Pirms gadiem trim sacījāt, ka no valsts varētu būt lielāka izpratne un atbalsts jaunu zāļu radītājiem. Kā ir pašlaik?
Situācija ir mainījusies uz labo pusi – ir uzsākta valsts finansēta programma jaunu zāļu izstrādei un to darbības mehānisma noskaidrošanai. Tas palīdz radīt teorētiskus un praktiskus priekšnosacījumus jaunu, efektīvu zāļu radīšanai. Cerams, ka šī valsts programma turpināsies arī nākamgad, lai gan īstas pārliecības par to mums pašlaik nav, jo, kā zinām, valdība izvērsusi ārkārtīgi asu politiku budžeta deficīta ierobežošanai. Diemžēl cietēji galvenokārt atkal būs nevis tie, kam vajadzētu ciest, bet tie, kuri varētu nodrošināt valsts tālāku attīstību.
Arī zāļu izgudrotāji…
Protams. Saeima ir pieņēmusi grozījumus likumā par pievienotās vērtības nodokli, un no šā gada vidus visi zinātniskie pētījumi ir aplikti ar pievienotās vērtības nodokli, bet tas nozīmē: ja valsts uzskata, ka ir iedevusi 100 latus, tad īstenībā – tikai 82 latus, jo 18 latus tūlīt ir jāatdod atpakaļ. Agrāk tā nebija.
Pašlaik atkal sākušās runas par it kā vēl 10 procentu samazinājumu. Tas nozīmē, ka gada laikā finansējums zinātnei būs samazināts aptuveni par kādiem 40 procentiem. Neticu, ka vēl kādā citā nozarē tā notiek! Acīmredzot ar zinātni var atļauties šādi rīkoties. Protams, mūs tāda rīcība sarūgtina. Tāpat sarūgtina, ka joprojām Eiropas struktūrfondi praktiski nav atvērti zinātnei. Divus gadus mūsu valsts šo naudu nav izmantojusi, un zinātnes attīstību tas bremzē. Vērojot grozījumus saistībā ar Eiropas fondu naudas izmantošanu, labi redzams, ka arī šeit valsts atbalsts tiem, kas vēlas kaut ko darīt praktiskām vajadzībām, ir ievērojami samazināts. Runas, ka taupīšana neattieksies uz līdzfinansējumu Eiropas kopienas naudā, neatbilst patiesībai.
Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētājs Kārlis Leiškalns nācis klajā ar priekšlikumu nākamā gada valsts budžetā 100 līdz 150 miljonus latu ietaupīt uz Eiropas Savienības fondu līdzfinansējuma rēķina. Finanšu eksperti gan uzskata, ka taupīšana uz ES naudas rēķina var tikai padziļināt tautsaimniecības krīzi un „iemest” valsti atpakaļ stagnācijā.
Nezinu, kas konkrēti par to ir atbildīgs, taču ir skaidri redzams, ka tiek mēģināts „izslēgt no spēles” tos spēlētājus, kuri reāli ir spējīgi kaut ko izdarīt. Lielie uzņēmumi, pie kuriem pieder arī spēcīgie zinātniski pētnieciskie institūti, var netikt pielaisti pie Eiropas fondu apguves atsevišķās programmās. Paredzētie ierobežojumi neļauj iegādāties pat aparatūru un izvietot telpās, kas nepieder projekta iesniedzējam. Mūs tas šokē.
"Nezinu, kas konkrēti par to ir atbildīgs, taču ir skaidri redzams, ka tiek mēģināts „izslēgt no spēles” tos spēlētājus, kuri reāli ir spējīgi kaut ko izdarīt."
Valsts ir atņēmusi mums laboratoriju korpusus, ēkas un privatizējusi tās. Ēka, kurā atrodas mūsu institūts, nav pat atdota mūsu pārvaldījumā. Līdz ar to zinātniski pētnieciskais institūts tiek no projekta izslēgts. Izslēgts ar tādu it kā nevainīgu frāzi, ka valsts institūcijai ir zināms risks ieguldīt savus līdzekļus vai izvietot aparatūru telpās, par kurām zemesgrāmatā ir nostiprināts īres līgums. Institūtiem un arī universitātēm par iecerētajiem projektiem nāksies aizmirst, ja šī te, lūk, klauzula netiks mainīta.
Un nauda, kas būtu nepieciešama zinātnei, atkal aizies Latvijas „tēla” radīšanai, kad galvenais komponents ir skaļa svilpšana?
Pasaules prakse ir pierādījusi, ka visefektīvāk dot naudu tiem, kas jau pierādījuši, ka prot ar to apieties. Turklāt pat bez liela valsts atbalsta ir spējuši efektīvi attīstīties, pilnveidoties un radīt produktus. Taču normatīvie dokumenti, kas pašlaik atrodas izstrādes stadijā, pierāda gluži pretēju politiku, proti, naudu grib dot tiem, kas vēl neko nav spējuši izdarīt.
Šī konkrētā realitāte mūs, zinātniekus, patiešām ļoti sarūgtina. Galu galā tiek apdraudētas mūsu ieceres, kuras atbalsta arī Latvijas farmācijas rūpniecība. Un, kā atzīts augstākajā līmenī, farmācija ir perspektīvākā vai viena no perspektīvākajām nozarēm valsts tālākai attīstībai. To pierāda arī fakti, ka, neraugoties uz visiem krīzes apstākļiem, šī rūpniecības nozare attīstās, jo pārsvarā ir vērsta uz eksportu.
Kā interesēs šobrīd strādā Latvijas zāļu izgudrotāji?
Tas, ko mēs, zāļu izstrādātāji, darām, vairāk par visiem ir vajadzīgs mūsu valstij. Mēs pārdodam produktu un atgūstam naudu, lai segtu finanšu deficītu valstī, un tas attiecas ne tikai uz rūpniecības uzņēmumiem, bet arī uz mums, zāļu izstrādātājiem. Liela daļa no mūsu pasūtītājiem ir ārpus Latvijas, citās valstīs – ES, Amerikā, Japānā un citviet.
Mēs dodam darbu Latvijas zinātniekiem un nopelnām naudu Latvijas valstij. Esam valsts budžeta finansēta institūcija, kas 60 procentus nopelna pati un nopelnīto naudu simtprocentīgi iegulda tālākā attīstībā, nevis darba algās. Tādēļ jo īpaši nav saprotams, kādēļ tiek bremzēta šāda spēcīga institūta darbība. Ceru, ka tā ir tikai ierēdņu neizpratne par sekām, ko izraisa vieglprātīga dažādu frāžu ierakstīšana normatīvajos dokumentos, kas izskatās skaisti, bet kam nav ekonomiska pamatojuma. Tāda valsts rīcība var novest pie tā, ka Eiropas fondu nauda gluži vienkārši netiks apgūta.
Tai pašā laikā es nekādā gadījumā negribu sacīt, ka valsts mums, zāļu izstrādātājiem, nav palīdzējusi. Aigara Kalvīša valdības laikā saņēmām diezgan lielu atbalstu, kas mums ievērojami ļāva modernizēt savu materiāli tehnisko bāzi, jo sevišķi – aparatūru. Un tam ir pozitīvs rezultāts.
Katru gadu mēs palielinām savu pakalpojumu apjomu par 30-40 procentiem, un tā ir realitāte. Vienmēr esmu teicis: ja zinātniekam, kurš prot rīkoties ar naudu, iedosiet miljonu, viņš nopelnīs desmit miljonus. To pierādījusi visas pasaules prakse, tādēļ ir ļoti nepieciešams, lai ar valsts un Eiropas fondu naudu valdība palīdzētu zāļu ražotājiem. Diemžēl pašlaik tas tā nenotiek un līdz ar to tiek kavēta valsts attīstība.
Vai patentu reģistrēšanai pietiek naudas?
Patentēšana maksā ļoti, ļoti daudz. Turklāt joprojām nav atrisināts jautājums, vai institūts vispār drīkst patentēt. Pēc pašreizējiem likumiem, mēs nedrīkstam neko patentēt, jo valsts šādas tiesības mums nav deleģējusi. Esam par to runājuši visās iespējamās instancēs, bet šis absurds turpinās.
Taču mēs, zāļu izstrādātāji, neesam tik pesimistiski, kā varbūt izklausās. Ne jau pirmo gadu un ne jau viena vien valdība ir kavējusi zinātnes attīstību. Apzināti vai neapzināti, bet kavējusi. Taču zinātne vienalga ir virzījusies uz priekšu.
Cik lieli ir ieņēmumi no institūta radītajiem preparātiem?
Viena paša mūsu izstrādājuma – Mildronāta – eksporta apjoms šogad acīmredzot pārsniegs 100 miljonus dolāru. Ja valstī būtu izstrādāts 10-15 šādu preparātu, ko tepat arī ražotu (Mildronātu ražo Grindeks), domāju, valstī budžeta deficīta problēma lielā mērā būtu atrisināta. Ar to, lūk, ir jānodarbojas valstij!
"Pēc pašreizējiem likumiem, mēs nedrīkstam neko patentēt, jo valsts šādas tiesības mums nav deleģējusi."
Ja gribam gūt panākumus un nostiprināt Latvijas konkurētspēju, tad mums ir JĀRAŽO. Bet ražot var, ja ir izstrādāta tehnoloģija. Taču mums, kā jau teicu, valdība nedod iespējas. Tagad mums ir tikai viens laboratorijas korpuss, bet, ja mums vēl īrētās telpās neatļaus izvietot mūsu līdzstrādniekus un aparatūru, tad būs pilnīgs fiasko.
Pirms dažiem gadiem apvērsumu medicīnā radīja zāles pret Alcheimera slimību. Kā zināms, šī slimība ir problēmu problēma visā pasaulē, un cīņā pret to jūs esat pirmie. Kāds pašlaik ir šo zāļu liktenis?
Izstrādājot zāles pret Alcheimera slimību, jau ilgus gadus sadarbojamies ar vairāku valstu farmācijas firmām. Vislabākā un veiksmīgākā sadarbība mums ir izveidojusies ar vienu no vācu privātajiem farmaceitiskajiem uzņēmumiem, kas pieder Merz grupai. Darbi joprojām turpinās. Viens no produktiem, kura izstrādē ir arī mūsu ieguldījums, ir preparāts Aksura. To var nopirkt arī Latvijas aptiekās. Domāju, ka tā pārdošanas apjomi pasaulē droši vien ir kāds miljards dolāru gadā. Noteiktos apstākļos tas varēja būt Latvijā ražots produkts.
Ir radīts arī otrās paaudzes preparāts, kas nonācis līdz trešajai klīnisko pētījumu fāzei. Diemžēl darba virzība nav atkarīga no mums, jo šie pētījumi tiek veikti par mūsu partneru naudu un nevis šeit, bet Amerikā un Eiropā. Mēs neko daudz iespaidot nevaram, jo ir jāiegulda desmitiem miljonu latu, lai klīniskos pētījumus veiktu atbilstoši pasaules līmenim. Mums tādas naudas nav.
Bagātākie un finansētspējīgākie partneri ir Rietumos. Tas nozīmē, ka šis atkal nebūs Latvijas produkts.
Ļoti žēl, ka oriģinālas mūsu valsts zinātnieku idejas tiek pārdotas jau idejas fāzē, bet vajadzētu panākt, lai mēs paši varētu veikt pilnu zāļu izstrādes un izpētes ciklu. Ir jābūt farmakoloģisko un toksikoloģisko pārbaužu realizēšanas iespējai tepat, Latvijā. Tam ir nepieciešams uzbūvēt atbilstošu laboratoriju korpusu, kurā varētu veikt normatīvajiem dokumentiem atbilstošus eksperimentus. Tāpat kā ir labas ražošanas prakse, tā ir arī laba laboratorijas prakse, kas garantē absolūti patiesus rezultātus. Bez tam mums ir jāspēj strādāt pilnā apjomā ar konkrētu zāļu vielu un atbilstošām tehnoloģijām. Ir nepieciešama mērogošanas laboratorija, nepieciešams mācību pilotražošanas iecirknis, kurā var atstrādāt tehnoloģiju, lai kāds pēc tam varētu ražot.
Nav šaubu, Mildronāts ir plaši pieprasīts pasaulē, taču jūs esat stāstījis arī par jaunu preparātu – Neomildronātu, kura iedarbība atšķirībā no Mildronāta būs tūlītēja.
Cik zinu, tūlīt sāksies šī preparāta klīniskie pētījumi. To licenzējusi firma Olainfarm, kas ar šo produktu izies tirgū. Sīkāk par klīnisko pētījumu norisi neko nevaru pateikt, jo tas vairs nav mūsu kompetencē. Mēs esam pārdevuši patentu, un tālākais nav mūsu tiesību varā.
Institūtā izstrādātais pretvēža preparāts Ftorafūrs savulaik bija Japānas zāļu tirgus līderis...
Un arī joprojām ir ļoti populārs. Tā ir viena no mūsu izstrādātajām eksporta precēm. Pašlaik to kombinācijās ar citiem preparātiem lieto ne tikai Japānā, bet arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Domāju, ka pavisam drīz tas caur Eiropu atgriezīsies pie mums, Latvijā, bet – kā citas valsts preparāts.
"Viena paša mūsu izstrādājuma – Mildronāta – eksporta apjoms šogad acīmredzot pārsniegs 100 miljonus dolāru. Ja valstī būtu izstrādāts 10-15 šādu preparātu, ko tepat arī ražotu (Mildronātu ražo Grindeks), domāju, valstī budžeta deficīta problēma lielā mērā būtu atrisināta."
Redzat, mūsu valstī ārsti ir Rietumu rekomendāciju fani. Amerikā vai Eiropā attiecīgas asociācijas izstrādā vadlīnijas, rekomendācijas, ar kādiem līdzekļiem jāārstē viena vai otra saslimšana, un mēs varam izstrādāt, cik vien gribam labas zāles, bet, ja tās nebūs iekļautas vadlīnijās vai rekomendācijās, mūsu ārsti tās pacientiem neizrakstīs. Mūsu vienīgais ceļš ir iet pie Rietumu partnera, lai viņš šīs zāles ievieš pie sevis, un tad tās izrādīsies labas arī ārstiem Latvijā. Tāds liktenis sagaida arī Ftorafūru.
Kāds ir pretvēža preparāta Leakadīna liktenis? Savulaik „Grindeks” to pārtrauca ražot...
Un ražošana tā arī nav atsākta. Taču zinu, ka viena jauna Latvijas firma, kas grib nodarboties ar farmaceitisko preparātu ražošanu, tuvākajā laikā varētu sākt Leakadīna ražošanu. Arī citās valstīs par preparātu ir liela interese, jo šāda veida preparātiem pasaulē joprojām nav analoga. Pie mums Leakadīnu gandrīz vai nelietoja, jo, redzat, tas nebija ierakstīts vadlīnijās vai rekomendācijās, ko sagatavojušas citu valstu asociācijas.
Vai par agrāk izstrādāto un jaunāko zāļu efektivitāti tiek veikti salīdzinoši pētījumi?
Neatradīsiet nevienu pētījumu, kurā, teiksim, jaunās pretvēža zāles būtu klīniskajos pētījumos korekti salīdzinātas ar vecajām. Jaunās zāles parasti ir desmit un pat simts reižu dārgākas par vecajām. Bet vai desmitkārt efektīvākas? Nav. Grūti atrast arī divreiz efektīvākas. Bet lielajām ražotājfirmām, kas ieguldījušas milzīgus līdzekļus, ir iespēja uzturēt augstas zāļu cenas.
Kāda zīmējas nozares nākotnes perspektīva?
Zinātnieku idejas un radošo darbību nevar apturēt. Arī tad, kad valsts mūs nemaz neatbalstīja, mēs strādājām un pārdevām savus pakalpojumus. Lētāk gan, nekā vajadzētu... Taču ar katru gadu šīs cenas pieaug.
Mums Latvijā un arī OSI ir gudras galvas, un valstij vajadzētu rūpēties, lai šīs „gudrās galvas” neaizbrauktu strādāt citur pasaulē, kur ir labāks atalgojums. Tāpēc, neraugoties uz visiem taupības režīmiem, mēs savā institūtā netaupām uz savu līdzstrādnieku algu rēķina. Mēs neprasām valdībai, lai tā dod mums naudu, mēs paši to nopelnām. Tikai nevajag mums to atņemt!
Ticu, ka zinātnei pienāks labāki laiki. Kur tad tie paliks? Tāpat gribu ticēt, ka valdība novērtēs zāļu izgudrotāju ieguldījumu valsts tautsaimniecībā un dos iespēju mums attīstīties. Lai mūsu izgudrojumus ražo tepat Latvijā! Savukārt tas veicinās gan valsts atpazīstamību pasaulē, gan Latvijas ekonomikas attīstību.
