 |
Pauels Mūrs, ASV aizsardzības valsts sekretāra pārstāvis, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā
– Kā jūs no ietekmīgākās NATO valsts pozīcijām vērtējat Rīgas konferences diskusijas, tai skaitā aso kritiku par NATO pašreizējo lomu pasaulē?
– Jā, ļoti kritiskas diskusijas par konkrētiem jautājumiem, un uz tiem šobrīd ir patiešām grūti rast atbildes. Viena lieta ir kritizēt, taču pats galvenais ir rast atbildes, jo ir reālas problēmas. Taču konference ir labi noorganizēta, tiek aplūkoti ļoti dažādi jautājumi – sākot no vairāku valstu deviņdesmitās gadskārtas līdz pašreizējai situācijai Gruzijā un Gruzijas un Krievijas attiecībām. Manuprāt, nozīmīgs jaunums ir tas, ka šajās diskusijās piedalās arī daži Krievijas speciālisti. Pasaule mainās, un mums jārod optimāli risinājumi.
– Runājot par NATO lomu mūsdienu sarežģītajā pasaulē, ASV ir visai grūtā pozīcijā, jo daudzi ASV pamatoti uzskata par NATO ietekmīgāko valsti, tātad arī ar lielāko atbildību.
– Es nedomāju, ka tā ir grūta pozīcija, bet atbildīga gan. Jā, diskusijā izskanēja arī kritiski vārdi par mūsu ļoti aktīvo darbību starptautiskā terorisma apkarošanā kopš 2001.gada, tika atzīmēti arī ASV centieni atjaunot mūsu vadošo lomu. Es negribētu komentēt šos viedokļus, taču viens ir skaidrs: nav apšaubāma mūsu principiālā pozīcija un nozīmīgā loma Afganistānā. Vietā ir kritiskie vārdi par dažu mūsu sabiedroto neadekvātu ieguldījumu NATO attīstībā. ASV ļoti skaidri paudušas šīs bažas. Taču tā nav kritiska pret Latviju. Latvija proporcionāli dod ļoti nozīmīgu ieguldījumu NATO attīstībā un mūsu kopīgajos centienos, vispirms jau Afganistānā. Tāpat es atzinīgi vērtēju abu pārējo Baltijas valstu ieguldījumu NATO.
– Kā jūs vērtējat Latvijas un pārējo Baltijas valstu pašreizējo drošību? Daļa baltiešu pēc Krievijas agresijas pret Gruziju domā, ka arī mēs joprojām esam apdraudēti.
– Bez šaubām, mēs visi esam ļoti nobažījušies par notikumiem Gruzijā. Tas rāda, ka Krievijas Federācija grib paplašināt savu dominējošo lomu reģionā. Taču mēs šai rīcībai ļoti rūpīgi sekojam un uzskatām to par destruktīvu. Atcerieties, kad pirms pāris nedēļām jūsu valstī vizītē bija ASV bruņoto spēku komandieris, admirālis Maikls Mullens, viņš skaidri atgādināja, ko paziņojis aizsardzības valsts sekretārs Roberts Geitss un ko paziņojis ASV prezidents. Varat būt pārliecināti, ka Savienotās Valstis un citi NATO locekļi savām saistībām pret sabiedrotajiem pieiet ar ļoti lielu atbildības sajūtu.
 |
| Foto: A.F.I. |
Petrs Vaitiekūns, Lietuvas ārlietu ministrs
– Kā, jūsuprāt, jaunajām NATO dalībvalstīm Latvijai, Lietuvai un Igaunijai būtu jāuzņem asā kritika pret NATO, kas izskanēja konferencē?
– Labi, ka ir tāda kritika, tas liecina par atklātu dažādu viedokļu apmaiņu. Taču es tai nepiekrītu. Es uzskatu, ka NATO tieši pašlaik ir sekmīgāka un spēcīgāka nekā jebkad un ka NATO kļūst par ļoti nozīmīgu drošības faktoru un forumu ziemeļu puslodē. NATO ir stingrs kolektīvās aizsardzības kodols un plašs diplomātiskais un politiskais apvalks, kas rūpējas par drošību pasaulē. Ja deviņdesmitajos gados mēs runājām par drošības arhitektūru un struktūru no Vladivostokas līdz Vankūverai, tad NATO tagad kļūst par šādu struktūru un forumu, un neko citu vairs nevajag izdomāt. NATO ir arī attiecīgi instrumenti, lai šai organizācijai pieslēgtos arī Austrālija un Japāna, ir arī sadarbība ar Krieviju.
– Kā jūs vērtējat Latvijas, Lietuvas un Igaunijas – NATO dalībvalstu – pašreizējo drošību?
– NATO nav ienaidnieku, bet mums visiem šīs organizācijas ietvaros joprojām jāpilda savi mājas darbi. Kopumā es uzskatu, ka šī ir ļoti nozīmīga un interesanta konference, kurā tiek izteiktas ļoti nozīmīgas domas.
 |
| Foto: Valda Kalniņa, A.F.I. |
Boriss Ņemcovs, bijušais Krievijas Federācijas premjerministra vietnieks, Krievijas Naftas eksportētāju savienības priekšsēdētājs
– Kā jūs Rīgas konferences kontekstā vērtējat mūsu valstu pašreizējās attiecības?
– Putina Krievijas attieksme pret Baltijas valstīm, tāpat kā pret visām jaunajām Eiropas Savienības un NATO dalībvalstīm, ir slikta. Bet mana attieksme ir laba, un tieši tāpēc es esmu šeit, Rīgā. Bet oficiālās Maskavas attieksme ir patiešām slikta, jo abas valstis izvēlējušās dažādu attīstības stratēģiju. Latvija izvēlējusies Eiropas ceļu un kļuvusi par Eiropas daļu. Krievija izvēlējusies autoritāro, bizantisko attīstības ceļu. Un te nu redzams, cik pareizs ir sakāmvārds, ka “izsalkušais paēdušo nesapratīs”, tāpat kā “aklais nesapratīs redzīgo”. Putins arī šo konferenci, tāpat kā visu, kas saistīts ar NATO, uzskata par personisku apdraudējumu, jo NATO veido demokrātiskas valstis, bet Krievija diemžēl nav demokrātiska. Krievija NATO saskata draudus savam autoritārajam kapitālismam. Tāpēc viņi arī atteicās braukt uz šo konferenci. Es to uzskatu par muļķību un vājuma pazīmi. Varēja mierīgi atbraukt uz Rīgu un izklāstīt Krievijas oficiālo pozīciju, jo vairāk tāpēc, ka arī šai oficiālajai pozīcijai ir savi argumenti.
– Kam no Krievijas oficiālajiem varas pārstāvjiem būtu vajadzējis ierasties Rīgā?
– Cik zinu, tika aicināts Kosačovs (Krievijas Valsts domes Ārlietu komitejas priekšsēdētājs Konstantīns Kosačovs – J.Ū.) un Miša Margelovs (Krievijas Federācijas padomes Starptautisko lietu komitejas priekšsēdētājs Mihails Margelovs – J.Ū.).Protams, viņi nav brīvi un spiesti runāt to, ko viņiem Maskavā liek. Skaidrs, ka viņiem vajadzētu dažādi izlocīties. Tomēr tas, ka viņu šeit nav, ir vājuma pazīme.
– Kāda ir jūsu motivācija piedalīties Rīgas konferencē?
– Es uzskatu, ka Eiropā, tātad arī Latvijā, cilvēkiem jāzina, ka bez oficiālās Putina Krievijas ir arī konstitucionālā Krievija, kurai ir cits skatījums uz ārējo pasauli un starptautiskajām attiecībām. Es uzskatu, ka Putina politika ir pilnībā izgāzusies. Šī izgāšanās izpaužas tā, ka mums vairs nav palicis draugu, apkārt vieni vienīgi ienaidnieki. Saprotiet: ja jūs esat normāls, simpātisks cilvēks, bet pēkšņi redzat sev apkārt vienus vienīgus ienaidniekus, tad varbūt vaina nav viņos, varbūt tā ir jūsu paša problēma. Vajag uzmanīgāk paskatīties pašam uz sevi. Bet Krievijas pašreizējā politika iegriezusies tā, ka tagad jau pat Lukašenko ir ienaidnieks. Jo viņš nav atzinis Dienvidosetiju un Abhāziju, kaut Putins to liek darīt. Tagad, lūk, viņš pastāvīgi zogot Krievijas gāzi un šantažējot Krieviju, ka noslēgs gāzesvadu un nez ko vēl. Krievijas politika ir ļoti agresīva un ļoti ambicioza, un tagad tā nonākusi strupceļā.
– Ņemcova kungs, jūs sakāt “Putina Krievija”, bet tagad taču Krievijas Federācijas prezidents ir Dmitrijs Medvedevs.
– Es nepārteicos. Medvedevs vēl pilnībā nav kļuvis par prezidentu. Prezidents viņš ir formāli. Jā, viņš grib kļūt ar prezidentu, bet nav vēl kļuvis, tāpēc es ar nolūku saku “Putina politika”.
"Putins lieliski zina, ka draudi pret Latviju, Igauniju, Lietuvu, Poliju... būtu draudi visai Rietumu pasaulei."
Ņemcovs
– Pēc Krievijas agresijas pret Gruziju arī Latvijā izskanējušas bažas, ka Krievija varētu apdraudēt mūsu suverenitāti.
– Jūs no Krievijas varējāt baidīties, un jums tam bija argumenti, kad nebijāt NATO un Eiropas Savienības dalībvalsts. Tagad, kad Latvija kļuvusi neatņemama Rietumu pasaules daļa – es uzsveru vārdu “neatņemama” – jums no Krievijas vairs nevajag baidīties. Jūs neesat Gruzija! Putins lieliski zina, ka draudi pret Latviju, Igauniju, Lietuvu, Poliju... būtu draudi visai Rietumu pasaulei. Tāpēc, neraugoties uz sliktajām attiecībām starp mūsu valstīm – un tās diemžēl ir sliktas –, nekādas agresīvas rīcības pret jums nebūs. Es saprotu, ka dažus no jums baida vēsturiskā atmiņa, un viņi domā citādi, bet es gribu apgalvot, ka ar spēku Krievija pret jums nevērsīsies. Diplomātiski – jā, informatīvajā telpā – jā, bet ar spēka metodēm – nē.
– Vai domājat nākotnē kandidēt uz Krievijas Federācijas prezidenta amatu?
– Pašlaik es domāju, kā radīt ietekmīgu, godīgu, vienotu pozīciju. Problēma diemžēl ir tā, ka mūsu spēki ir sašķelti un vienotas opozīcijas nav. Bet, ja nav vienotas opozīcijas, tad cīnīties par varu ir ļoti grūti. Kad būsim radījuši tādu opozīciju, tad arī atbildēšu uz jūsu jautājumu.
 |
| Foto: A.F.I. |
Mihails Mariničs, asociācijas “Eiropas Dimensija” priekšsēdētājs, civilās kampaņas “Eiropeiskā Baltkrievija” koordinators (bijušais Baltkrievijas vēstnieks Latvijā)
– Kā jūs vērtējat pašu šīs konferences faktu Latvijas galvaspilsētā?
– Fakts, ka šāda konference norit Rīgā, man liekas ļoti simbolisks. Jo tas uzskatāmi parāda, cik daudz demokrātijas attīstībā 21.gadsimtā jau sasniegusi mūsu kaimiņvalsts. Vēl nesen mūsu zemēs valdīja viena oficiālā pozīcija, un tā bija komunistiskā ideoloģija, taču tagad pie jums ir tik spēcīga demokrātija. Es esmu pārliecināts, ka demokrātijas attīstība turpināsies, kaut demokrātijai pasaulē pašlaik jāiztur smags eksāmens ekonomiskā aspektā. Daži politiķi ekonomisko un politisko procesu iespaidā sāk nervozēt, jo viņiem neizdodas izstrādāt jaunu kursu. Taču tās ir pārejošas grūtības, un ticu, ka starptautiskā sabiedrība ekonomisko grūtību priekšā tomēr neatteiksies no demokrātiskajām vērtībām.
– Šajā konferencē skan ļoti kritiski toņi, arī par NATO pašreizējo situāciju un turpmāko virzību. Ļoti asi vārdi skan par Krieviju, vispirms jau sakarā ar tās agresiju Gruzijā.
– Domāju, pats būtiskākais šajā situācijā ir tas, ka mūsu kaimiņi – Latvija, Lietuva un Igaunija – ir NATO dalībvalstis. Tā bija jūsu tautu izvēle. Protams, NATO jārēķinās ar šodienas situāciju kā pasaules politikā, tā ekonomikā, un es šeit neredzu būtiskas problēmas. Domāju, ka mūsu mazajām valstīm, kaimiņiem, pats svarīgākais šajā situācijā ir ekonomiskā un politiskā sadarbība. Šodien ļoti svarīga ir Eiropas kopīgā pozīcija, jo Eiropa taču ir mūsu kopīgās mājas. Arī Baltkrievijas demokrātiskā sabiedrība cenšas iekļauties vienotajā Eiropā. Domāju, tas ir pats galvenais stratēģiskais virziens, ko izvēlēsies arī Baltkrievija. Jaunākā attīstība ES un tas, ka izskanējis un izdzirdēts Lukašenko aicinājums atbalstīt ekonomisko sadarbību ar ES, pats par sevi ir labs signāls. Taču tas vēl ne ar ko nav nostiprināts. Tas, ka brīvību atguvuši baltkrievu demokrātiskie spēki Kozuļina vadībā, ir jautājuma morālā puse. Lukašenko tagad vajag šos cilvēkus reabilitēt un atvainoties viņiem par netaisnīgi piespriestajiem kriminālsodiem. Šajā kopā esmu arī es, Mariničs. Tā ir jautājuma morālā puse. Taču patiesībā Lukašenko neko nav izdarījis sabiedrības demokratizācijai. Parlamenta vēlēšanas parādīja, ka Baltkrievijā joprojām viss notiek atbilstoši varas diktātam, un pozīcija neieguva nevienu parlamenta mandātu. Tas liecina, ka Baltkrievija joprojām vēl nav spērusi nevienu soli sabiedrības demokratizācijai.
– Latvijas sabiedrība pēdējos gados – kopš beidzās jūsu vēstnieka pilnvaru laiks Latvijā un jūs aizbraucāt no Rīgas – ar bažām sekoja jūsu liktenim.
– Baltkrievijā mani sāka vajāt pēc tam, kad es izdarīju politisku paziņojumu – deklarēju, ka nepiekrītu prezidenta Lukašenko īstenotajam ekonomiskajam un politiskajam kursam, un brīvprātīgi aizgāju no darba valsts iestādēs. Tas bija 2001.gadā. Kad es sāku vadīt starptautisko sabiedrisko organizāciju “Lietišķā iniciatīva”, kas attīstīja sakarus ar Latviju, Lietuvu, Igauniju, Somiju, Vāciju, arī ar Krieviju, režīms nobaidījās un sāka lietot dažādus līdzekļus manis nomelnošanai. Politisku motīvu vārdā man inkriminēja kriminālkodeksa pārkāpumu, konkrētus pantus, un notiesāja ar brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem. Ja pašreizējai Baltkrievijas varai būtu pieņemami alternatīvi viedokļi, kā tas ir visā demokrātiskajā pasaulē, es joprojām būtu fiziski vesels un piedalītos savas valsts politiskajā dzīvē. Taču mani ar rupjām provokācijām padarīja par invalīdu: pārvedot uz citu cietumu, man atņēma nepieciešamos medikamentus, un rezultātā es dabūju infarktu.
– Cik zinu no starptautiskajiem plašsaziņas līdzekļiem, pirms tam jūsu mājoklī bija nolikta pistole.
Jā, pistole un arī viltota nauda... Tā bija vienlaikus gan muļķība, gan nekaunība, lai pret mani safabricētu krimināllietu. Patiesībā manā rīcībā nebija nekā krimināla, mani vajāja tīri politisku motīvu dēļ. Tas bija varas iestāžu pasūtījums, lai mani izolētu parlamenta vēlēšanu priekšvakarā. Tas arī tika realizēts, un vēlēšanu laikā es jau biju cietumā.
– Kā izkļuvāt brīvībā?
Situācija atrisinājās sabiedrības spiediena rezultātā. Es esmu ļoti pateicīgs Latvijas un Lietuvas, kā arī Igaunijas un Somijas sabiedrībai un pasaules sabiedrībai kopumā, un, protams, saviem tautiešiem, kas cēlās mana pilsoniskā goda un cieņas aizstāvēšanai. Gan Baltkrievijā, gan arī mūsu kaimiņvalstīs, gan Vācijā un ASV notika sabiedrības akcijas ar lozungu “Brīvību Mariničam”. Baltkrievijā bija spiesti dzirdēt šo sabiedrības balsi, un, pavadījis cietumā vairāk nekā divus gadus, es izkļuvu brīvībā. Mani atbrīvoja pirms termiņa, tomēr nelikumīgi aizturēja cietumā vēl deviņus mēnešus. Bet brīvībā man nācās varas iestādēm regulāri ziņot par savu atrašanos un pārvietošanos. Paldies Dievam, burtiski pirms pāris mēnešiem tas tika pārtraukts. Tagad esmu iesniedzis apelāciju ANO un gaidu, kad attiecīgā ANO komiteja pieņems lēmumu par mani.
– Kā jums prātā palikuši Latvijā nostrādātie gadi?
– Laiks, kad biju Baltkrievijas vēstnieks Latvijā, man atvēra acis. Es skaidri redzēju, ka Baltkrievija atpaliek no saviem kaimiņiem. Redzēju, ka mūsu kaimiņu, vispirms jau Latvijas, centieni iestāties Eiropas Savienībā ir pareizs un vajadzīgs kurss, lai nostiprinātu demokrātiju un valsts suverenitāti. Tāpēc es tagad cenšos, lai Baltkrievija iespējami ātrāk iekļautos Eiropas valstu vienotajā saimē.
