bībeliski eksistenciālo patiesību – mēs esam garīgas būtnes. Neesam, atvainojos, vien gaļas gabali. Kad sevi apzināmies kā garīgas būtnes, mūsu reālajā dzīvē ienāk pārmaiņas. Aptverot, ka ķermenis ar laiku noveco un visbeidzot no tā nāksies atvadīties pavisam, varam saprast, ka bez fiziskā apvalka pastāv vēl kas būtiskāks, un tieši šādā ceļā veidojas, top un attīstās mūsu dvēseles. Šī patiesība baznīcai ir nemitīgi jāatgādina, lai katra paaudze to sadzirdētu no jauna.

Otra lieta – mācītājam jācenšas saprast ikvienu cilvēku. Nevis jāsoda vai jātiesā, kas ir pavisam citu institūciju uzdevums, bet gan jāizprot. Grūtās situācijās visvairāk palīdz nevis tas, ka atradīsies kāds vieds guru, kurš pateiks, kā rīkoties tālāk, bet sastapsim cilvēku, kas mūs sapratīs. Tā arī ir kalpošanas lielākā nozīme un atslēga, kāpēc Bībeles vēsts nekad nenovecos.

Reizēs, kad personīgajā dzīvē risinājušies smagi notikumi, zaudēts tuvinieks, cilvēki, meklējot mierinājumu, sāk ceļu paši pie sevis, savas iekšējās pasaules izzināšanā. Nereti jūs esat tas, kuram vēlāk saka „paldies” par pacelšanu dzīves atsākšanai. Arī šai laikā, kad ārējais spiediens kļuvis par smagu, daudziem palīdzība būs ļoti nepieciešama.

Domājot par to, ka grūtības vai nelaimes cilvēku atmodina dziļākiem meklējumiem, nevajadzētu tās uzskatīt par vienīgo priekšnosacījumu dzīves jēgas atrašanai. Būtu nepareizi apgalvot, ka ciešanas un nelaimes ir kas ļoti labs un vajadzīgs, lai nonāktu līdz garīgām atziņām. Es tomēr domāju, ka līdz būtiskām atziņām cilvēki var nonākt pa diezgan atšķirīgiem ceļiem.

"Ikvienam jārēķinās, ka pasaule ir tāda, kāda tā ir. Pasaule atspoguļo cilvēku."

Protams, smagi notikumi var pamodināt dziļākai dzīves izpratnei. Jo gandrīz ikviens no mums kādu noteiktu dzīves posmu dzīvo pārliecībā, ka ir sapratis šo dzīvi. Pats ir uzbūvējis, šķiet, noderīgu pasaules uzskatu, kas darbojas. Varbūt pat teicami darbojas. Pats nospraudis mērķus un zina, kādi instrumenti nepieciešami to sasniegšanai. Un vienu zināmu laiku dzīves pavadas patiešām arī ir cilvēka rokās. Līdz nāk notikumi, kas pierāda, ka tā tas nav. Tu pats tomēr neesi tas, kas pilnībā nosaka savas dzīves virzību. Un šādi pavērsieni var pamodināt dziļākai dzīves izpratnei.

Ļoti bieži ciešanās uzdodam jautājumus „kāpēc?” un „par ko?”. Taču šādās reizēs lielāka jēga būtu vaicāt: „Kā man vajadzētu reaģēt uz šo notikumu?” Tas ir daudz nozīmīgāk par „kāpēc?” un „par ko?”. Jo daudz svarīgāk ir saprast, kā reaģēt uz notikušo un kā izkļūt no konkrētās situācijas.

Protams, ir fundamentālas lietas, ko nevaram mainīt. Taču, ja iziesim uz ielas, piecirtīsim kāju un pavēlēsim pasaulei mainīties, nekas nenotiks. Ja mainīšos pats, arī mana dzīve mainīsies. Un otrādi. Pasaule mainās līdz ar cilvēkiem, un tā ir vienīgā iespēja, kā notiekošo vērst par labu.

Ļoti tipiska patērētāju sabiedrības ideoloģijas pieeja ir pieprasīt, lai visu gatavu pienes klāt. Taču ir jāapzinās - tas nekad nenotiks! Cilvēkiem, kuri vēlas pārmaiņas, ir jāsāk kaut ko darīt pārmaiņu labā pašiem sevī. Ja mainīsies kaut viens cilvēks, pasaule reāli kļūs labāka. Tradicionālā pieeja ir domāt, ka visi nozīmīgie jautājumi risinās kaut kur ārpusē. Nē, patiesībā tie risinās katrā pašā.

Kā nokļūt starp tiem, kuri dzīves dramatiskajos notikumos nevis noslīkst „bedrē”, bet nonāk līdz atziņām, tādējādi nelaimes vēršot par ieguvumu?

Kāds teologs ir sacījis: „Katra cilvēka dzīve ir viņa personiskais Bībeles stāsts.” Ir kāda metode, kas varētu noderēt arī tiem ļaudīm, kuri nav lasījuši Bībeli. Atskatīties uz savas dzīves nozīmīgākajiem un vērtīgākajiem brīžiem, un šie dzīves notikumi kaut ko nozīmīgu norādīs, tie palīdzēs saprast, kā rīkoties šodien. Paņemt baltu papīra lapu un uz tās uzrakstīt svarīgākos dzīves notikumus. Visbeidzot sev pajautāt: cik daudz no tiem bijuši atkarīgi tikai no manas darbības? Un cik daudz – nākuši kā negaidīta dāvana? Visticamāk, atklāsies kas jauns.

"Cilvēkiem, kuri vēlas pārmaiņas, ir jāsāk kaut ko darīt pārmaiņu labā pašiem sevī. (..) Tradicionālā pieeja ir domāt, ka visi nozīmīgie jautājumi risinās kaut kur ārpusē. Nē, patiesībā tie risinās katrā pašā."

Šāda pašanalīze un sistemātisks skatījums māca uzticēties savai dzīvei. Tas var palīdzēt iegūt mieru, paļāvību, drošību un skaidrību. Jo brīvāk un elastīgāk rīkojamies šai pasaulē, jo vairāk iegūstam. Jo krampjaināk kaut kur ieķeramies, pastāv lielāks risks krampjaini sagrābto objektu zaudēt. Tā tas ir savstarpējās attiecībās, tāpat arī ar mantu. Vien dodot brīvību cilvēkiem un lietām, spējam tos paturēt.

Kas norisinās to cilvēku dvēselēs, kuri kā lielāko savas pieredzes un dzīves pārliecību sludina – nekāda Dieva nav!?

Ļaudis, kuri noliedz Dievu, es nesteidzos ierakstīt „pazudušo” cilvēku kategorijā. Sarunās ar cilvēkiem esmu sapratis, ka ne vienmēr sacītais atbilst izjūtām un notiekošajam dvēselē. Ir jāsaklausa ne tikai skaļi pateiktais, bet noklusētais. Tieši nepateiktais, nevis runātie teksti vai pozas ļauj visvairāk atklāt par konkrēto cilvēku. Tāpēc paustajām deklarācijām ne vienmēr ir sakars ar iekšējo sajūtu. Tās vairāk atklāj neziņu, bailes un nocietināšanos. Ja kāds steidz pavēstīt, ka viņš ir ateists, tas vien jau norāda uz personībā mājojošu nemieru. Kaut kāds spriegums viņa dvēselē pastāv. Ja kaut kas patiešām ir vienaldzīgs un nenozīmīgs, tad nerodas vēlme par to ne runāt, ne noliegt, pat ne formulēt sev pašam.

No otras puses, vārds „Dievs” pats par sevi ir tikai abstrakcija, skaņu kombinācija, kas norāda ko neaptveramu. Ar vārdu „Dievs” saistīts milzum daudz dažādu notikumu, ierobežojumu un līdz ar to – problēmu. Un te būtu svarīgi saprast - ne katram, kuram konkrētais vārds ir nesaprotams un nepieņemams, pastāv šaubas pārējā, kas slēpjas aiz tā. Ja cilvēkiem pajautātu, vai viņi tic, ka ir kāds augstāks spēks, augstāks saprāts vai liktenis, man šķiet 98 procenti atbildētu apstiprinoši. Visi šie vārdi ir no tās kategorijas, kas apzīmē nezināmo. To, kas stāv augstāk par mums, ikdienišķo un cilvēka loģisko saprātu. Tātad no šī punkta, šīs sapratnes arī jāvadās.

Kur šobrīd rast spēkus tiem uzņēmējiem, kuru lielie un nenoliedzami vērtīgie biznesa plāni, aizsāktā uzņēmējdarbība šobrīd kapitulē valsts un banku priekšā, nostādot viņus par mūža parādniekiem? Vai tiem, kuri vēl pirms pāris gadiem, godīgi strādājot, spēja nopelnīt ģimenes uzturēšanai un mājokļa kredītu segšanai, šobrīd savas mājas jāatdod bankām, uzklausot, cik lētticīgi un netālredzīgi bijuši? Kā palikt cilvēcīgi stipram, lai naids, dusmas, pazemojums un bezspēcība nenosmacē?

Arī starp maniem draugiem šādi cilvēki ir. Par to varētu ļoti daudz diskutēt, taču salīdzinājumam ieskats pavisam īsā un konkrētā piemērā - kuģim grimstot, vislielākās izredzes izglābties ir nevis tiem, kas histērijā kliedz un krīt panikā, bet gan tiem, kuri šai dramatiskajā mirklī saņem spēkus, lai koncentrētos, mēģina nomierināties un saskatīt, ko darīt, lai radušos situāciju atrisinātu.

"Neveiksmes ļoti spēcīgi vispirms iedragā pašapziņu un individuālo ego, bet tai pašā laikā ir tūkstošiem piemēru ar ekonomiskajā spicē esošiem cilvēkiem, kuri vairākkārt iepriekš bankrotējuši. Tādā brīdī nedrīkst skatīties šauri. Jo tas, ko tu šobrīd zaudē, nebūt nav viss, ko vari paveikt savā dzīvē."

Kritiskos brīžos vissliktākos lēmumus cilvēks pieņem, krītot panikā. Tieši šādos brīžos visvairāk jākoncentrē uzmanība un jānomierinās. Lai arī bieži liekas, ka nav risinājuma, pilnīgi noteikti – nav tādas situācijas, kam nebūtu risinājuma. Izeja ir, tikai stresā to neredzi. Ja kāds ir mērķtiecīgi veidojis uzņēmumu, ieliekot tajā milzum darba, pūļu, laika un sirds, un šis uzņēmums bankrotē, pirmajā mirklī rodas sajūta, ka sagāzusies visa dzīve. Taču – neviens nav nomiris. Un, pat ja būtu, ir jāmācās dzīvot tālāk bez aizgājušā.

Protams, neveiksmes ļoti spēcīgi vispirms iedragā pašapziņu un individuālo ego, bet tai pašā laikā ir tūkstošiem piemēru ar ekonomiskajā spicē esošiem cilvēkiem, kuri vairākkārt iepriekš bankrotējuši. Tādā brīdī nedrīkst skatīties šauri. Jo tas, ko tu šobrīd zaudē, nebūt nav viss, ko vari paveikt savā dzīvē. Gluži otrādi - ar laika distanci šis notikums ļaus daudz ko saprast.

Grieķu valodas vārds „krīze” nozīmē arī „iespēju”. Arī medicīnā ar šo vārdu apzīmē stāvokli, no kura vai nu atlabst, vai nomirst. Citiem vārdiem sakot, līdzšinējais stāvoklis vairs neturpināsies. Vai nu tu tiksi tam cauri, vai nogrimsi. Šajā brīdī ir jāizdzīvo kā cilvēkam, atmetot drudžainās domas par nākotni. Pat ja nepalīdz salīdzināšana, ka citiem klājas tikpat smagi vai vēl ļaunāk, tad padomājiet plašāk - ko teikt tiem, kuri dzīvo aptuveni 30 nemitīgi karojošos pasaules reģionos, kur katra ģimene ir zaudējusi un turpina zaudēt savus mīļos? Vai – ko sacīt tam, kurš nelaimes vai slimības gadījumā ticis paralizēts un turpmākā dzīve būs jāpavada, pašam nespējot pārvietoties?

Fokusēšanās uz savu nelaimi noved tādā kā trusīša–pitona stāvoklī. Jo vairāk trusītis skatās uz pitonu, jo pitons kļūst lielāks, līdz beidzot visa pasaule kļūst par milzu pitonu. Ja ļausim grūtībām sevi nohipnotizēt, tās pārņems visu redzeslauku, līdz pasaule kļūs pavisam melna. Taču patiesībā tas tā nav.

Un vēl – svarīgi spēt uzticēties faktam, ka ceļš uz priekšu dažkārt kādā mirklī var vest atpakaļ. Vienkārši lineārs ceļš uz augšu nav vienīgā attīstības trajektorija. Svarīgi no nelaimēm mācīties, neļaut tām sevi apstādināt. Raudzīties atvērtām acīm, iet uz priekšu, lai ar laiku savu gājienu pārvērstu pozitīvā aktivitātē.

Kas, jūsuprāt, ir laime?

Laime rodas no pārliecības par to, cik labi ir būt. Tā ir gatavība pieņemt šo esību. Ja mācies pieņemt savu dzīvi un ar gaišu skatu raugies labajā, kas tev dots, tad piedzīvo, ka esi laimīgs. Laime nav meklējama ārpusē. Protams, prieka mirkļus varam gūt arī dažādās lietās, taču patiesās, ar laimi saistītās sajūtas rodamas katram pašam sevī.

Apklust, nomierināties un ieklausīties pasaulē – tā arī ir laime. Ir jāapstājas un jāapklust, lai saprastu, ka esi laimīgs. Neiedomājami liela laime ir dzīvot tieši to dzīvi, kas tev dota. Reizēm ir dziļi jānokāpj „bedrē”, lai ieraudzītu, cik nozīmīgs ir viss esošais manā dzīvē. Laime ļoti lielā mērā saistās ar notiekošo dvēselē un pavisam maz ar lietām, kas norisinās ap mums.

Labs saturs
15
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU