Brīvais laiks – izvēle, kas var būt auglīga vai var iztukšot
Lasot dažādus Latvijas 90. gadu jubilejas svinībām par godu izdotos vēsturiskos rakstus, nevilšus rodas sajūta, ka pirmās Latvijas Republikas cilvēki bija tiem laikiem inteliģentāki, izglītotāki, zinošāki un atbildīgāki nekā mēs šodien. Arī viņus kritizēja laikabiedri, un tomēr mani aizkustina un iedvesmo tā laika cilvēku atstātās liecības.
Varbūt visvairāk tās mani iedvesmo apzināties, ka patiesībā arī šodien valsti ceļam kopā. To darām ne tikai tad, ja esam atbildīgā amatā un pieņemam lēmumus, kas skar visu sabiedrību. To darām katru brīdi. Pirmkārt, darot savus ikdienas pienākumus, godprātīgi izpildot darbā uzticētos uzdevumus. Darot tos nevis „ķeksīša” pēc vai tāpēc, ka mani kāds uzrauga, bet cenšoties izdarīt labi pēc būtības, izdarīt pēc iespējas labāk tāpēc, ka ceļam kaut ko labu visi kopā.
Bet tas vēl nav viss. Valsti mēs ceļam arī savā brīvajā laikā.
Kad nogurusi atgriežos no darba, ir kārdinājums ieslīgt dīvānā un ar pulti ieslēgt televizoru, kuru ik pēc laika pārslēgt no vienas programmas uz otru. Tā ir visvieglākā, bet, manuprāt, arī vissliktākā atpūta, kas nozog vakaru un iztukšo. Mājas darbi paliek nedarīti, un tā pa īstam jau arī neizdodas atpūsties. Kopš dienas, kad ievācos mājās, kur nebija televizora, es atklāju, cik gari ir vakari un cik daudz tajos var paveikt. Vispirms vajag nedaudz klusuma un miera, kurā atgūt spēkus. Man pietiek ar vienu stundu. Un tad ir vēl četras vai piecas stundas, kuras var piepildīt ar vērtīgām lietām.
"Valsti ceļam kopā. To darām ne tikai tad, ja esam atbildīgā amatā un pieņemam lēmumus, kas skar visu sabiedrību. To darām katru brīdi, darot savus ikdienas pienākumus, godprātīgi izpildot darbā uzticētos uzdevumus."
Šis brīvais laiks, kas simtprocentīgi ir mans īpašums un kuru varu tērēt pēc sava prāta, tomēr var nest citiem cilvēkiem un man pašai daudz laba. Ja šajā laikā es lasu vērtīgu grāmatu, kas iedvesmo labiem darbiem vai veido plašāku redzesloku, tad esmu izdarījusi ko tādu, kas bagātina ne tikai mani, bet arī tos cilvēkus, kas ir man līdzās, jo šīs zināšanas varēšu izmantot, pieņemot lēmumus vai varbūt dodot kādu padomu. Ja šajā laikā es rūpējos par savu veselību, tad patiesībā samazinu tos izdevumus, kurus radītu manas veselības aprūpe kādā slimnīcā pēc gadiem. Ja šajā laikā es apmeklēju kādu vientuļu cilvēku, tad es mazinu kāda ciešanas vismaz uz šīm pāris stundām.
Bet, ja šajā laikā es lasu „Privāto Dzīvi” un apskaužu kādu slavenību par to, cik labi tai ir izdevies iekārtoties dzīvē uz citu cilvēku rēķina, tad es sevī akumulēju naidu un nenovīdību. Ja šajā laikā ar draudzenēm kritizēju priekšniekus un kolēģus, tad atņemu sev un viņām cerību un prieku. Ja skatos raidījumu „Degpunktā”, tad veidoju savu priekšstatu par pasauli kā noziedzības un ļaunuma perēkli un atņemu sev vēlēšanos kaut ko darīt, jo „nekā laba nav”.
Manuprāt, ir pienācis laiks mācīties vērtēt, kas ir labs un kas nav, un darīt to, kas ir labs, izvairoties no tā, kas, vienalga cik garā laika distancē vērtējot, ir tukšs vai nes ļaunu.
„Mēs paši esam pelnījuši tādus politiķus, kādi mums tie ir”
Tā kāda mana draudzene, kas strādā valsts iestādē, teica ar rūgtumu pēc garas diskusijas par politiku un mediju darbu. Viņa uzskata, ka normāls cilvēks, kuram kaut cik dārga ir viņa nervu sistēma, neies politikā strādāt, jo masu mediji un tauta pret politiķiem izturas ar lielu naidīgumu un neatbilstošu kritiskumu. Tikai cilvēks ar dzelzs nerviem un kuram kritika nolīst kā pīlei ūdens, var izturēt šādu attieksmi.
Mēs sūdzamies, ka ir slikti politiķi, bet paši tādus esam pelnījuši, jo tas cilvēks, kas ir godīgs un taisnīgs, nevēlas politikā iesaistīties, zinot, ka tikai tas, kas neko nedara, nekļūdās, tātad visticamāk nonāks situācijā, kad asā, iznīcinošā un nežēlīgā kritika tiks vērsta pret viņu, ka bez žēlastības tiks ķidāta viņa ģimenes dzīve, attiecības ar draugiem un radiem, atpūtā pavadītais laiks.
Nāk prātā žurnālā „Kas jauns” redzētā fotoreportāža, kur redzams premjers Ivars Godmanis atpūšamies – skatoties basketbola spēli, apmeklējot koncertu, spēlējot tenisu. Raksta ievadā teikts, ka „Kas jauns” fotogrāfiem ir izdevies piefiksēt situācijas, kas apliecina, ka I. Godmanis arī atpūšas (fotogrāfijas pa vienai no katra mēneša), tātad pēdējā laikā dzirdētie apgalvojumi, ka viņš varētu pārdegt, ir nepamatoti. Absurds! Iznāk, ka premjeram vajadzētu strādāt kā robotam 24 stundas dienā bez tiesībām kaut nedaudz (pēc žurnāla „Kas jauns” standartiem arī vienreiz, divreiz mēnesī ir par daudz) atpūsties.
"Mana „trekno gadu” eiforija ir pazemojoši piezemējusies, un – paldies Dievam. Jo nekas, kur nav patiesības, nav labs."
Tā ir nežēlīga pieeja. Arī politiķi ir cilvēki, nevajag par to aizmirst. Ja nosodām kādu konkrētu viņu rīcību, tad tomēr nedrīkstam aizmirst, ka arī viņi ir cilvēki, viņiem ir bērni un tuvinieki, ka kļūdu var pieļaut arī nezināšanas dēļ. Protams, vajag reaģēt uz to, tomēr ne jau pazemojot un runājot visu ļaunu. Tā rīkojoties, mēs atņemam drosmi labiem cilvēkiem iesaistīties politikā. Un sanāk tā, kā draudzene saka: „Mēs paši esam pelnījuši tādus politiķus, kādi mums tie ir.”
Speciālistu laikmets un tā posts
Krīzes laiks liek man attapties. Mūsdienām raksturīgā specializācija bija pieradinājusi pie tā, ka tā pa īstam jābūt zinošai tikai vienā jomā. Visās pārējās jomās zināšanām jābūt tikai garāmejošām – jo tik un tā visu zināt taču nav iespējams, tāpēc vajag uzticēties tiem, kas ir speciālisti.
„Trekno gadu” eiforiju pavadīju Polijā, kur uz Latviju un mani kā šīs valsts pārstāvi skatījās ar attieksmi – ko tad jūs sūdzaties, pie jums taču visaugstākie attīstības rādītāji, viss iet uz augšu. Ziņas par Latvijas ekonomikas augšupeju sabiedrība ieguva no Polijas masu medijiem, kuri par to informēja pietiekami bieži. 2006./2007. gadu mijā Jāņa Pāvila II fonda direktors, kas atbalsta Austrumeiropas valstu studentu studijas Ļubļinas Katoļu universitātē, atsaucoties uz masu medijos iegūto informāciju par Latvijas ekonomisko attīstību, daļēji jokojoties, daļēji nopietni teica, ka Baltijas valstu studentiem stipendijas vairs netikšot piešķirtas. Protams, no vienas puses, runas par Latvijas ārkārtīgo pārticību šķita pārspīlētas, jo nemaz tik salda tā maize Latvijā nešķita. Vēl arvien, atgriežoties no studijām Polijā, nācās dzirdēt kurnēšanu un neapmierinātību. Tomēr, no otras puses, tas, protams, bija patīkami – apzināties, ka pie mums viss iet uz augšu, pie mums speciālisti ir gudrāki un spējīgāki.
"Lielākā vai mazākā mērā mēs katrs piedalāmies šīs valsts veidošanā un arī lēmumu pieņemšanā. Sabiedrisko domu veido ne tikai masu mediji un viedokļu līderi. Sabiedrisko domu veidojam arī mēs paši, katrs indivīds, kas formulē savu viedokli un pārrunā to ar citiem sev līdzās esošajiem."
Tobrīd kā cilvēks bez ekonomiskās izglītības nesapratu, no kurienes nāk šī pārticība. Godīgi sakot, arī neiedziļinājos, vienkārši uzticējos speciālistiem, kas ieņēma atbilstošus amatus un vadīja procesus valstī. Reizēs, kad ziņās izskanēja ārvalstu ekspertu brīdinājumi par iespējamo ekonomikas „pārkaršanu”, tas man izteica tieši tik daudz, cik vārds „pārkaršana” saistībā ar pārlieku ilgu uzturēšanos saulē: neliels sagurums un nepieciešamība atgulties. Bet kā tas varētu izskatīties valsts dzīvē – nebija ne jausmas. Un tā īsti arī neinteresēja, jo šķita, ka speciālisti ar to noteikti nodarbojas.
Tagad, nieka divus gadus vēlāk, no Polijas draugiem saņemu vēstules ar līdzjūtībām par notiekošo mūsu valsts ekonomikā. Izrādās, Polijas masu mediji plaši informē par to, ka viņu valsts finansiāla aizdevuma veidā sniegs atbalstu grūtībās nonākušajai Latvijas ekonomikai. Mana „trekno gadu” eiforija ir pazemojoši piezemējusies, un – paldies Dievam. Jo nekas, kur nav patiesības, nav labs. Turklāt tā atmodinājusi modrību akli neuzticēties speciālistiem, bet pašai sekot līdzi un būt zinošai par dažādām ar valsts dzīvi saistītām jomām.
Kāds, kuram stāstīju par savu jauno attieksmi, nedaudz vīpsnājoši apjautājās, ko gan tas mainīs. Bet mainīs gan! Lielākā vai mazākā mērā mēs katrs piedalāmies šīs valsts veidošanā un arī lēmumu pieņemšanā. Sabiedrisko domu veido ne tikai masu mediji un viedokļu līderi. Sabiedrisko domu veidojam arī mēs paši, katrs indivīds, kas formulē savu viedokli un pārrunā to ar citiem sev līdzās esošajiem. Katrs var kļūt par viedokļu līderi tā vietā, lai kļūtu par masu, kas akli klausās kāda cita formulētā viedoklī. Protams, lai noformulētu savu viedokli, ir jāiegulda darbs. Viegli ir būt masai, bet daudz vairāk jāpiestrādā, lai izveidotu izpratni – patstāvīgi jāapkopo informācija no dažādiem avotiem un kritiski jāizvērtē tā, nepārtraukti jādomā un jāseko līdzi notiekošajam. Tomēr pēc piezemēšanās, manuprāt, ir vērts to darīt, vismaz lai neizskatītos smieklīgi savās un ārzemju draugu acīs. Lai gan ticu, ka ieguvumu ir daudz vairāk.
